– Džeka apstulba.
– Dumji, vai ne?
– Patiesību sakot, tas ir savā ziņā jauki, – viņa atbildēja. – Mūsu sabiedrībā uzticība ir piemirsta vērtība.
– Kima tev noteikti stāstīja, ka es iemīlējos Laurā, kad gāju astotajā klasē. Mēs bijām kopā vidusskolā, augstskolā un visu laiku, kopš mācos medicīnas skolā.
– Izklausās pēc ilgas laulības. Varbūt Laura gribēja būt kopā ar kādu, par kuru nezina pilnīgi visu.
– Tu esi gudra, vai tu to zini? – Rīds paskatījās uz viņu.
Džeka neatbildēja, tikai pasmaidīja vienlaikus pavedinoši un noslēpumaini.
Rīds to neievēroja.
– Laura teica kaut ko līdzīgu. Viņa apgalvoja, ka tas otrs vīrietis nezina, ko viņai patīk ēst un valkāt vai ko viņa grasās teikt.
– Ja Laura ir tik paredzama, iespējams, ka viņa ir garlaicīga. – Džeka nezināja, kā Rīds reaģēs uz tādu apgalvojumu, tomēr juta nepieciešamību atgriezt viņu realitātē.
– Tu esi runājusi ar manu māsu. Viņa apgalvo, ka Laura ir garlaicīga kā apsūbējuma kārtiņa, zem kuras turklāt nav sudraba.
– Izklausās pēc kaut kā tāda, ko Kima varētu teikt. – Džeka vilcinājās. – Ko tu plāno darīt?
– Es iepriecināšu savu ģimeni un pārstāšu skumt.
Pēc tam atgūšu izniekoto laiku.
– Sievietes? – Džeka jautāja un nodomāja: “Sāc ar mani!”
– Protams, es iepazīšos ar vienu vai divām sievietēm un pilnīgi noteikti netērēšu nevienu mirkli grūtsirdībai.
– Tas ir labi, – Džeka piekrita. – Varbūt mēs ar tevi varētu… ē… kaut ko padarīt.
Rīds piecēlās kājās un izstaipījās.
– Piedod, mazā, bet man jāsēžas pie grāmatām. Es atgriezīšos skolā un paskatīšos, kas tur notiek. Vairākas nedēļas esmu izniekojis, darot… – Viņš nepacietīgi pavicināja roku. – Tas ir beidzies.
Džeka piecēlās un pūlējās izdomāt gudru veidu, kā pierunāt puisi palikt, bet nekas nenāca prātā.
– Paldies. – Rīds atkāpās un pagriezās, norādot uz dziļo ūdenskrātuvi. – Ir bīstami lēkt nepazīstamā ūdenstilpē, ja neproti peldēt, bet es novērtēju tavu pašaizliedzību. Patiešām.
Viņš brīdi vilcinājās, pēc tam satvēra Džekas zodu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Tas bija domāts kā mīļš un pateicības pilns skūpsts, bet Džekai saļodzījās ceļgali. Viņa bija iemīlējusies Rīdā jau gadu, un skūpsts apvienojumā ar vīrieša kailo augumu kairināja viņas nervus.
Lai pievilktu Rīdu sev klāt, Džeka pacēla rokas, bet viņš pārtrauca skūpstu un atkāpās.
– Oho! Tu esi izaugusi. – Viņš aplūkoja Džeku. – Es iešu projām, iekams neesmu izmantojis savas mazās māšeles draudzeni. Paldies, ka uzklausīji mani. Paldies par visu.
Pēc tam viņš aizskrēja pa taciņu, ko Džeka nebija ievērojusi. Viņa dzirdēja, kā tiek iedarbināts dzinējs un aizbrauc automašīna.
Džeka apsēdās uz akmens, kur bija izklāti viņas akvareļi, un dziļi nopūtās.
– Nolāpīts, nolāpīts! – viņa noņurdēja. Uzpūta vējš, un viņa nodrebēja. Rīda klātbūtnē bija tik silti, ka viņa pat neievēroja slapjo apģērbu. Tagad viņai sala.
Savākusi gleznas, piederumus un Rīda dvieli, Džeka iekāpa Kimas automašīnā. Pēc mirkļa sāka līt. Kad viņa nokļuva Oldridžu namā, Rīds jau bija paņēmis dažas mantas un aizgājis.
Viņa vecāki Džekai uzsmaidīja.
– Rīds teica, ka tu izglābi viņam dzīvību, – Oldridža kundze ierunājās.
– Es mēģināju, – Džeka atbildēja, – bet viņš nemaz neslīka. Man tā tikai izskatījās. – Viņa pārģērbās un īsumā atstāstīja notikušo. Vecāki teica, ka viņas rīcība, iespējams, atbrīvojusi Rīdu no depresijas žņaugiem. – Es tā nedomāju, – viņa taisnojās, tomēr bija patīkami zināt, ka Oldridži tā uzskata.
Tiklīdz abas palika divatā, Kima jautāja, vai Džeka ir pārgulējusi ar Rīdu.
– Jā, es gribēju, – Džeka atzinās, – bet viņš neizrādīja interesi.
Tā kā Džeka bija ļoti glīta un vīrieši parasti pievērsa viņai uzmanību, Kima alka uzzināt visus sīkumus par notikušo.
– Tam, ka viņš ir mans brālis, nav nozīmes.
Džeka pastāstīja Kimai vairāk, nekā atklāja Rīda vecākiem, proti, pieminēja vīrieša kailumu, tomēr nepateica, ka Rīds ir gulējis tikai ar Lauru. Viņa negribēja ļaunprātīgi izmantot viņa uzticēšanos.
– Viņš uzskata tevi par pārāk jauniņu, tāpat kā mani, – Kima paskaidroja.
– Domāju, ka tev taisnība, – Džeka piekrita. – Varbūt tā ir labāk. Ja Rīds būtu palicis, es noteikti izdarītu kaut ko apkaunojošu.
– Tu satiki citus manus radiniekus, – Kima turpināja. – Es varu sarunāt tikšanos ar kādu no viņiem. Manuprāt, tev patika Tristans. – Džeka bija neizpratnē, tādēļ Kima paskaidroja: – Tristans ir ārsts. Puisis, ar kuru tu sēdēji uz lieveņa.
– Jā, atceros. Viņš bija jauks, bet es negribu ar viņu tikties, – Džeka attrauca. – Ar vienu atteikumu vasaras laikā man pietiek.
Pēc divām nedēļām Džeka devās mājup pie tēva, brāļa un svaines. Viņa bija uzgleznojusi gandrīz piecdesmit akvareļu. Lielākā daļa bija ciešami, bet četras gleznas šķita izcilas.
Tēvs viņu apskāva un teica, ka Džeka ir izdarījusi visu, ko gribēja.
– Kāpēc tu esi tik nomākta?
– Es neesmu nomākta, – Džeka taisnojās.
– Tu neproti man melot.
– Taisnība. Es neesmu Džojs.
Džo nenovērsa skatienu no meitas.
– Labi. Man iepatikās viens puisis, bet viņš man nepievērsa uzmanību.
– Muļķis, – Džo atbildēja. Viņš runāja nopietni.
Džeka tēvam uzsmaidīja.
– Puiši ir nelieši, – viņa nomurmināja, un tēvs iesmējās.
Pirmā nodaļa
Džeka Leitone pavadīs Edilīnā visu vasaru!
Doktors Tristans Oldridžs pārtrauca telefona sarunu ar māsīcu Kimu. Beidzot notika kaut kas labs. Pēdējo nedēļu laikā Tristans jutās kā nebeidzamā ceļā uz elli.
Viņam niezēja ieģipsētā roka, un viņš pūlējās to pakasīt ar drēbju pakaramo. “Kāda jēga no manas mediķa izglītības, ja pret mokošu niezi man ir tikai tāds līdzeklis?”
Kā parasti, Tristans centās nedomāt par notikumu pirms vairākām nedēļām. Ceļā uz lidostu viņš aptvēra, ka atstājis mājās mobilo telefonu. Un vienīgajam ārstam mazpilsētā jābūt vienmēr sasniedzamam. Viņš devās atpakaļ un mājās pieķēra zagļus – piepeši pakausī saņēma sitienu ar golfa nūju un noripoja no kalna. Tagad viņam bija ieģipsēta roka. Pensionētais tēvs pārņēma praksi un dēlam lika atpūsties.