Faktam, ka viņš to darīja kopā ar citu sievieti, nebija nozīmes.
Reiz Triss ieradās Ņujorkā un apmeklēja mākslas galeriju, kur strādāja Džeka, bet tobrīd viņa atradās Ņūdžersijā. Citkārt Tristans piedalījās konferencē Ņujorkā, noīrēja automašīnu un devās uz Leitonu veikalu, tomēr Džekas tur nebija. Viņas tēvam, garam un spēcīgam vīrietim, Triss nezināja, ko teikt. “Vai atzīties, ka es meklēju meiteni, kuru satiku, kad viņai bija tikai deviņpadsmit?” Džo Leitons neizskatījās pēc cilvēka, kurš uz tādu paziņojumu reaģētu ar smaidu. Tristans iegādājās jaunu darbarīku kasti un atgriezās Edilīnā.
Tagad izrādījās, ka Džeka pavadīs Edilīnā visu vasaru. Beidzot Tristanam būs iespēja pavadīt laiku kopā ar viņu. Vecumu atšķirība vairs nebija traucējoša, tāpēc viņi varēs iepazīt viens otru labāk.
– Klau, man ir ideja, – Kima teica telefonsarunā. – Mēs abi varam satikties ar Džeku un Rīdu. Tas būs kā savdabīgs dubultais randiņš.
“Rīds?” Tristans nodomāja. “Kāds viņam sakars ar Džeku?” Viņš nosprieda, ka radiniece plāno noorganizēt Džekai tikšanos ar puisi.
– Džeka ieradīsies Edilīnā? – viņš izmocīja. – Kā tu to panāci?
– Es paskaidroju, ka viņai jāizvēlas – vai nu es Edilīnā, vai tēvs Ņūdžersijā. Viņa nekavējoties piekrita.
Triss nesmējās.
– Kas notiek ar Rīdu? Viņš nav bijis mājās jau divus gadus.
– Ak vai! Es izpļāpāju to, kas bija jānoklusē. Labāk pajautā savam tēvam.
– Kimberlija! – Triss stingri iesaucās ļoti nopietnā balsī. – Kas notiek?
Viņam neizdevās Kimu iebiedēt.
– Vai tad mamma neteica, ka viņi ar tēvu ieplānojuši kruīza braucienu?
– Neatceros. Pēdējo nedēļu laikā ir bijis daudz notikumu. Es nespēju visu iegaumēt.
– Es zinu, un mēs visi gribam tev palīdzēt. – Kima netērēja laiku līdzjūtības paušanai. – Tava mamma apzvēr, ka neatteiksies no kruīza. Viņa teica manai mammai, ka vajadzēja pusgadu, lai pielauztu tavu tēvu, un ka šī ir vienīgā iespēja dabūt viņu uz kuģa klāja.
– Paklau, Kima, kāds tam sakars ar Rīdu un Džeku? – Es tūlīt paskaidrošu. Tavs tētis dosies kruīzā, un Rīds atgriezīsies Edilīnā, lai strādātu tavā praksē, līdz tu izveseļosies.
Tristans bija nepacietīgs.
– Tas ir jauki no viņa puses. Viņam ir jāpaliek vienā vietā. Iespējams, ka viņš paliks te.
– Kāpēc lai kāds dzīvotu Edilīnā?
– Te dzīvo tikai labi cilvēki. – Viņš ievilka elpu.
– Kāds tam visam sakars ar tavu draudzeni Džeku?
– Vai atceries pirmo reizi, kad Džeka atbrauca ciemos? Ja nemaldos, jūs toreiz satikāties.
– Jā. – Neviens nezināja, cik daudz Tristans ir darījis tās tikšanās dēļ.
– Īsumā… Rīdam un Džekai tolaik izveidojās kontakts, un viņa kopš tā laika seko Rīda gaitām. Es domāju, ka viņiem vajag satikties vēlreiz… Nu, es ceru, ka viņiem izveidosies attiecības. Es darīšu visu iespējamo, lai savestu viņus kopā.
– Ko nozīmē “izveidojās kontakts”?
– Tas ir pārāk garš stāsts, – Kima attrauca, – un man jādodas prom. Jāizgatavo un jāpulē laulību gredzeni. Turi par mani īkšķus! Varbūt man izdosies savest Rīdu un Džeku kopā. Viņi būtu brīnišķīgs pāris, vai ne?
– Rīds grib apceļot pasauli. Viņš nemūžam nepiekritīs palikt kādā vietā uz ilgu laiku.
– Tu nupat teici… tev patiešām ir slikts noskaņojums.
Tādā gadījumā es neaicināšu tevi uz tikšanos ar Rīdu un Džeku. – Kima gaidīja atbildi, bet sekoja klusums, tāpēc viņa nopūtās. – Es pēcpusdienā varu tevi apciemot un parādīt savus jaunākos dārglietu modeļus.
“Es labprātāk runātu par Džeku,” Tristans nodomāja, bet klusēja. Viņš nolēma iegūt no Kimas visu informāciju tad, kad viņa atbrauks.
– Labi, es priecāšos par tavu sabiedrību.
– Ej un aprūpē savas orhidejas, – Kima atvadījās un beidza sarunu.
Tristans ilgi stāvēja pie telefona un skatījās uz to. Viņš bija sajūsmā par paziņojumu, ka Džeka pavadīs vasaru Edilīnā, bet mulsa par viņas attiecībām ar Rīdu. Kima par to iepriekš nebija stāstījusi.
Viņš iegāja guļamistabā, ieslēdza gaismu un tuvojās spogulim, pastiepa roku un paņēma aiz spoguļa noslēptu fotogrāfiju. Tā bija sena un pabalējusi, un attēlā bija redzama arī gaišmataina, uz liela akmens guloša sieviete. Fotogrāfijas vecums un stāvoklis liecināja par to, cik sen jau Tristanu valdzina Džeka Leitone.
Tristans atlocīja fotogrāfiju un aplūkoja abas tajā redzamās jaunietes. Gaišmate bija glīta un veidota kā divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu modele – izteiksmīgas krūtis un gurni, šaurs viduklis. Seja bija pievilcīgi bāla, viņai bija zilas acis un pilnīgas lūpas. Tomēr Tristanu šī meitene nesaistīja, tāpēc viņš nolocīja fotogrāfiju.
Viņš izstiepās gultā, pacēla attēlu acu augstumā un aplūkoja Džeku. Kima nosūtīja viņam šo un daudzas citas fotogrāfijas neilgi pēc toreizējās tikšanās ar Džeku. Viņš to paturēja piemiņai par neilgo kopīgi pavadīto laiku.
Protams, Džekas augums – garš un slaids – bikini izskatījās brīnišķīgi, tomēr Tristanu piesaistīja kaut kas vairāk. Izskatījās, ka viņai ir pa spēkam sportiskas aktivitātes, piemēram, riteņbraukšana pa rezervāta takām. Kopā ar viņu varētu iesēsties apvidus auto, doties uz brālēna Rona vasarnīcu un makšķerēt.
Augums tiešām bija nevainojams, tomēr Tristanu fascinēja meitenes seja. Viņas skatienā dzirkstīja brīnišķīgs humors. Džeka izskatījās pēc cilvēka, kurš spēj smieties arī grūtos brīžos.
Vairāk par visu Tristanam bija nepieciešami smiekli. Viņam patika ārsta darbs un palīdzības sniegšana cilvēkiem, un viņš zināja, ka ir izglābis vairākas dzīvības. Tomēr brīžos, kad krietnam cilvēkam analīžu rezultāti uzrādīja vēzi ceturtajā stadijā, darbs vairs nešķita tik pievilcīgs.
Pēdējo gadu laikā Tristanam radās vēlme atgriezties mājās pie kāda, ar kuru parunāt. Pie kāda, kurš viņu saprastu un uzklausītu.
Tristans tikās ar vairākām sievietēm, tomēr neatrada īsto. Daudzas skaidri norādīja uz vēlmi precēties, bet Tristans nojauta, ka šīs sievietes iekāro ārsta sievas statusu, nevis pašu Tristanu.
Pirms vairākiem gadiem Tristans vienai no šādām sievietēm gandrīz noticēja. Viņi tikās gadu, un sekss bija labs. Abi satikās saviesīgā pasākumā. Viņa bija no Virdžīnijbīčas, ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un tirgoja medikamentus. Gudra un interesanta sieviete. Pēc vairākiem kopā pavadītiem mēnešiem Tristans nolēma viņu bildināt, bet nejauši dzirdēja viņas telefonsarunu ar draudzeni par gaidāmā saderināšanās gredzena izmēru.
– Viņš noteikti var atļauties vismaz trīs karātus, – viņa teica. – Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu ķerties pie Tristana vecā grausta. Mēs to izmantojam tikai brīvdienās, tomēr es to neciešu.
Tristans paspēra soli uz priekšu un ļāva sevi ieraudzīt. Viņš uzklausīja atrunas un atvainošanos, tomēr sieviete saprata, ka viss velti. Tovakar viņa aizgāja, un viņi vairs netikās.
Pēc