par manu īsto nodarbošanos. Viņa ir arhitektūras studente un īsts lietaskoks turklāt.
– Nav brīnums, ja viņa ir Kena meita. Vai tad viņa galu galā tāpat neuzzinātu patiesību?
– Uzzinātu, bet es grasījos atstāt salu pirms viņas ierašanās. Atbraukusi agrāk, meitene gluži vienkārši ienāca virtuvē un pārsteidza mani nesagatavotu. Manuprāt, mēs itin jauki pavadījām laiku. Kopā ieturējām vakariņas. Ja es būtu pateicis patiesību, tas pārvērstos par darbu. Vismaz tāds ir mans aizbildinājums.
– Nav peļams. Ir dzirdēti arī sliktāki. – Viņi nonāca pie siltumnīcas aizmugures durvīm, Džērids tās atvēra un palaida Tobiju pa priekšu. Viņa ieslēdza dažas nespodras lampas, paslēptas stikla sienu augšmalā. Kļuva redzamas garas puķu un zaļo augu dobes, kā arī kastes ar dēstiem; visur valdīja nevainojama kārtība.
– Izskatās labi, – Džērids atzina.
– Tas tiesa, un šo skaistumu mums projektēja augstākās klases arhitekts.
– Nedomāju, ka Eliksa šobrīd izmantotu tādu epitetu. Viņas tētis apgalvoja, ka meitene manis dēļ grasoties pamest salu.
– Vai viņš bija ļoti dusmīgs uz tevi? – Izvēlējusies seklu groziņu un izņēmusi alkohola šķīdumā iemērktas šķēres, Tobija sāka virzīties uz priekšu pa vienu no ejām.
– Nikns kā pūķis. Ja es atrastos tuvumā, viņš būtu mani nošāvis. Un pēc tam pārbraucis man pāri ar kravas mašīnu.
Es esot saraudinājis Eliksu.
– Ai, Džērid, man ļoti žēl. Par jums abiem. Tev jāaiznes viņai dažas rozes; saprotams, nogriezīsim arī kādu narcisi. – Atverot lielas koka durvis pie siltumnīcas gala sienas, skatienam pavērās ledusskapis, pilns ar grieztiem ziediem.
– Kad tu esi tikusi pie tāda agregāta?
– Dzimšanas dienas dāvana. Tētis apvaicājās, ko es gribot saņemt, un es gribēju šo.
– Vai tava māte joprojām dusmojas, ka esi palikusi dzīvot salā?
Tobija pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien. – Jā. Gandrīz nerunā ar mani.
Abi saskatījās. Tobijas māte bija īsta ragana, un viņas nerunāšana noteikti nebija uzskatāma par sodu.
– Vai dosi arī padomu, kā panākt Eliksas piedošanu?
– Pavadiet kādu laiciņu kopā, tas ļaus viņai tevi iepazīt, – Tobija ieteica.
– Rīt es grasījos aizbraukt pie Dilisas.
– Jauki, paņem Eliksu līdzi.
– Un es gribu, lai viņa iepazīstas ar tevi un Leksiju.
– Jutīšos pagodināta. – Tobija pavērās uz Džēridu. Rokas viņai bija pilnas ar sīkām sārtām rozītēm. – Tev viņa patīk, vai ne?
Viņš sekoja Tobijai, kura izgāja laukā, lai no siltumnīcas plūstošajā gaismā nogrieztu narcises, kas bija vēl pumpuros. – Viņa ir tikai bērns. Kad viņai bija četri gadi, es jau dzēru un vadīju mašīnu.
– Mums, meitenēm, piemīt paradums kļūt pieaugušām.
– Un jūs to darāt teicami. – Džērids viņai uzsmaidīja.
Tobija iedeva viņam grozu ar ziediem. – Noliec pie viņas durvīm. Vai tu proti cept pankūkas?
– Es protu aizbraukt uz “Dūnu pārslas” ēstuvi.
– Arī labi. – Tobija atgriezās siltumnīcā, lai pārbaudītu termometru un izslēgtu gaismas.
– Un kā ar tavu personisko dzīvi? – Džērids apvaicājās.
– Vai tu satiecies ar to… kuru īsti?
– Vecāko no Dženkinsu zēniem, un “zēns” ir atslēgas vārds.
– Es kādreiz satikos ar viņa māsīcu, kura bija… – Teikums palika nepabeigts.
– Ne gluži tāda, lai tu vestu viņu iepazīstināt ar ģimeni? – Tu esi dzimusi diplomāte, Tobij! Vai tad Leksija nevar tev sagādāt kādu puisi?
– Ar mani viss ir kārtībā, – Tobija apgalvoja. – Patiešām.
– Gaidi savu Valdzinošo Princi?
– Vai tad to nedara visas sievietes? Savukārt tu gaidi savu Pelnrušķīti.
– Taisnību sakot, – Džērids gausi novilka, – es drīzāk ceru sameklēt sev Ļauno Karalieni. Domāju, ka ar viņu man būtu daudz jautrāk.
Abi iesmējās.
Sestā nodaļa
Pamostoties Eliksas pirmā doma bija par to, vai Montgomerijs Kingslijs jau pametis salu. “Varbūt ir iesēdies savā pikapā, lai dotos būvēt māju pēc žurnālā noskatīta projekta?” Šie meli no jauna uzjundīja dusmas.
Viņa izkāpa no gultas un vienaldzīgi palūkojās uz kapteiņa Keileba portretu. Šajā rītā nekādu skūpstu!
Eliksa devās uz vannasistabu, lai ieietu dušā un izmazgātu matus. “Ko lai es iesāku tālāk?” viņa ieziepējoties prātoja. Patiesībā Viņa Karaliskās Augstības Montgomerija meli neko īpaši nemainīja. Pirms ierašanās Nantaketā Eliksa pat nenojauta, ka arhitektūras spīdeklis uzturas salā, un savu mūžu nebija cerējusi, ka vispār jelkad sastaps dižo personu vaigu vaigā. Protams, viņa plānoja pieteikties darbā viņa firmā, bet to pašu grasījās darīt vairums citu augstskolas absolventu.
Nomazgājusies Eliksa ar fēnu izžāvēja matus, sasēja tos uz pakauša, tad viegli uzkrāsojās un atgriezās guļamistabā, lai apģērbtos. Izijas sapirktās drēbes joprojām neizsaiņotas atradās istabas stūrī. Eliksa gultas kājgalī iztukšoja veikala Zero Main maisiņa saturu, atlocīja zīdpapīru un nespēja novaldīt apmierinātu smaidu. Drānas bija vienkāršas, bet šūtas no tik izmeklētiem audumiem, kādus viņai savu mūžu nebija gadījies redzēt. “Cik raksturīgi Nantaketai,” Eliksa nodomāja, “tikpat raksturīgi kā vietējā arhitektūra.” Maisiņā atradās divas blūzes, trikotāžas topiņš, šalle, melnas linauduma bikses un kārbiņa ar tirkīza auskariem.
– Tikpat labi es varu doties laukā un aplūkot šo salu, – viņa skaļi noteica un pavērās uz portretu. – Kā man rīkoties, kaptein? Vilkt zilo vai persiku krāsas blūzi?
Nebija pat jābrīnās, ka tūdaļ sakustējās zilās blūzes apkaklīte. Loģiski spriežot, iepriekš salocītais apģērbs gluži vienkārši iztaisnojās, tomēr Eliksa mīļuprāt uzskatīja, ka palīdzējis kapteinis. – Paldies. – Doma, ka viņa nav pavisam viena plašajā namā, ļāva justies labāk, un nebija vērts pievērst īpašu uzmanību faktam, ka mītnes biedrs ir miris pirms divsimt gadiem.
Apģērbusies Eliksa dziļi ievilka elpu un atvēra durvis. Un tūliņ ieraudzīja uz grīdas narcisi un prāvu baltu aploksni zem tās.
“Vai to atsūtījis tētis? Varbūt mani uzmeklējis Eriks?”
Rokraksts bija īpatnējs, veidojies gadiem ilgā darbā pie rasēšanas dēļa.
Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos par pārpratumu. Džērids Montgomerijs Kingslijs VII
Eliksa stingi raudzījās zīmītē. “Septītais! Kurš vēl varēja lepoties ar vārdu, kas dzimtā piešķirts septīto reizi?”
Protams, būtisks bija ne jau vārds. Iepriekšējā vakarā viņš bija klaji melojis par savu nodarbošanos. Montgomerijs zināja, ka Eliksa atbrauks un ir arhitektūras studente, bet darīja visu, lai sarunu aizvirzītu projām no tā, kas viņiem abiem nozīmēja