jautāja. Viņu priekšā pavērās Nantaketas apburošās ēkas un nami. Auto apstājās krustojumā, tad nogriezās pa labi, lai pabrauktu garām glītam grāmatu veikaliņam un krāšņai baznīcai. Aiz tās rindojās nami, visi kā viens apbrīnas vērti.
– Tas atgādina atgriešanos pagātnē, – Eliksa ierunājās. – Tagad es saprotu, kālab jūsu patvērums ir šeit. Domāju, ka mana māte arī ir apmeklējusi salu, varbūt pat itin bieži.
Džērids aši pavērās uz blakussēdētāju. Kopš viņš bija sasniedzis četrpadsmit gadu vecumu, Viktorija ieradās Nantaketā ik gadu augustā. Sieviete bija skaista un jautra, un viņš izbaudīja ikvienu tās sabiedrībā pavadīto mirkli. Tomēr Džērids skaidri zināja – Viktorijas meita pat nenojauš, ka māte apmeklējusi salu. “Šī ir mana personiska dzīves telpa,” Viktorija bieži atkārtoja, savukārt Keilebs apgalvoja, ka Nantaketā viņa zogot savu romānu sižetus. Katru gadu pirmajā augustā krustmāte Edija izsniedza vienu no dienasgrāmatām, ko divu gadsimtu laikā bija rakstījušas Kingsliju ģimenes sievietes. Visu mēnesi Viktorija pētīja vecmodīgā rokrakstā rakstītos tekstus un iezīmēja nākamā romāna aprises. Viņa atstāja bez ievērības garlaicīgos sīkumus par to, cik kvartu marinējumu ziemai sagatavots, bet pievērsa uzmanību vienīgi drāmām un pārdzīvojumiem.
Viktorija nebija vēlējusies, lai kāds uzzina, ka viņa, Keileba vārdiem runājot, “zog” romānu sižetus, tālab braucieni uz Nantaketu tika slēpti gan no draugiem, gan izdevniecības, bet jo īpaši no meitas. Tomēr noslēpums bija visai nosacīts, jo visi salinieki to zināja. Vienpadsmit mēnešus gadā Edija Kingsliju namā rīkoja dāmu komiteju sanāksmes, bet augustā, ko Eliksa allaž pavadīja pie tēva, namā skanēja smiekli un deju mūzika.
Džērids atgriezās tagadnē. – Tur ir maiznīca, – viņš norādīja pie nākamās “Stop” zīmes. – Viņi cep arī kāzu tortes.
– Bet Tobija audzē ziedus, – Eliksa piebalsoja. – Man vēl jāparunā ar savu draudzeni Iziju, tomēr nedomāju, ka šeit palikšu. Gluži vienkārši tāpēc, ka…
Veltīgi gaidījis turpinājumu, Džērids nodomāja: “Vareni! Ja viņa aizbrauks, visi niknosies uz mani. Keilebs lolo pārliecību, ka tieši Eliksas rokās atrodas atslēga, kas ļaus uzzināt, kas īsti noticis ar viņa dārgo, sen zaudēto Valentīnu. Kens cer, ka viņa meita šeit sagatavos savu darbu portfolio. Bet visuzstājīgāk izturas Viktorija, kura zvana bieži un runā aplinkus, tomēr es zinu, ka viņa dedzīgi vēlas dabūt sev krustmātes Edijas dienasgrāmatas, kas paslēptas kaut kur Kingsliju namā. Piedevām arī Leksija sakurs man pamatīgu pirti par to, ka esmu aizbiedējis Eliksu projām. Droši vien noskums pat Tobija. Nav šaubu, ka visi salā mītošie radinieki daudzinās, ka es esmu piespiedis meiteni doties projām, jo vēlos nekavējoties atgūt māju sev. Skaties, no kuras puses gribi – tūlītēja Eliksas aizbraukšana sola vienas vienīgas nepatikšanas.”
Eliksa raudzījās caur vējstiklu uz priekšu, kamēr auto slīdēja pa ielām un izbrauca divus angļu stila lokveida krustojumus. Lai kurp viņi brauktu, visur pārsteidza autovadītāju laipnība. Džērids ar rokas vēzienu palaida pa priekšu ikvienu, kas vēlējās izbraukt no sānielas, un ikviens pateicoties pamāja. Viņš apstājās, lai ļautu pāriet ielu ikkatram gājējam, un arī viņi pacēla plaukstu pateicības žestā. Ceļš tika dots visiem – automašīnām, gājējiem, velosipēdiem –, un ikviena darbība tika sveikta ar pieklājību un pateicību.
Džērids iestūrēja stāvvietā pie nelielas, glītas ēkas, ko rotāja virtuļa atveids virs durvīm. Uz tā bija rakstīts “Dūnu pārsla”.
– Kāpēc šo vietu sauc tā?
– Nav ne jausmas, – atzinās Džērids. – Bet varat pavaicāt Sjū.
Viņš atvēra Eliksai durvis, un abi iegāja mājīgajā restorānā, kas Eliksai iepatikās uzreiz. Turklāt šeit viņa pirmo reizi manīja, ko nozīmē būt uzaugušam salā. Džērids pazina ikvienu, sasveicinājās ar darbiniekiem un gandrīz visiem, kas bija aizņēmuši galdiņus.
– Sēdiet, kur pašiem tīk, – uzaicināja izskatīga sieviete ar ēdienkarti rokās.
– Paldies, Sjū. – Džērids pagriezās pa kreisi un izvēlējās nišu pie logiem, bet apstājās, lai apmainītos sveicieniem un pārmītu kādu vārdu par briežiem, laivām un zveju ar vīriem, kas bija iekārtojušies ap lielu, apaļu galdu. Pēc brīža viņš apsēdās iepretī Eliksai.
– Piedodiet, esmu bijis prom dienām ilgi, un man vajadzēja uzzināt jaunumus. Sveika, Šērona! – viņš uzrunāja slaidu un glītu viesmīli.
– Vai tu atgriezies vakar vakarā? – meitene pavaicāja ar tīkamu īru akcentu, tad pasniedza Eliksai ēdienkarti, bet Džēridam ielēja kafiju. Eliksa ar galvas mājienu palūdza kafiju arī sev. Kad viesmīle attālinājās, viņa ielūkojās ēdienkartē. – Kas te labs dabūjams?
– Viss ir labs.
– Domāju, ka ņemšu zileņu pankūkas un pārīti virtuļu.
Džērids pamāja Šēronai, kura pienāca pieņemt Eliksas pasūtījumu. Viņš neteica neko.
– Jūs neko nepasūtīsiet? – Eliksa pavaicāja, kad viesmīle bija aizgājusi.
– Es vienmēr izvēlos vienu un to pašu, tāpēc viņi man neko nejautā un gluži vienkārši atnes ēdienu.
– Ir grūti iztēloties dzīvi vietā, kur restorāna personāls no galvas zina klienta izvēli.
Džērids mirkli raudzījās laukā pa logu. – Reizēm Ņujorkā es sailgojos pēc mājām tik karsti, ka teju vai spētu iztvaikot ilgās.
– Ko jūs tad darāt?
– Ja vien iespējams, sēžos lidmašīnā un lidoju šurp. Krustmāte Edija vienmēr bija šeit un gaidīja, arī mans… – Džērids aprāvās. Pār lūpām teju bija pasprucis vectēva vārds; tas šķita neparasti, jo viņa nepieminēšana visu mūžu bija nepārkāpjams tabu.
Šķita, ka Eliksa spēj lasīt domas. – Izija apgalvoja, ka Nantaketu esot apsēduši spoki. Vai jūs esat redzējis spokus? Varbūt spokojas arī Kingsliju namā?
– Kāpēc jūs tā jautājat?
Eliksa noprata, ka viņš izvairās atbildēt uz atklāti uzdotiem jautājumiem. – Te atgadās savādas lietas. No galdiem nokrīt fotogrāfijas, kamīnā ar troksni nobrūk sodrēji. Šorīt es mēģināju izlemt, kuru blūzi vilkt, zilo vai persiku krāsas, un tūdaļ sakustējās zilās blūzes apkaklīte.
Džērids zināja, ka zilā ir vectēva mīļākā krāsa. – Māja ir veca un caurvējaina. Vai esat dzirdējusi, kā zem soļiem čīkst grīdas? – Atbildes joprojām bija izvairīgas.
– Nē, toties man šķita, ka saņemu uz vaiga vīrieša skūpstu.
– Vai jūs izbijāties?
– Nemaz. Tas bija gluži jauki. – Eliksa grasījās turpināt aizsākto tematu, bet pie galdiņa pienāca vecāks pāris, kas vēlējās sasveicināties un pateikt, cik ļoti viņus skumdinājusi vēsts par Edijas aiziešanu mūžībā. Malkodama kafiju, Eliksa vēroja Džēridu smaidām un tērzējam. Iesirmie bārdas rugāji un ataugušie mati piešķīra viņam tādu kā nogurušu izskatu. Viņa bija pietiekami uzmanīgi sekojusi Montgomerija karjeras kāpumam, lai zinātu, ka te darīšana ar cilvēku, kas strādā daudz un intensīvi. Reizēm šķita, ka Savienotajās Valstīs ikviens, kas to var atļauties, vēlas dzīvot Džērida Montgomerija projektētā mājā. Par viņa profesionālo veikumu bija publicētas vismaz četras grāmatas, daudzās citās ievietoti viņa darbu attēli. Radās iespaids, ka Montgomerija darbošanās tiek iztirzāta vismaz pusē preses stendos atrodamo žurnālu. Reizēm bija jābrīnās, pa kuru laiku viņš guļ.
Bija