nekavēties.
Jutu vēderu sažņaudzamies, jo zināju, kas ir šis pienākums, un aizvēru acis, klusībā lūgdama Dievu, kaut es kļūdītos.
– Mums jādala gulta, sieva, – Gilfords paziņoja. – Kaut gan tava sejas izteiksme liecina, ka tev šī doma riebjas tāpat kā man. Tiksim ar to galā uzreiz. – Viņš nejauki iesmējās.
Mani vaigi kvēloja. – Kas te ir tik smieklīgs?
– Es tikai iedomājos… Ja mēs ar Henriju Hērbertu kāzu dienā sacentāmies, nav nekādu šaubu par to, kurš uzvarēja. Ja tēvs atslēdzis arī viņu guļamistabas durvis, ne tikai mūsējās, tava daiļā māsa priekā dej.
Vai tiešām hercogs tā rīkojies? Keta tiešām līksmotu, ja Nortamberlends ļautu viņai gulēt ar vīru. Viņai piesaistītais jauneklis uzlūkoja manu māsu tādas apbrīnas pilnām acīm, it kā viņa būtu nokrāsojusi debesis zilas, bet mans vīrs šķita mokāmies nelabumā, kad es viņam tuvojos.
– Hērberts un tava māsa mēģināja ielavīties kopīgā gultā jau Daremas namā, kaut gan mans tēvs to aizliedza.
Es atcerējos Ketas izbīli nākamajā rītā un čukstus izteiktos brīdinājuma vārdus. “Es redzēju, ka hercogam ir balts pulveris stikla pudelītē. Kad to saplēsu, viņš izturējās ārkārtīgi dīvaini. Apsēja drānu ap muti un saslaucīja pulveri ar pergamenta lapu, lai nevajadzētu tam pieskarties. Džeina, man šķiet, tā bija inde.” Kas gan cits?
– Tava māsa ir dedzīga ķēvīte. – Gilforda balss atsauca mani īstenībā. – Gatava aplekšanai. Sasodītais Henrijs Hērberts! Tu nemaz viņai nelīdzinies. – Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām. Es jutu katru jēlās ādas laukumu un tumšos lokus zem drudža kveldētajām acīm. – Varu derēt, ka tu juties atvieglota, kad vajadzēja atlikt kāzu nakti. Bet otrreiz Dievs tevi neglābs. Viņš un mans tēvs pasludinājis, ka ir laiks piepildīt mūsu laulību. Mums tas jāpacieš, cik labi vien spējam. – Viņš piecēlās kājās.
– Lūdzu, milord. Jūs redzat, ka es esmu pārāk vārga…
– Tu nebūtu labāk piemērota gultas priekiem arī tad, ja gulētu simt gadus. Jācer, ka uzreiz kļūsi grūta. Tiklīdz laidīsi pasaulē dēlu, es varēšu meklēt izklaides labākās ostās, bet tu paliksi te kā neinteresanta mūķenīte.
Dusmas iepludināja spēku manos vājajos locekļos. – Kā jūs uzdrošināties mani salīdzināt ar tām māņticīgajām katoļu…
– Vienkārši nāc man līdzi uz guļamistabu un pakļaujies kā krietna sieva. Mums nepieciešami mantinieki ar Dadliju vārdu.
– Kāpēc tieši šobrīd? Kāpēc nevaram pagaidīt līdz rītdienai?
Viņa acīs pavīdēja salts mirdzums. – Es nevēlos gaidīt rītdienu. Mans tēvs nevēlas gaidīt rītdienu.
– Milord, man… – Es centos izdomāt kādu atbildi, kādu iespēju gaisināt biedējošo izteiksmi viņa sejā.
– Tavas vēlmes nevienu neinteresē, Džeina. Vai tavs mīļotais skolotājs tev to neiemācīja, un vai nekā nebija arī tavās sasodītajās grāmatās? – Viņš tuvojās un satvēra manu roku, ar varu vedot mani uz kambari, no kura nupat biju izgājusi. Kad tajā nokļuvām, viņš aizvēra durvis, noslēdzot man atkāpšanās ceļu.
Es iekliedzos, kad Gilfords pierāva mani sev klāt un piespieda savas lūpas manējām tik spēcīgi, ka es jutu asiņu garšu. Viņš grūda mani, līdz es atdūros pret gultas malu un iestenējos, jo atsitos pret cieto koku. Gilfords nosvieda mani uz gultas un uzgūlās virsū, ar plaukstu taustoties pēc manas krūts. Mēģināju viņu atstumt, bet viņš satvēra mani aiz abām plaukstu locītavām un piespieda tās pie gultas.
– Nekusties! Tu visu tikai sarežģī. Ja vajadzēs, es tevi piesiešu pie gultas stabiem.
Šādu pazemojumu es nespētu pārciest, tāpēc aizvēru acis, kamēr viņš parāva augšup manu naktskreklu un iepleta manas kājas.
Manī iedūrās kaut kas ciets un truls, plosot maigo ādu. Es centos nekliegt, bet mans izmisums uzkurināja Gilfordu. Viņš stenēdams ietriecās manī un ilgi kustējās. Man ļoti sāpēja. Pār vaigiem ritēja asaras, un es lūdzos, kaut mokas beigtos. Piepeši viņš veica pēdējo nežēlīgo grūdienu un atmeta galvu, skaļi rēcot. Pēc tam viņš sabruka uz manis, tik smags, ka es nevarēju ievilkt elpu.
Es pieskāros viņa pleciem, mēģinot vīru atstumt, un viņš novēlās no manis. Atkailinātos locekļus apņēma vēsums, atdzesējot arī atbaidošo mitrumu man starp kājām.
Juzdama, cik dziļi esmu ievainota miesā un dvēselē, es izkāpu no gultas, velkot līdzi palagu. Gilfords pat nepūlējās iebilst. Viņš atgūlās un ar roku aizsedza acis. Turpmākajās stundās es klausījos, kā viņš krāc, pavēris muti. Es viņu ienīdu. Vēlāk viņš pamodās un piecēlās sēdus. Uz mirkli viņa acīs pazibēja kaut kas neizprotams; viņš redzēja mani sarāvušos un nelaimīgu, ietinušos asiņainā palagā. Kas tas bija? Nožēla? Kauns? Vai gluži vienkārši riebums? Man nebija ne jausmas. Gilfords kails piecēlās no gultas. Viņa miesas daļa, kas sagādāja man tādas mokas, likās sarāvusies niecīga. Man gribējās vemt. Šķita, ka āda pēc šī notikuma ir netīra, it kā riebīgs melnums būtu ieberzts manā miesā līdz pat kauliem.
Gilfords sameklēja drēbes un apģērbās. – Tēvs sūta tev vēl vienu ziņu. Esi gatava doties uz Londonu, tiklīdz saņemsi pavēli.
– Es esmu pārāk slima, lai ceļotu. – Mani bija pārņēmusi sajūta, ka es nekad vairs nebūšu vesela.
– Dari, ko tev liek, Džeina! – Gilfords aizkaitināts pavēlēja. – Tev jāmācās pakļauties Viņa Gaišībai, kā to dara visa Anglija. Ja pat karalis uzklausa mana tēva padomus, arī tev vajadzētu rīkoties tāpat.
Karalis jau ilgus gadus atradās Nortamberlenda varā. Kāda neizskaidrojama iemesla dēļ man prātā nāca reiz dzirdēts stāsts. Anglijā visi zināja, ka Nortamberlends pierunājis karali sodīt ar nāvi savus karaliskos tēvočus. Vispirms viņš vērsās pret lordu admirāli, manas labsirdīgās Ketrīnas Parras vīru, bet pēc tam uzbruka Samersetas hercogam, Ketas vīra Edvarda Seimūra tēvam. Nortamberlends iekvēlināja Tomasa Seimūra skaudību pret brāli, kura rokās bija lorda protektora vara, jo arī Tomass bija karaļa tēvocis un uzskatīja sevi par tādas pašas cieņas vērtu. Kad lords admirālis mēģināja “glābt” karali ar varu, Nortamberlends un Slepenā padome to nodēvēja par valsts nodevību. Viņi piespieda Samersetu rīkoties, un hercogam vairs nebija citas izvēles – vai nu panākt brāļa sodīšanu ar nāvi, vai zaudēt padomes atbalstu. Pēc tam šie paši cilvēki pavērsa Seimūra lēmumu pret viņu pašu. Nebija grūti izdomāt pierādījumus, kas padarīja viņu vainīgu brāļa slepkavībā.
Neilgi pēc tam Keta dzirdēja stāstu, ka jaunais karalis Edvards paņēmis savu iemīļoto vanagu un parādījis to saviem skolotājiem. Viņš citu pēc citas izplūcis putnam visas spalvas, saplosījis nabaga radību četrās daļās un paziņojis: “Lūk, kā mani padomnieki ir noplūkuši un saplosījuši mani. Bet drīz es pats viņus plūkšu un graizīšu gabalos.” Kaut gan mani šis stāsts šausmināja, es prātoju, vai mans nabaga slimīgais radinieks ienīst Nortamberlendu tāpat kā es. Viņa Gaišība piespieda karali nogalināt mīļotos tēvočus, un Edvardam galvā bija kronis. Ko sātaniskais hercogs nodarīs man, tik neaizsargātai un vājai?
Sestā nodaļa
Kad ieradāmies Nortamberlenda mītnē Saionas namā, no debesīm krita cieti, asinssarkani krusas graudi mana īkšķa lielumā. Tie šaustīja Londonu, ko bija pārņēmusi tumsa vairākas stundas pirms ierastā laika. Hetija ieslēpa seju priekšautā un skaļi lūdza Dievu,