ka valdnieks Henrijs šķirsies no Aragonas Katrīnas un mirs mokpilnā nāvē, bet abu meitas galvu rotās kronis. Bija pagājis ilgāks laiks, nekā Jaunava paredzēja, bet drīz viņas pareģojums piepildīsies. Šeit bija apmetusies arī Ketrīna Hovarda, kura piecpadsmit gadu – tātad Džeinas – vecumā kļuva par karaļa sievu un tika šeit ieslodzīta pirms nāvessoda. Saionas nams bija spoku pilns. Es priecājos, ka Džeina vairs neslimo. Viņa nekļūs par vienu no tiem.
Es jau trīs dienas prātoju, ko Džeina teiktu par asiņaino krusu. Mēs nesastapām viņu Saionas namā, bet tēvs solīja, ka māsa drīz mums pievienosies. Dīvaini, bet šķita, ka visi viņu gaida. Ietekmīgi vīri runāja par kuģiem, kas pamet ostu un apsargā krastu. Vaitholas un Tauera lielgabali bija gatavi šaušanai. Augstmaņi apspriedās vēlu naktī, braucīja bārdas un drūmi pētīja kartes, bet tēvs un Nortamberlends soļoja turpu šurpu kā Tauera lauvas, gatavi lēcienam.
Interesanti, no kā viņi baidījās? Vai no Francijas karaļa? Spāņiem? Katoļi aiz mūsu valsts robežām dusmojās par attieksmi pret mūsu radinieci Mēriju, jo viņa atteicās pievērsties sava tēva reliģijai. Bet drīz katoļiem vairs nevajadzēs dusmoties. Kļuvusi par karalieni, manas mātes māsīca Mērija klausīsies misi kaut piecas reizes dienā, ja vēlēsies. Pat tēvs un Nortamberlends nevarēs viņai to liegt.
Bija savādi domāt par visiem cilvēkiem, ko reiz sargājis Saionas nams. Vispirms tas bija klosteris, kur neviena negribētas meitas tika nošķirtas no apkārtējās pasaules. Tādas meitenes kā es. Bet varbūt bija labi dzīvot kopā ar daudzām sievietēm un dēvēt tās par māsām, jo es neizsakāmi ilgojos pēc savējām.
Samersetas hercogs atņēma šo vietu mūķenēm un pārvērta par lauku muižu, kur viss bija zaļš un garām plūda Temza kā vēsa, pelēcīgi zila lente, pa kuru karstās vasaras dienās rāmi peldēja baržas un laivas. Pēc tam Saionas namu piesavinājās Nortamberlendas hercogs, nocirtis Samersetam galvu un atņēmis viņa dēlam cerības uz manu māsu Džeinu. Nams bija pārgājis no rokas rokā. Bet reiz, iespējams, Edvards Seimūrs to saņems atpakaļ, taču neatgūs Džeinu, jo viņa piederēja Gilfordam Dadlijam. Reizēm kaut ko nevar dabūt pat tad, ja to ļoti vēlas.
Man vajadzēja kaut kā pavadīt laiku līdz Džeinas atbraukšanai, un bija daudz jaunu cilvēku, ko novērot. Saionas namā bija apmeties Ketas vīratēvs Pembrukas grāfs, kā arī Ketrīnas Parras brālis Northemptonas marķīzs, tāpat grāfs Erundels, Hantingdons, bīskaps Letimers, Nikolass Trokmortons un karaļa sekretārs Viljams Sesils.
Es pamanīju, ka mans tēvs un Nortamberlends tuvojas durvīm bargi sarauktām pierēm, it kā notiktu kaut kas svarīgs. Paķērusi bumbu, ar ko spēlējos, es sekoju viņiem uz dārzu. Gar taku auga biezi krūmi, un es steidzos uz to pusi. Izliekoties, ka bumba pazudusi, es sekoju vīriešiem un klausījos.
– Vecene, kas aprūpēja Edvardu, mūs vairs netraucēs, – Nortamberlends paziņoja. – Mēs nedrīkstējām pieļaut, lai viņa staigā pa Londonu un stāsta, ka pēc manas pavēles iebarojusi Anglijas karalim arsēnu.
Es biju pārliecināta, ka sadzirdēju kaut ko nepareizi, un paberzēju ausis. Tēvs ierunājās:
– Indi bija plānots dot nelielās devās, lai saglabātu karaļa dzīvību tik ilgi, kamēr viss būs gatavs mantošanai, Dadlij!
Man noreiba galva. Kļuva skaidrs, kāpēc karalis slimojis. Uzmanīdamās, lai abi vīrieši mani neieraudzītu, es pacēlu bumbu un paslēpos aiz tuvākā krūma. Asās lapas skrāpēja ādu, bet es neuzdrošinājos pakustēties. Ko tēvs un sātaniskais hercogs nodarītu meitenei, kas dzirdējusi viņus runājam par tādu noslēpumu?
– Protams, Safolk. Mani ienaidnieki tūlīt noticēs paskaidrojumiem, ka es zēnu indēju, labāko nodomu vadīts. Turklāt arsēns atstāja pēdas uz Edvarda miesas, un tās ieraudzīs jebkurš, ja vien ielūkosies zārkā. Karalis ir miris, un nepieciešams viņu apbedīt.
“Karalis ir miris?” Es sastingu. Kāpēc neviens cits par to nerunāja? Visiem šiem augstmaņiem vajadzētu plānot bēru ceremoniju un ģērbties sērās, vajadzētu skanēt zvaniem un sludinātāju paziņojumiem no visām kancelēm.
– Kā rīkoties? – Mans tēvs noslaucīja sviedrus no pieres.
– Neizskatieties tik satriekts! Pagaidām par karaļa nāvi zinām tikai mēs abi un vēl daži uzticami ļaudis. Vēl pietiek laika visu nokārtot. Mans dēls Roberts sameklēja maiznieka mācekli, kurš ir ļoti līdzīgs karalim. Īstajā mirklī mēs viņam uzbruksim un aizvietosim Edvarda līķi ar mācekli. Neviens nepamanīs atšķirību.
Man kaklā sakāpa skābens šķidrums. Reiz es biju redzējusi kaķi, kas apēdis nakteni, pietūcis un pārplīsis. Vai tas pats noticis ar brālēnu Edvardu arsēna dēļ? Kas notiks ar maiznieka mācekli? Es negribēju domāt par to, kā viņu nogalina, lai aizvietotu karaļa līķi. Pirmo reizi savā mūžā es negribēju zināt noslēpumu. Jau grasījos aizlavīties, bet Nortamberlends bija aizšķērsojis man ceļu. Es atkal sastingu un lūdzu Dievu, kaut viņi mani nepamanītu.
Hercogs turpināja: – Mēs izziņosim, ka Viņa Majestāte nevēlējās ilgstošu līķa aplūkošanu pirms bērēm. Viņš tik ilgi slimoja, ka gribēja saglabāt kaut nedaudz pašcieņas.
– Beigās tās bija maz. Nabaga zēns!
– Vai jums šķiet, ka man patika viņu indēt? Es viņu audzināju kā savu dēlu. Biju viņam pieķēries, un viņš pieķērās man. Kaut gan neviens tam neticēs, ja atklāsies patiesība. Puse Londonas iedzīvotāju jau pareģo pasaules galu pēc šīs šaušalīgās vētras.
Tēvs paberzēja pieri. – Notikušais jūs satrieca tāpat kā mūs visus. Krusa asiņu krāsā tajā pašā dienā, kad nomira Edvards! It kā pats karalis Henrijs saniknots pieceltos no kapa, jo mēs pārkāpām viņa lēmumu par troņa mantošanu.
Biju dzirdējusi par vecā karaļa dusmu lēkmēm. To dēļ apkārtējie zaudēja galvu.
– Lai Dižais Henrijs ārdās savās debesīs vai ellē, – Nortamberlends atcirta. – Virs zemes valdām mēs, un es nevienam neļaušu izjaukt mūsu ieceri. Nupat nosūtīju aicinājumu vecā karaļa meitām Hansdonā un Hetfīldā. Viņas noteikti steigsies uz Londonu, lai atvadītos no brāļa pie nāves gultas. Un viņas nedrīkst uzzināt, ka ir jau par vēlu.
“Kāpēc Nortamberlends gribēja tik ļauni izjokot abas princeses? Lēdija Mērija un lēdija Elizabete ārkārtīgi dusmotos, noskaidrojušas patiesību.” Es paspēru bumbu nedaudz tuvāk tēvam.
– Vai jums šķiet, ka viņas atbrauks? Lēdija Elizabete ir tikpat viltīga kā viņas māte ragana, un lēdijai Mērijai ir pārāk daudz draugu. Dievs vien zina, kādas nepatikšanas spētu izraisīt šīs abas sievietes, ja viņām ļautu vaļu.
– Nebaidieties, Safolk. Tie, kas varētu mūs nodot, ir iepinušies sazvērestībā tikpat dziļi kā mēs. Vēl pirms nedēļas beigām abas mārītes ielidos tīklā, ko esam viņām novijuši. Pēc tam vajadzēs izlemt, kā no viņām atbrīvoties.
– Ar Elizabeti sarežģījumu nebūs. Neviens neapstrīd, ka viņa dzimusi ārlaulībā. Ar lēdiju Mēriju būs sliktāk. Karaļa likumīgā meita, kas bērnībā cietusi tik nežēlīgu apiešanos. Nortamberlend, daudzi atbalstītu viņas tiesības uz troni, kaut gan viņa ir katoliete.
– Tieši tāpēc mums jārīkojas nežēlīgi. Es nosūtīju savu dēlu Robertu un četrus simtus jātnieku viņai pretī. Kad lēdija Mērija būs mūsu rokās, nāksies saņemt drosmi pēdējam solim, Safolk. Lai mūsu iecere vainagotos ar panākumiem, lēdijai Mērijai jāmirst.
Es satriekta paklupu pār bumbu un nokritu uz cietās akmens taciņas, bet tēvs un Nortamberlends bija tik dziļi iegrimuši sarunā, ka neko nepamanīja. Man atmiņā atausa cita diena, cits kritiens, pēc kura lēdija Mērija pacēla mani rokās.
Galma intrigas