un klausījos. Tēvs teica, ka liks uz spēles tevi, mani un Ketu un daži to uzskatītu par valsts nodevību. Karalis mirst, un nelietis Nortamberlends grasās panākt, lai viņš izdara kaut ko sliktu.
– Viņš? Vai tēvs?
– Nē, karalis. Ir jāizpilda Nortamberlenda rīkojums, citādi Edvards nolems sevi mūžīgām mokām. Sātans var to panākt, Džeina.
Es satvēru Mērijas rokas, un viņa nometa saini, kas nograbēja uz grīdas. – Nekad vairs tā nerunā! Nekad! Par Dadlijiem jau klīst dažādas bīstamas baumas. Dievs vien zina, ko Nortamberlends izdarītu, ja kāds dzirdētu tavus vārdus.
– Bet tā ir patiesība. – Mērija šķita apjukusi. – Dievs vēlas, lai es saku patiesību. Tu pati man to nemitīgi atgādini.
– Jā, bet reizēm patiesība ir pārāk bīstama, lai to paustu skaļi.
– Tieši tāpēc mums jābēg! – Mērija uzstāja. – Mēs dosimies uz Henvērtu un sameklēsim Edvardu Seimūru. Tu apsolīji precēties ar viņu, pirms satiki to ākstu Gilfordu Dadliju. Apprecies ar Edvardu!
Mani pārņēma kauns. Es atcerējos savu saderināto tajā baismīgajā laikā pēc tam, kad Nortamberlends sagrāba varu un izdomāja apsūdzības, lai Edvarda tēvam, Samersetas hercogam, piespriestu nāvessodu. Kā tobrīd jutās Edvards? Viņš bija dzimis Anglijas ietekmīgākajā ģimenē un bija lorda protektora dēls, karaļa brālēns. Tagad viņš bija visu atstumts bārenis.
Es spēju iztēloties Edvarda pazemojumu brīdī, kad viņš saņēma vēstuli ar mana tēva zīmogu. Nodevēja dēls nebija piemērots precībām ar karalisku asiņu princesi. Mēs nebijām iemīlējušies, un šie jaunumi neievainoja mūs sirdī, tomēr saites pārciršana bija sāpīga. Es pat neuzrakstīju Edvardam atvadu vēstuli un nepateicu, ka centos pretoties vecāku gribai un turpināt mūsu saderināšanos. Tam galu galā nebija nekādas nozīmes, jo neko nevarēja mainīt.
Mērija iedunkāja mani, lai pievērstu uzmanību. – Kāpēc mēs nevaram bēgt pie Edvarda? Tev viņš patika. – Tā tiešām bija. Nedaudzajās reizēs, kad mūsu ģimenes sastapās, viņš izturējās labi pret savām māsām, kas viņu dievināja, un cītīgi mācījās, kā arī kaismīgi pauda atbalstu tēva ieviestajām pārmaiņām vienkāršo ļaužu labā, kuru dēļ hercogs izpelnījās alkatīgo Dadliju naidu. – Turklāt Edvarda tēvam nebija ļauns skatiens, – Mērija piebilda. – Es to zinu pavisam droši.
– Kā? Tu neesi satikusi Samersetas hercogu.
– Jā. Bet Hetija Epljārda viņu dēvēja par krietno hercogu. Viņas māsai bija hercoga asinīs iemērkta drāniņa, kas palīdzēja, gatavojot lāstus un visu tamlīdzīgo.
– Viņam nocirta galvu, Mērij.
Mana māsa saviebās. – Zinu. To panāca hercogs ar sātana acīm.
– Nortamberlends pavēlēja izpildīt nāvessodu. Bende pacēla cirvi, un mūsu tēvs… – Es spēji aizgriezos. Protams, Henrijs Grejs atbalstīja ietekmīgos Dadlijus. Kādu atmaksu Nortamberlends piesolīja par šādu uzticību? Kaut es to zinātu! Ievilku elpu, cenzdamās nomierināties, un meklēju īstos vārdus. – Mērij, visi Seimūri krituši negodā. Edvarda tēvs mira nodevēja nāvē. Viņa zeme ir nokļuvusi karaļa īpašumā, viņš zaudējis titulus. Edvards ir nabags, kam jāuztur māte un māsas, un viņš jebkurā mirklī pats var nokļūt Tauerā. Viņš nevarētu man palīdzēt pat tad, ja to gribētu.
Mērija acīmredzot kaut ko saklausīja manā balsī, jo sagumusi nedaudz atbalstījās pret mani. Viņa nekad necentās kādu apskaut, jo neuzticējās mīlestības apliecinājumiem gluži kā meža zvērēns un satrūkās pat tad, ja es mēģināju tuvoties. Mēs ilgi sēdējām, klausīdamās uguns sprakšķos.
– Kā tev šķiet, ko darīs tēvs un ļaunais hercogs? – Mērija iejautājās.
Es pieskāros kaklam, domādama par Edvarda tēvu. – Man ir bail minēt.
Mērija brīdi domāja. – Tēvam bija kauliņi, un viņi sauca likmes. Tā bija kaut kāda spēle. Viņš pat grasās spēlēt ar mani. Tu esi vienīgā, kas ar mani rotaļājas. Es ne īpaši bēdājos par Ketas zaudējumu, bet bez tevis man būs vientuļi.
– Arī es pēc tevis ilgošos. – Es noglāstīju Mērijas matus. – Keta sacīja, ka tu priecāsies, no manis atbrīvojoties. Es uzdodu pārāk daudz jautājumu, kas liek cilvēkiem kasīties.
– Kasīties?
– Viņa teica, ka saruna ar mani līdzinās pēršanai ar nātrēm. Es nemitīgi uzmācos un neļauju cilvēkiem mierīgi dzīvot. Varbūt tu gribi būt viena, ja jau nevēlies aizbēgt kopā ar mani.
Es pārlaidu skatienu istabai, nopētīdama dārgakmeņiem nosētos ņieburus, sudrabotos svārkus, apmetņus ar sermuļādas apmali un elegantās galvassegas, kas drīz tiks ievīstītas Holandes audumā un noglabātas manās lādēs. Atmiņā uzplaiksnīja Ketas skaudīgā sejas izteiksme, kad viņa vēroja šos dārgumus, jo tie bija vērtīgāki par viņas kāzu drānām.
– Kāpēc es nedrīkstu paņemt zaļo damasta lenti? – viņa lūdzās. – Džeina grib nēsāt tikai pelēko vai melno.
– Tās ir krāsas, kas piemērotas nopietnai, ticīgai jaunavai, – es iebildu. – Tā ģērbjas pat lēdija Elizabete.
– Nav svarīgi, ko Džeina vēlas, – mūsu māte attrauca. – Viņai jāģērbjas atbilstoši savam stāvoklim.
– Mūsu stāvoklis ir vienāds, – Keta atgādināja. – Džeina ir tikai trīs gadus vecāka.
Bet starp mums pletās bezdibenis. Keta jūsmoja par skaistām mantām un piemīlīgiem dzīvniekiem un nepacietīgi gaidīja savu kāzu nakti. Varbūt viņa būs laimīga kopā ar Pembrukas grāfa pievilcīgo dēlu Henriju. Es cerēju, ka tā būs.
– Vai gribi, lai aizeju, Džeina? – Mērija jautāja, izraujot mani no pārdomām. – Tu aizsūtīji prom visus pārējos.
Es tik tikko jaušami pasmaidīju. – Man šķita, ka vēlos pabūt viena, bet priecājos par tavu klātbūtni. Lūdzu, paliec.
– Kad tu aizbrauksi, neviens mani nelūgs palikt. Šī būs mana pēdējā iespēja.
– Pēdējā iespēja kam, Mērij?
– Nebūt vienai.
Protams, es zināju, ko par šo ilgpilno paziņojumu teiktu Keta. “Safolku namā cilvēki čum un mudž. Turklāt tu drīz pametīsi Londonu un atgriezīsies Bredgeitholā. Tur tu sastapsi daudzus.” Bet neviens nepriecāsies, redzot šo savādo bērnu, kas saskata citu slēptos grēkus.
Šī doma palīdzēja man pieņemt lēmumu. – Mērij, es tev kaut ko sagatavoju. Grasījos to pasniegt rīt.
– Man nav nekādas dāvanas tev.
– Nekas. Man pietiek ar apziņu, ka tu labprāt palīdzētu man izvairīties no šīs laulības, ja spētu. – Es ar kurpes purngalu pabikstīju niedres, kas bija izkaisītas pa grīdu. – Kad ienāci, es paslēpu tavu dāvanu zem soliņa. Bet tagad nekur to neredzu.
– Lūk! – Mērija nokrita ceļos un paķēra lupatu lelli. – Kāda galvassega! Tu pašuvi viņai tērpu no tā zaļā auduma, kas iepatikās Ketai.
Viņa atglauda vizošo audumu no lelles sejas. Rūsganie dzīparu mati bija samudžinājušies pēc kritiena. Es pamanīju, ka esmu piešuvusi lelles acis šķībi.
– Viņai ir tādas pašas acis kā man, – Mērija klusi ierunājās. Es nesapratu, vai šī atklāsme meiteni iepriecina vai apbēdina.
– Ja vēlies, varu pārgriezt diegus un piešūt krellītes taisnāk, – es ierosināju. – Tam nepieciešams tikai mirklis. Ak! Un es aizmirsu iešūt viņai muti.
– Man