pārāk vārgi.
– Un neesat arī pacietīgi, – tēvs noteica. – Šī būs laba mācība, jaunekli. Uzsauksim vēl vienu tostu par godu lieliskajiem mazdēliem, ko man dāvāsiet, kad būs pienācis īstais laiks!
Es satriekta vēroju, kā mans tēvs līgodamies atgriežas savā vietā un apsēžas blakus mātei. Viņš noskūpstīja savu sievu, un šajā žestā jautās pierastā kvēle, kaislība, kas viņu attiecībās nekad neizzuda.
Samirkšķinājusi acis, lai slēptu asaras, es palūkojos uz laulības gredzenu, ko Henrijs pirms vairākām stundām bija uzvilcis man pirkstā. “Kāpēc mūsu tēvs uzstāj uz šādu kavēšanos? Jā, Džeina ir vainīga, ka es jūtos tik nelāgi.” Manu prātu jauca viņas iepriekš paustās aizdomas. Vēlme sastrīdēties ar māsu kļuva tik spēcīga, ka es ievedu Džeinu nišā zem ziedu vaļņa, kur neviens mūs nedzirdēja.
– Nav taisnīgi! – es paziņoju. – Kāpēc tēvs mums liedz kāzu nakti?
– Nezinu, bet tas mani mulsina vēl vairāk. – Džeinas riekstbrūnajās acīs jautās nemiers. – Trīs kāzas vienā dienā, saistot ietekmīgākās augstmaņu dzimtas. Izskatās, ka viņi noslēdz kaut kādu vienošanos.
Manas dusmas pieņēmās spēkā, jo šīs dienas notikumi patiesi bija tik dīvaini, kā apgalvoja mana māsa. – Tikai tu vari izdomāt sazvērestības mūsu kāzu dienā! Gluži kā ļaunā likteņa feja, kas visu sabojā.
Džeina nedaudz atmaiga un saspieda manu plaukstu. – Man ļoti žēl, ka esi vīlusies, Keta. Ja tādēļ jutīsies labāk, varu pateikt, ka tev, manuprāt, beigu beigās viss izvērtīsies labi.
– Es pateicos Dievam, ka citi apsveikumi šodien bija daudz pacilājošāki.
– Kaut gan mani māc bažas par mūsu tēva nodomiem, es nespēju atvairīt pārliecību, ka šajā jautājumā viņam ir taisnība. Labāk ir atlikt kopīgo nakti, ļaut mums pakāpeniski pierast vienam pie otra.
– Tu runā tik drūmi, it kā laulības gulta būtu negaršīgas zāles, līdzīgas tām, ko mums deva Elenas kundze.
– Kad es dzīvoju pie Katrīnas Parras, viņa teica, ka laulība ir kā cimds, ko iegādājas nepielaikojot. Iekams neesi līdz galam uzvilkusi, nevari zināt, vai tev tas derēs. Pēc viņas nāves mani mocīja murgi. Vai esi dzirdējusi stāstu par Francijas karalieni Katrīnu de Mediči?
– Man nav vajadzīga lekcija par vēsturi! Pateicos Dievam, ka neesam mācību stundās.
– Baumo, ka viņa noslepkavojusi Navarras Žannu, uzdāvinot tai saindētus cimdus. – Džeina pieskārās savu cimdu mīkstajai, izšuvumiem rotātajai kazlēna ādai. – Pēc karalienes atraitnes nāves es nemitīgi par to domāju. Vai vīrs viņu noindēja? Varbūt viņas sirdi saindēja bēdas, kad viņa ieraudzīja savu vīru ar citu sievieti?
Es zināju, par kādu “citu sievieti” runā Džeina, kaut gan viņa nenosauca vārdu. Tā bija mūsu mātes māsīca Elizabete, mantojusi savas mātes palaistuves šķelmīgo acu skatienu un kuplās krūtis. Kā es justos, ja pieķertu savu Henriju ar citu sievieti? Vai nepacietības pārņemtais Henrijs šonakt meklēs kādu istabeni un remdēs alkas viņas skavās, ja viņam liegta sievas gulta?
– Keta? – Džeinas balss atsauca mani īstenībā, lielajā zālē, kur drūzmējās cilvēki, mirdzēja dārgakmeņi, rotājās cukura saldumi un mandeļu kūciņu torņi. – Vai iespējams, ka mēs nupat iebāzām roku saindētā cimdā un nekad nevarēsim to novilkt?
– Es kaut reizi gribētu māsu, kas jūt man līdzi un nesavērpj visu tā, ka kļūst vēl sliktāk! Labi, ka rīt došos uz Pembruka namu kopā ar Henriju. Vairs nevajadzēs klausīties par saindētiem cimdiem, ja es tikai vēlos būt laimīga!
Džeina pieskārās manai rokai. – Lūdzu, piedod!
– Nevajag. – Es nokratīju Džeinas plaukstu. – Un es būšu laimīgākā sieva pasaulē. Gan redzēsi, cik lieliska būs mana laulība! – Acīm kaistot, es sparīgi aizsoļoju atpakaļ pie sava vīra.
Es nespēju zvilnēt milzīgajā gultā viena un soļiem mēroju guļamistabu, ko man bija piešķīris Nortamberlendas hercogs. Mani mocīja bezspēcības radītas dusmas un apjukums, sirds sāpīgi smeldza. Šķita, ka Džeinas noskaņojums izsaucis melnus mākoņus virs manas skaistās kāzu dienas, un nu beidzot sākusies vētra.
Lai gan es biju kļuvusi par sievu un Henrijs bija mans vīrs Dieva priekšā, vecāki mūs aizsūtīja uz atsevišķām istabām kā bērnus. Turklāt mani pārņēma ilgas pēc māsām šajā svešajā namā. Man pietrūka Mērijas savādo pļāpu un Džeinas klusās klātbūtnes. Būtu citādi, ja es zaudētu visu pazīstamo, toties man blakus būtu Henrijs. Bet tagad, ieslodzīta šajā istabā viena pati tikai savu nemierpilno domu sabiedrībā, es jutos drausmīgi.
Mērijas balss manā prātā saplūda ar Džeinas teikto: “Tev jāatzīst, ka tas ir dīvaini. Viņi pavēl jums gaidīt, kaut gan mūsu tēvs tā steidzās jūs salaulāt.”
– Kavēšanos izdomājis Nortamberlends, – es drūmi noteicu. – Viņš izmanto savu varu tāpēc vien, ka tas ir iespējams. Vai arī nevēlas kaunēties viesu priekšā, ja mēs ar Henriju no rīta būsim laimīgi, kamēr viņa paša dēls un vedekla izskatīsies kā nākuši no karalauka, nevis kāzu gultas. – Es atcerējos, kādu redzēju Džeinu pēdējo reizi. Atbrīvojusies no greznā kāzu tērpa, viņa sēdēja uz soliņa pie kamīna un atkal lasīja kādu no savām mūžīgajām grāmatām. Visi muskuļi bija sasprindzināti, un bālās lūpas klusi veidoja vārdus grieķu, latīņu vai senebreju valodā. Es necentos saprast, kurā no šīm mēlēm viņa lasīja. Novilcinot kāzu nakti, Nortamberlends bija pasniedzis Džeinai brīnišķīgu dāvanu. Mani pārņēma vēlme uzmeklēt māsu un viņu kaitināt, lai mēs atkal sastrīdētos; tādējādi es atbrīvotos no spriedzes, kas mani mocīja.
Es atcerējos neskaitāmās reizes, kad mēs slepus apmeklējām viena otras istabu, kad pārējie Bredgeitholā gulēja. Vai man tagad izdotos sameklēt Džeinas istabu, nejautājot ceļu kādam kalpotājam? Toties Mērija droši vien varētu pat uzzīmēt karti uz Džeinas apartamentiem. Es iztēlojos jaunākās māsas pašapmierinātību un apņēmos rīkoties.
Nogludinājusi savu sudraba diegiem izšūto naktstērpu, es piegāju pie durvīm un klusi tās pagrūdu. Jau nākamajā brīdī durvis pret kaut ko atdūrās. Otrā pusē kāds klusi noņurdēja lāstu.
Pārsteigumā es gandrīz iekliedzos, bet negaidītais viesis aizspieda man muti ar plaukstu. Mani pārņēma bailes, un es pretojos, līdz pazinu svešinieka tumšos, sabužinātos matus un šķelmīgi mirdzošās acis.
– Klau, sieva! – Henrijs smaidīdams mani sveicināja. – Neesam precējušies pat vienu dienu, bet jūs jau cenšaties man uzsist zilu aci!
– Henrij! – es izdvesu, tiklīdz viņš atrāva plaukstu no manām lūpām. – Kāpēc jūs esat šeit?
– Atnācu iegūt savu jauno sievu. – Vedinādams mani atpakaļ istabā, viņš skūpstīja mani uz vaigiem un kakla.
– Mans tēvs… viņš teica, ka nedrīkstam…
– Tikai jūs varat liegt man savu gultu. – Henrijs atraisīja saites man pie kakla. – Vai vēlaties, lai aizeju, mīļā? – Viņš iegrūda roku aiz tērpa izgriezuma, skardams manu gludo, silto ādu.
– Nē. Es vēlos, lai paliekat.
– Tas nebūtu prātīgi. – Dobjā balss plūda no atvērtajām durvīm, un mēs ar Henriju spēji atrāvāmies viens no otra. – Mans pavēlnieks to aizliedza.
– Kas, pie velna… – Henrijs iesaucās, redzot, ka no tumsas iznāk viens no Nortamberlendas hercoga kalpotājiem. Melnā livreja saplūda ar apkārtni. Viņš uzmanīgi