Majestātei?
– Karaliene raud kopš tēva Filipa aiziešanas, – zēns atbildēja, runājot angliski ar jūtamu akcentu. Viņš noslaucīja degunu piedurknē. Vai saaukstējies? Vai arī lējis asaras? – Viņa saņēma vēstules no Francijas, kurās viņu rāj. Karalis pārmet, ka viņa nav pieņēmusi Bakingemas hercogieni savā galmā. Senžorža kundze atsūtīja mani pēc jaunā dīvaiņa, cerot, ka viņš izvilinās smaidu no karalienes.
Es nokāpu no augstā krēsla; Ārčija bikses aizķērās aiz stūra. Aukla, kas saturēja bikses, pārtrūka, un es pūlējos to sasiet vēlreiz. – Šādā izskatā es nevaru iet pie karalienes! – Es lūdzoši palūkojos uz Villu Evansu un sadusmojos uz sevi. Vai tiešām cerēju, ka viņš aizdos man vēl vienu zeķi? Nākamajā mirklī iejaucās Sāra.
– Robin, iedod Džefrijam apmetni, ko sašuva Dulsineja, kad tēloji Paku! Tas nosegs drānas un piestāvēs viņam labāk nekā tev. Zaļais samts izcels viņa acis.
– Vai tev nav iebildumu, Robin? – Vills jautāja.
Labestīgā vaigi piesarka, tomēr viņš atvirzījās no galda. – Es jau teicu Dulsinejai, ka slikti izskatīšos zaļā tērpā, – viņš noņurdēja. – Kāpēc viņa neieklausās mākslinieka vārdos par krāsām?
– Tagad tevi vairs neuzklausīs neviens, – Ārčijs sacīja. – Tu nevaldzināsi Sāru skaistajās lomās. Tās pārņems Hadsons. Pierodi tēlot Dusmas un Skaudību līdz ar mums pārējiem.
Robins pasvieda man apmetni, un es to noķēru gaisā. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka šīs lomas viņam padosies.
7. nodaļa
Es apsēju Labestīgā apmetni ap pleciem, kamēr pāžs veda mani prom, un Vills Evanss devās līdzi. – Nesatraucies par drēbēm, – milzis sacīja. – Atceries, ka nabadzīte ir tikai jauna meitene tālu no mājām.
Spriedze padarīja mani īgnu. – Vai tev tur savos augstumos ir grūtības ar redzi, Evans? Anrieta Marija ir karaliene un Francijas princese. Nekas neliecina, ka viņa ir “nabadzīte”.
– Izprecināta saltam vīrietim, kuru nekad nav redzējusi, iegrūsta valstī, kas nīst viņas reliģiju un uzskata viņas radus par ienaidniekiem. Franči un angļi, katoļi un protestanti cenšas izmantot karalieni savā labā. Noslaukot viņas asaras, tu darīsi eņģeļu cienīgu darbu.
Asaras? Šī doma mani samulsināja. Milzis gatavojās iegrūst mani istabā pie raudošas sievietes un aiziet. Es biju stājies pretī tēvam, kad viņš piedzēries ārdījās. Biju pacietis Bakingema draudus un melojis Villam Evansam, kurš ar vienu rokas kustību varētu salauzt man kaulus. Iespēja, ka vajadzēs runāt ar raudošu karalieni, mani biedēja daudz vairāk.
Reizēs, kad raudāja mana māte vai māsa, es steigšus meklēju paslēptuvi. Vienu Ziemassvētku nakti es pavadīju suņu novietnē pie kucēniem un drebēju, bet mātes raudas un māsas šņuksti iekļuva iekšā pa slēģu spraugām.
Semjuels atšķirībā no manis palika pie viņām. Es zināju, ka rīkojos gļēvi, bet nenožēloju savu bēgšanu. Līdz šim mirklim. Kāpēc es nekad nepajautāju Semjuelam, kā viņš mierināja sievietes? Vai šī bija atmaksa par manu kļūdu?
Es dzirdēju karalienes balsi, bet tajā vairs nebija nekā melodiska. Sulainis atvēra durvis un nosauca manu vārdu: – Džefrijs Hadsons!
Aizritēja tikai mirklis, kamēr es izzināju noskaņojumu, kāds valdīja istabā. Pirmo reizi es sapratu, cik prasmīgi spēju izvērtēt cilvēku omu; tas bija izdzīvošanas jautājums pundurim, kurš ir viegls mērķis.
Sulainis pamāja, un es iegāju istabā, kas šķita izrauta no paradīzes. Pie sienām karājās košas gleznas, un zīmējumi rotāja arī griestus. Visus krēslus sedza cieši piebāzti spilveni. Pa istabu bija izmētāti grezni nieciņi, un to apzeltījums mirdzēja. Galma dāmas nēsāja krāšņas kaklarotas ar dārgakmeņiem. Sievietes bija sastājušās nelielos pulciņos tālu no karalienes, kas zvilnēja uz visgreznākā krēsla.
Vai Viņas Majestāte aizsūtījusi dāmas prom, lai sērotu vienatnē? Vai arī viņas pametušas valdnieci, glābjoties pašas? Es aplūkoju svārku mežu, nevilšus meklējot labāko paslēptuvi. Nieka Džefrijs Hadsons varētu aizbēgt, bet karalienes nerrs un Bakingema spiegs to neuzdrošinājās.
Valdniece bija noliekusies pār galdu, kura kājas izveidotas līdzīgas nikniem lauvām. Viņa skatījās uz krāšņu lādīti, kuras smalkajos rakstos bija sakārtots ziloņkauls un lazurīts. Priekšējā mala bija nolaista, atklājot nelielas, vēstulēm paredzētas atvilktnes.
Izskatījās, ka Viņas Majestāte vēlas, kaut galda lauvas aprītu izmētātās papīra lapas. Es no attāluma redzēju saburzītās vēstules un smagos vaska zīmogus, tikpat salauztus kā valdnieces griba. Uz aprakstītajām lapām vīdēja asaru pēdas.
Bakingems gribētu noskaidrot, kas rakstīts šajās vēstulēs. Bet mana lasītprasme nebija pārāk spoža; es zināju šo to franciski no mūsu kaimiņiem hugenotiem un mazliet arī angliski. Dažreiz man izdevās kādu pierunāt izklaidēties, mācot man jaunus trikus, tāpat kā Saimons Kaulukambaris apmācīja menažērijas mērkaķi.
Man būtu grūti izlasīt vēstules pat tad, ja pietiktu laika. Un kā man saprast uzrakstīto, ja visi skatās? Es sastingu, iztēlodamies Bakingema dusmas neveiksmes gadījumā.
Senžorža kundze uzmeta man lūguma pilnu skatienu, un es jutu paniku sažņaudzamies pakrūtē. Viņa cerēja, ka es likšu karalienei aizmirst iemeslu, kas apdzēsis gaismu viņas acīs.
– Lūk, Jūsu Majestāte! – galma dāma franciski ierunājās. – Atnācis jūsu jaunais punduris.
Karaliene pacēla skatienu, bet šķita neredzam mani. Brūno matu cirtas, iepriekšējā vakarā rūpīgi sakārtotas, tagad nekārtīgās šķipsnās slīga pār deniņiem. Zilie satīna svārki bija saburzīti, it kā viņa tos būtu turējusi dūrēs.
Kā lai izklaidēju sievieti, kas ieslīgusi tik dziļā izmisumā? Vai ķerties pie Vēra izgudrotajām nerātnībām, gatavojot mani šai lomai? Vai arī atkāpties un atstāt karalieni dāmu ziņā? Nē. Bez karalienes atļaujas es nedrīkstēju aiziet, tomēr kājas niezēja.
– Majestāte, aizgaiņāsim šīs drūmās domas un priecāsimies tāpat kā Senžermēnā! – Senžorža kundze mudināja karalieni tēlotas dedzības pilnā balsī.
– Kā man priecāties, ja visiem esmu sagādājusi vilšanos? – Karaliene atrāva skatienu no vēstules, ko rotāja vissmagākais zīmogs. – Mans brālis uzstāj, lai piespiežu vīru ievērot laulības līguma nosacījumus un atcelt visus katoļiem uzliktos ierobežojumus Anglijā. Māte interesējas, kāpēc vēl negaidu bērnu, un sūta līdzekļus tukša klēpja ārstēšanai. Abi ir pārliecināti, ka vajag tikai sagādāt mantinieku, un karalis tā priecāsies, ka labprāt atgriezīsies Baznīcas rokās.
– Jūs nevarētu vadīt šos neaptēstos angļus pat tad, ja ievērtu viņiem degunā riņķi un vilktu tos ar zirgu pajūgu.
Senžorža kundzes nicinājums iedūra man sirdī. Kā šīs francūzietes uzdrošinājās lūkoties uz mums no augšas?
– Viņi ir ietiepīgi, neveikli un neko nesaprot no skaistuma. Te vienmēr līst. Ar to jau pietiek, lai dedzinātu sveces par godu svētajiem, ko viņi nīst. Tā mēs varam ieraudzīt saules gaismu.
Man bija jāatzīst, ka viņai ir taisnība par lietu.
– Jūs neesat vainīga, ka valdnieks lauzis doto solījumu vairs nevajāt savus pavalstniekus katoļus. Vai tēvs Filips neredz, kā jūs pūlaties?
– Tēvs Filips mani rāja pamatoti. Mani atsūtīja, lai es pievērstu karali īstenajai ticībai. Anglijas katoļi ir cietuši vairākas