Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

Man šķita, ka Dievs man pavēl aizlūgt par tiem, kas miruši savas ticības vārdā.

      – Jūs vienmēr esat kaismīgi alkusi labot netaisnības.

      – Manas jūtas nevienu neinteresē, Meimija.

      Es redzēju karalieni piesarkstam, dzirdēju apņēmību viņas balsī un meklēju iespēju pateikt… ko? Man vajadzēja karalieni sasmīdināt. Priesteru nāve pie karātavām un vēdera uzšķēršana nebija nekas smieklīgs.

      – Šobrīd jūs neko nevarat izdarīt, – Senžorža kundze viņu mierināja. – Atvēliet sev laiku atpūtai no šīm skumjām! Uzkrājiet spēkus, lai vēlāk varētu cīnīties veiksmīgāk.

      – Es nezinu, kā cīnīties ar kaut ko tādu, Meimija.

      Varbūt piedejot viņai klāt un vicināt iztēlotu zobenu? Atgādināt, ka es esmu viņas aizstāvis? Tomēr dāma noglāstīja karalienes plecu, un izdevība bija zaudēta.

      – Gan izdomāsiet kādu iespēju, Jūsu Majestāte.

      Karaliene skumji iesmējās, un es atcerējos, kā iepriekšējā vakarā no viņas staroja jautrība. – Kā gan? Vai kāds uzburs šo iespēju?

      Mani pamudināja sestais prāts, un es tajā ieklausījos un spēru soli uz priekšu, ietinies savādajā ģērbā. – Varbūt iedvesma izlēks no pīrāga, – es nevainojamā franču valodā ierosināju.

      Sievietes pārsteigtas sačukstējās. – Tu runā franciski! – karaliene iesaucās. – Kāpēc es to nezināju?

      – Un kāpēc punduris to līdz šim slēpa? – Senžorža kundze sašutusi noprasīja.

      – Es tikai klausīju karaļa norādījumiem. Man teica, ka Viņa Majestāte dod priekšroku angļu valodai. – Es tēloju apjukumu, pārmaiņus uzlūkodams Senžorža kundzi un karalieni. – Majestāte, lūdzu piedošanu, ja esmu kļūdījies. – Es izmisīgi cerēju, ka izskaidrojums viņu pārliecinās. Karaliene pasmaidīja.

      – Manā galmā mēs runājam franciski neatkarīgi no karaļa vēlmēm. Tev ir brīnišķīga izruna! – viņa iesaucās. – Vai esi viesojies Francijā? Ak, vai redzēji skaistos lavandas laukus pilnos ziedos? Un saules atspīdumu kastaņās? Un dzirdēji mūziku cilvēku balsīs?

      – Es pazīstu lavandas smaržu. Mana māte glabāja zariņu savā drēbju lādē. – Māte apgalvoja, ka tēvs to uzdāvinājis aplidošanas laikā. Viņa pirmā sieva nomira pēc Enas dzimšanas. Viņam vajadzēja māti savam bērnam. Tā bija vienīgā reize, kad viņš tēloja mīlētāja lomu. – Pirms ierašanās šeit, Majestāte, es nekad nebiju pametis Okemu, – es atzinos. – Bet esmu dzirdējis, ka Francija ir pasakaina zeme, kur pat pilīm ir augstas jumtu smailes un to elegance pārspēj Anglijas būves.

      – Skolotāji mēģināja man iemācīt angļu valodu, bet es vēl joprojām to labi neprotu. – Karaliene saviebās. – Tā atgādina govju māvienus. Tu labi runā franciski, Džefrij. Tavs skolotājs noteikti ļoti lepojas ar tavu izrunu!

      – Mani neviens nav mācījis, es tikai apguvu visas zināšanas, ko vien spēju. Netālu no mana tēva mājas apmetās hugenoti. Kad viņi runāja, valoda izklausījās tik skaista, ka mani pārņēma alkas to iemācīties. Es slāpu pēc jebkādām zināšanām. – Nepabeidzis teikumu, es apklusu; mani interesēja jebkādas zināšanas, kas varētu aizvest mani prom no miesnieku kvartāla šausmām.

      Es meklēju iespēju pavērst sarunu citā virzienā, uzburot karalienes sejā smaidu un slēpjot savu neveiklību, kamēr Labestīgā apmetnis slēpa manas nesaderīgās drēbes. Drēbes! – Majestāte, es zinu, ka esmu ieradies nupat, bet man diemžēl sarkstot jāvēršas pie jums ar kādu lūgumu. Tas ir pavisam niecīgs.

      Karalienes mutes kaktiņos ievilkās sāpju pilns vaibsts, un spējais dzīvīgums nozuda. Es sapratu, ka viņai dienas laikā jāuzklausa pārāk daudz lūgumu. – Kāds?

      – Vakar jūs apsolījāt, ka man būs viss labākais, ko var piedāvāt galms.

      Viņa izskatījās ārkārtīgi nogurusi. – Ko tu vēlies?

      Slepšus nolaidis roku līdz jostasvietai, es pabāzu īkšķi zem mezgla un to parāvu. Bikses strauji noslīdēja, un es pārspīlēti neveikli tās satvēru. – Varbūt… varbūt mēs varētu sākt ar karalisko auklu kamolu? Šīs bikses ir gļēvas un apņēmušās aizbēgt pa manām kājām līdz grīdai.

      Karalienes skaistā seja pārvērtās; tajā atausa valdzinošs maigums un atklātība. – Meimija! Atnes manu šuvekli. – Dāma piesteidzās pie tuvākā skapīša un to atvēra. Es ieraudzīju zīda šķeteres un prātoju, vai mākslinieks Labestīgais zina, ka pasaulē ir tik daudz krāsu.

      Saņēmusi skaisto kastīti, karaliene sameklēja šķēres, kas atgādināja putna garo knābi. Es pārsteigts skatījos, kā viņa nogriež lenti no sava tērpa. – Vai šī derēs, ser Džefrij? – viņa jautāja, apsiedama lenti man ap vidukli. – Jūs zvērējāt, ka būsiet mans aizstāvis. Jums nepieciešama karalienes labvēlības zīme.

      Brūnās, starojošās acis iedūra āķi man sirdī. Es jutu, ka tās mani pievilina, un paklanījos, atmezdams Labestīgā mantiju un tīši atklādams savas smieklīgās drēbes. Dāmas un pat karaliene sāka spurgt.

      – Tu sarūc kā cukura gabals, kas atstāts lietū, – viņa sacīja. – Piesargies, citādi no tevis nekas nepaliks!

      Karaliene sasita plaukstas, aicinādama savas šuvējas, un pēc brīža istabā jau virmoja audumi, kas ir karalienes nerra cienīgi. Meimija Senžorža lika sulainim pacelt mani uz galda, un atmiņas par pirmo tikšanos ar Bakingemu palīdzēja man atbrīvoties no burvestības, ko savērpa karalienes skumīgais skatiens.

      Dāmas ietina mani audumā un pieskārās man vietās, kur iepriekš bija tikušas tikai manas mātes rokas. Viņas izģērba mani līdz kreklam un, neklausoties iebildumos, novilka arī to. Es drebēju un turēju auduma gabalu sev priekšā kā Ādams vīģes lapu. Sievietes noliecās pār mani, un kuplās krūtis izspiedās virs tērpa augšdaļas. Kailā āda atdūrās pret manām rokām; trauslie pirksti mērīja mani no potītes līdz iegurnim.

      Meimija Senžorža pievirzījās pārāk tuvu, un es nepaguvu apslēpt savas miesas atsaucību. Viņa iespurdzās. – Lorda Minimusa rīks ir darba gatavībā, kaut arī neliels! – Es cīnījos ar vēlmi panirt zem dzeltenbrūnā samta, zaļā brokāta un zilā damasta kalna. Kaut karaliene norātu savu dāmu vai aizstāvētu mani! Bet viņa rotaļājās tikpat aizrautīgi kā bērns un nedzirdēja neko nepatīkamu. Man nācās pašam saglabāt sava pašlepnuma paliekas.

      – Viņas Majestāte zina, ka galvenais ir nevis mīlnieka garums, bet gan uzticība. Šajā ziņā mani nepārspēj pat Vills Evanss.