šādā greznībā, – es klusi nosaku Kristjenam pie auss. Viņš palūkojas uz mani un uzjautrināts piešķiebj galvu.
– Ko tu ar to vēlies pavēstīt, sieva?
– Tikai skaļi domāju, Kristjen. – Es bezrūpīgi pamāju, norādīdama uz apkārtni. Viņš smīkņādams seko man uz istabas centru, kur es nostājos un aizgrābta vēroju skatu – brīnišķīgo dārzu, kas spoguļojas stiklā, un brīnišķīgo Kristjenu Greju, manu vīru, kurš atklāti lūkojas uz mani ar mirdzošām acīm.
– Es tev uzceltu šādu pili, – viņš nočukst. – Tikai tādēļ, lai redzētu, kā gaisma apzeltī tavus matus šeit, šajā mirklī. – Viņš atglauž šķipsnu man aiz auss. – Tu līdzinies eņģelim. – Noskūpstījis mani zem auss ļipiņas, viņš satver manu roku un nosaka: – Lūk, uz ko mēs, despoti, esam gatavi savu mīļoto sieviešu dēļ.
Kautri smaidīdama, es pietvīkstu un sekoju Kristjenam plašajā zālē.
– Par ko tu domā? – Kristjens klusi jautā, malkodams kafiju. Mēs nupat esam paēduši vakariņas.
– Par Versaļu.
– Tā bija pārliecīgi grezna, vai ne? – Viņš smaida. Es pārlaižu skatienu pār jahtas ēdamistabu, kas iekārtota tikai nedaudz gaumīgāk, bet tikpat krāšņi, un sakniebju lūpas.
– Jahta nepavisam nav tik uzkrītoša, – Kristjens kā aizstāvēdamies nosaka.
– Zinu. Te ir ļoti jauki. Medusmēnesis ir lielisks.
– Vai tiešām? – viņš jautā, patiesi izbrīnīts. Un viņa lūpās atkal parādās biklais smaids.
– Protams!
– Atlikušas tikai divas dienas. Vai ir vēl kaut kas tāds, ko vēlies aplūkot vai izdarīt?
– Gribu tikai būt kopā ar tevi, – es klusi atbildu. Kristjens pieceļas, apiet galdam apkārt un noskūpsta mani uz pieres.
– Vai varēsi iztikt bez manis apmēram stundu? Man jāizlasa vēstules, jānoskaidro, kas notiek mājās.
– Protams, – es moži atbildu, cenzdamās slēpt vilšanos, ka vajadzēs stundu pavadīt bez Kristjena. Vai mana vēlme ik mirkli būt viņam blakus ir dīvaina?
– Pateicos par kameru, – viņš nomurmina un dodas uz kabinetu.
Es atgriežos kajītē un nospriežu, ka arī man nekaitētu ieskatīties pastkastītē. Atvērusi klēpjdatoru, es lasu vēstules no mātes un Keitas; viņas stāsta man jaunākās tenkas un jautā, kā norit medusmēnesis. Lieliski, līdz kāds nolēma izraisīt ugunsgrēku Kristjena uzņēmumā… Kad pabeidzu rakstīt atbildi mātei, pastkastītē parādās jauna vēstule no Keitas.
No: Ketrīna L. Kevana
Datums: 17.08.2011. 11:45
Kam: Anastasija Greja
Temats: Ārprāts!
Ana, es nupat uzzināju, ka Kristjena birojs dedzis. Vai domā, ka tas bija tīši?
Keita
Mana draudzene ir pie datora! Es steigšus ieslēdzu savu nesen atklāto rotaļlietu – Skype programmu – un redzu, ka viņa ir pieslēgusies tai. Es aši rakstu ziņu.
Ana: Čau, vai esi te?
Keita: JĀ, Ana! Kā tev klājas? Kā patīk medusmēnesis?
Vai redzēji manu vēstuli? Vai Kristjens zina, kas notika?
Ana: Man klājas labi. Medusmēnesis ir lielisks. Jā, es izlasīju vēstuli. Jā, Kristjens zina.
Keita: Man jau tā šķita. Nav īpaši daudz informācijas par notikušo. Un Eljots man neko nestāsta.
Ana: Vai tu meklē faktus jaunam rakstam?
Keita: Tu mani pārāk labi pazīsti.
Ana: Kristjens man neko daudz nav atklājis.
Keita: Eljots uzzināja no Greisas!
Sasodīts, nedomāju, ka Kristjens vēlētos, lai šī vēsts aplido visu Sietlu. Es izmēģinu savu iecienīto taktiku Keitas uzmanības novēršanai.
Ana: Kā klājas Eljotam un Ītanam?
Keita: Ītans iekļuva psiholoģijas maģistra programmā Sietlas Universitātē. Eljots ir burvīgs.
Ana: Malacis Ītans!
Keita: Kā uzvedas tavs bijušais pavēlnieks?
Ana: Keita!
Keita: Kas ir?
Ana: TU LIELISKI ZINI, KAS!
Keita: Labi. Atvaino.
Ana: Viņš uzvedas lieliski. Pat izcili :)
Keita: Labi, es esmu apmierināta, ja tu jūties laimīga.
Ana: Es esmu septītajās debesīs.
Keita: :) Man jādodas. Vai varam aprunāties vēlāk?
Ana: Nezinu. Pārliecinies, vai esmu pieslēgusies. Laika joslas ir fui!
Keita: Taisnība. Mīlu tevi, Ana.
Ana: Es tevi arī. Uz redzi.
Keita: Uz redzi. <3
Mani nemaz nepārsteidz atklāsme, ka draudzene jau uzodusi sensāciju. Es paceļu acis pret griestiem un izslēdzu programmu, pirms Kristjens ieraudzījis mūsu sarunu. Viņam nepatiktu piezīme par bijušo pavēlnieku, un es neesmu pārliecināta, ka viņš patiesi ir bijušais…
Es skaļi nopūšos. Keita visu zina kopš tā liktenīgā vakara trīs nedēļas pirms kāzām, kad es beidzot kritu par upuri draudzenes prašņāšanai. Bija patīkami beidzot ar kādu aprunāties.
Ieskatījusies pulkstenī, es secinu, ka aizritējusi jau stunda kopš vakariņām, un es ilgojos pēc sava vīra, tāpēc atgriežos uz klāja. Varbūt viņš jau beidzis strādāt.
Es esmu Spoguļu zālē, un Kristjens stāv man blakus. Viņa sejā rotājas mīlestības un sirsnības pilns smaids. Tu līdzinies eņģelim. Es atbildu uz viņa smaidu, bet ielūkojos spogulī un redzu, ka esmu viena pelēcīgā, nemīlīgā istabā. Nē! Es spēji pagriežu galvu un redzu, ka Kristjens vēl joprojām smaida, bet izskatās skumjš un nožēlas pārņemts. Viņš atglauž matu šķipsnu man aiz auss, pirms klusēdams pagriežas un nesteidzīgi aiziet. Viņa soļi atbalsojas starp spoguļiem, un viņš šķērso milzīgo zāli, līdz sasniedz greznās divviru durvis tās galā… vientuļš vīrietis bez atspulga… un es pamostos, alkaini kampdama gaisu. Mani pārņēmušas neprāta bailes.
– Ana, – tumsā man blakus bažīgi iečukstas Kristjens.
Viņš ir tepat. Drošībā. Mani pārņem atvieglojums.
– Kristjen, – es sēcu, mēģinādama apvaldīt sirdi, kas pukst pārāk strauji. Viņš ievelk mani apskāvienā, un es tikai tagad aptveru, ka man pār vaigiem plūst asaras.
– Ana, kas noticis? – Viņš notrauš sāļās lāses man no ādas, un viņa balsī ir jaušams nemiers.
– Nekas. Es tikai redzēju muļķīgu sapni.
Viņš noskūpsta mani uz pieres un asaru slacītajiem vaigiem, cenzdamies mierināt. – Tikai nelāgs sapnis, meitenīt, – viņš nosaka. – Es par tevi parūpēšos. Viss būs labi.
Es