kas notiek. Varbūt viņš gaida kādu vieglprātīgu piezīmi? Es izdaru vienīgo, ko spēju iedomāties, lai kliedētu piepešo spriedzi, proti, paceļu kameru un nofotografēju savu vīru.
– Guļava, mosties! Esam mājās, – Kristjens nosaka.
– Hmm, – es atņurdu, negribēdama pamest vilinošo sapni, kurā mēs ar Kristjenu esam uz piknika segas Kjūgārdenā. Es esmu ļoti nogurusi. Ceļošana izsmeļ spēkus pat pirmajā klasē. Ja nemaldos, mēs pavadījām gaisā vairāk nekā astoņpadsmit stundas; gurduma dēļ es vairs nejūtu laika ritumu. Manas durvis atveras, un Kristjens liecas pār mani. Viņš atsprādzē drošības jostu un paceļ mani uz rokām.
– Izbeidz, es varu iet pati, – es miegaini protestēju. Kristjens iesmejas. – Man tevi jāpārnes pār slieksni.
Es apviju rokas viņam ap kaklu. – Augšā līdz pat trīsdesmitajam stāvam? – Es smaidu, izaicinādama viņu.
– Sieva, tu man par lielu prieku esi pieņēmusies svarā.
– Kā, lūdzu?
Viņš atplaukst platā smaidā. – Ja neiebilsti, mēs izmantosim liftu. – Viņš draudīgi samiedz acis, kaut gan es zinu, ka viņš mani tikai ķircina.
Teilors atver Eskalas ēkas vestibila durvis un smaida. – Laipni lūdzu mājās, Greja kungs un kundze.
– Pateicos, Teilor, – Kristjens nosaka.
Es aši uzsmaidu Teiloram un vēroju, kā viņš atgriežas pie mašīnas, kur pie stūres jau gaida Sojers.
– Kāpēc tu teici, ka esmu pieņēmusies svarā? – Es saīgusi uzlūkoju Kristjenu. Viņš piespiež mani ciešāk pie krūtīm, nesdams caur vestibilu, un smaida vēl platāk.
– Ne īpaši daudz, – viņš apliecina, bet piepeši šķiet sadrūmis.
– Kas noticis? – Es cenšos apvaldīt paniku, kas ieskanas manā balsī.
– Tu esi atguvusi daļu no tā svara, ko zaudēji, kad mani pameti, – Kristjens klusi nosaka, spiezdams lifta izsaukšanas pogu. Viņa vaibsti saspringst.
Es jūtu dzēlienu sirdī, vērojot, kā viņš ļaujas šim piepešajam izmisumam. – Kristjen! – Es pieglaužu plaukstu pie viņa vaiga un ieviju pirkstus matos, pievilkdama viņu sev tuvāk. – Ja es toreiz neaizietu, vai tu tagad būtu man blakus? Šeit un tagad?
Kristjena acis, zili pelēkas kā negaisa mākonis, nekavējoties atmaigst, un viņa lūpās parādās mans iemīļotais, kautrais smaids. – Nē, – viņš atzīst un ieiet liftā, neizlaizdams mani no rokām. Viņš pieliecas un maigi noskūpsta mani. – Nē, sieva, tā nebūtu. Bet es zinātu, ka varu parūpēties par tavu drošību, jo tu man nepretotos.
Viņa balsī ieskanas nožēla… Mjā.
– Man patīk pretoties, – es piesardzīgi nosaku.
– Zinu. Un mani tas padarījis ļoti… laimīgu. – Viņš apjucis uzsmaida man.
Paldies Dievam! – Kaut gan esmu resna? – es nočukstu.
Kristjens iesmejas. – Kaut gan esi resna. – Viņš atkal mani noskūpsta, šoreiz kvēlāk, un es velku viņu sev tuvāk klāt. Mūsu mēles savijas lēnā, erotiskā dejā. Kad atskan signāls, kas vēsta, ka lifts sasniedzis Kristjena dzīvokli, mums abiem trūkst elpas.
– Ļoti laimīgu, – viņš nomurmina. Viņa smaidā uzplaiksnī kaut kas bīstams, plakstiņi ir nolaisti zemu pār acīm, un tajās daudzsološi zib iekāre. Papurinājis galvu, it kā atgūdamies, Kristjens ienes mani priekšnamā.
– Esi sveicināta mājās, sieva. – Viņš atkal mani noskūpsta, šoreiz daudz šķīstāk, un veltī man savu neatkārtojamo smaidu, acīm priekā mirdzot.
– Esi sveicināts mājās, vīrs. – Arī es staroju, un mana sirds atsaucas viņa aicinājumam, līksmes pārpildīta.
Kristjenam vajadzētu nolikt mani zemē, bet viņš šķērso priekšnamu, nes mani pa gaiteni līdz lielajai istabai un nosēdina uz iebūvētā virtuves galda tā, ka manas kājas šūpojas pār tā malu. Viņš sameklē divas šampanieša glāzes un izņem no ledusskapja pudeli – mūsu iecienīto Bollinger. Atvēris pudeli tik veikli, ka neviena lāse netiek izšķiesta, Kristjens ielej sārto šķidrumu glāzēs un vienu pasniedz man, pats nostādamies man starp kājām.
– Iedzersim par mums, sieva.
– Par mums, vīrs, – es nočukstu, bikli smaidīdama. Mēs saskandinām un iemalkojam šampanieti.
– Es zinu, ka esi nogurusi, – Kristjens klusi nosaka, paberzēdams degunu pret manējo. – Bet es ļoti labprāt dotos uz gultu… un negulētu. – Viņš noskūpsta mani uz lūpu kaktiņa. – Šī būs pirmā nakts kopš atgriešanās, un tagad tu patiesi piederi man. – Viņš bārsta skūpstus pār manu kaklu, balsij apdziestot. Sietlā ir jau gandrīz vakars, un es esmu pārgurusi, tomēr jūtu pavēderē uzliesmojam iekāri.
Kristjens rāmi dus man blakus, un es vēroju rītausmas sārtās un zeltītās švīkas aiz milzīgajiem logiem. Viņš pārmetis roku man pār krūtīm, un es mēģinu pieskaņot savu elpošanu viņējai, lai atkal ieslīgtu miegā, bet man nekas neizdodas. Mans ķermenis vēl darbojas pēc Griničas laika, tāpēc esmu nomodā un prāts drudžaini darbojas.
Pēdējās trīs nedēļas bijušas notikumiem pārbagātas… Kuru gan es cenšos piemānīt? Runa ir par pēdējiem trim mēnešiem. Manas kājas šķietami jau ilgi nav skārušas zemi. Un tagad es esmu Kristjena Greja sieva, precējusies ar glītu, seksīgu, dāsnu, šausminoši bagātu vīrieti. Neviena sieviete pat sapņos nevarētu satikt tik lielisku cilvēku. Un tik strauji!
Es pagriežos uz sāniem un aplūkoju Kristjenu. Zinu, ka viņš vēro mani guļam, bet man šāda iespēja rodas reti. Miegā viņš izskatās jauns un bezrūpīgs. Garās skropstas apēno vaigus, uz zoda rēgojas daži bārdas rugāji, izteiksmīgās lūpas ir nedaudz pavērtas un atslābinātas. Viņš dziļi elpo. Es gribu viņu skūpstīt, ieslidināt mēli viņa mutē, noglāstīt maigos un vienlaikus asos rugājus. Man jāapvalda vēlme viņam pieskarties, jo nebūtu labi viņu modināt. Hmm… es varētu gluži vienkārši satvert viņa auss ļipiņu zobos un pakošļāt to. Zemapziņa nikna pablenž uz mani pār brillēm, atrāvusies no Čārlza Dikensa kopoto rakstu otrā sējuma, un norāj mani. Liec nabaga cilvēku mierā, Ana.
Pirmdien man jāatgriežas darbā. Mums atlikusi tikai šī diena, pirms atjaunosim ierasto kārtību. Būs dīvaini neredzēt Kristjenu visu dienu, ja pēdējās trīs nedēļas kopā pavadījām gandrīz katru minūti. Es atlaižos gultā un pētu griestus. Tik ciešai tuvībai vajadzētu radīt nomācošu sajūtu, bet tā gluži vienkārši nav. Mani sajūsmināja ik mirklis, pat mūsu strīdi. Ik mirklis… izņemot vēsti par ugunsgrēku Kristjena kompānijā.
Man pār muguru pārskrien saltas tirpas. Kurš vēlētu Kristjenam ļaunu? Es domās pārcilāju visas iespējamības. Kāds darījumu partneris? Bijusī Pakļautā? Neapmierināts darbinieks? Man nav ne jausmas, un Kristjens neko nestāsta, tikai laiku pa laikam pamet man jaunumu druskas, cenzdamies pasargāt no sliktākā. Es nopūšos. Mans bruņinieks mirdzoši baltās un melnās bruņās vienmēr mēģina mani saudzēt. Kā man panākt, lai viņš ir atklātāks?
Kristjens sakustas, un es sastingstu, jo nevēlos viņu modināt, bet panāku tieši pretējo. Sasodīts! Man pievēršas divu spožu acu skatiens.
– Kas noticis?
– Nekas. Turpini gulēt, – es smaidīdama mudinu. Viņš izstaipās, ar plaukstām paberzē seju un uzsmaida man.
– Lidojuma sekas? – viņš noprasa. – Vai tā to sauc? Es nevaru iemigt.
– Manā