līgavu, – mācītājs Volšs paziņo.
Es starodama uzsmaidu savam vīram.
– Tu beidzot piederi man, – viņš nočukst, ievelk mani savās skavās un šķīsti noskūpsta uz lūpām.
Es esmu precējusies. Esmu Kristjena Greja sieva. Man no prieka reibst galva.
– Tu esi skaista, Ana, – viņš nomurmina un smaida, acīm mīlestībā mirdzot… un tajās gail arī kaut kas tumšāks, kaut kas kvēls. – Neļauj, lai šo kleitu tev novelk kāds cits, izņemot mani. Vai saprati? – Viņa smaids kļūst divkārt tveicīgāks, un pirkstgali slīd pār manu vaigu, uzkarsējot asinis.
Velns un elle… kā viņam tas izdodas? Pat šeit, kur uz mums skatās tik daudzi cilvēki?
Es pamāju, zaudējusi valodu. Cerams, neviens mūs nedzird. Mācītājs, par laimi, ir smalkjūtīgi atkāpies. Es palūkojos uz viesiem, kas ieradušies, tērpti svinīgās drānās… Mana māte, Rejs, Bobs un visi Greji aplaudē, un viņiem pievienojas pat Keita, mana līgavas māsa. Viņa izskatās satriecoša savā bāli sārtajā kleitā un stāv blakus līgavaiņa draugam – Kristjena brālim Eljotam. Man nebija ne jausmas, ka viņš svētku uzvalkā var būt tik pievilcīgs. Visi starodami smaida, tikai Greisa skaisti raud, slaucīdama asaras smalkā, baltā mutautiņā.
– Vai esi gatava līksmot, Greja kundze? – Kristjens nomurmina, veltīdams man savu kautro smaidu. Es vārda tiešā nozīmē izkūstu. Viņš izskatās lieliski vienkāršā, melnā smokingā ar sudrabotu vesti un kaklasaiti. Viņš ir tik… valdzinošs.
– Gatava kā vēl nekad. – Es apzinos, ka mana mute iepletusies ļoti muļķīgā smaidā.
Vēlāk kāzu svinības norisinās pilnā sparā. Keriks un Greisa pārspējuši paši sevi. Dārzā atkal uzslieta nojume, un tā ir izgreznota ar gaiši sārtiem, sudrabotiem un ziloņkaula baltiem rotājumiem. Sānu sienu nav, un nojume pavērsta pret līci. Mums ir paveicies, jo laiks ir labs, un ūdeni apmirdz vēlās pēcpusdienas saules stari. Vienā nojumes malā iekārtota deju grīda, bet otrā ir bagātīgi apkrauts bufetes galds.
Rejs un mana māte smiedamies dejo viens ar otru. Kad viņus vēroju, mani pārņem saldi sērīgas izjūtas. Ceru, ka mana un Kristjena laulība būs ilgstošāka. Nezinu, ko es darītu, ja viņš mani pamestu. Kas apprecas steigā, tas lej gaužas asaras.
Man no prāta neiziet šis sakāmvārds.
Keita stāv man blakus un ir ļoti skaista savā garajā zīda tērpā. Viņa palūkojas uz mani un sarauc pieri. – Klau, šai dienai jābūt skaistākajai tavā mūžā, – viņa mani rāj.
– Tā jau ir, – es nočukstu.
– Ana, kas noticis? Vai tu skaties uz savu māti un Reju?
Es noskumusi pamāju.
– Viņi ir laimīgi.
– Bet laimīgāki, būdami šķirti.
– Vai tevi māc šaubas? – Keita satrūkusies jautā.
– Nē, nepavisam. Tikai… es viņu ļoti mīlu. – Es sastingstu, nespēdama vai negribēdama paust savas bažas vārdos.
– Ana, ir acīmredzams, ka viņš tevi dievina. Zinu, ka jūsu attiecības sākās neparasti, bet nav noliedzams, ka jūs abi šī pēdējā mēneša laikā esat ļoti laimīgi. – Viņa satver manas rokas un saspiež tās. – Turklāt ir jau par vēlu, – viņa smaidīdama piebilst.
Es iespurdzos. Keita nekad neaizmirst atgādināt par pašsaprotamo. Viņa ievelk mani savā īpašajā Ketrīnas Kevanas apskāvienā. – Viss būs labi, Ana. Un, ja viņa dēļ tev kaut matiņš nokritīs no galvas, viņam nāksies taisnoties manā priekšā. – Viņa atkāpjas un uzsmaida kādam man aiz muguras.
– Sveika, mazā. – Kristjens mani apskauj, pārsteigdams nesagatavotu, un noskūpsta uz deniņiem. – Sveicināta, Keita, – viņš uzrunā manu draudzeni. Kaut gan pagājušas jau sešas nedēļas, viņš vēl joprojām izturas pret Keitu vēsi.
– Vēlreiz sveiks, Kristjen. Es uzmeklēšu tavu vedēju, kurš sagadīšanās dēļ ir arī mans draugs. – Uzsmaidījusi mums abiem, viņa iet pie Eljota, kurš sarunājas ar viņas brāli Ītanu un mūsu draugu Hosē.
– Laiks doties prom, – Kristjens nomurmina.
– Jau? Šīs ir pirmās viesības, kurās man nav iebildumu atrasties uzmanības centrā. – Es pagriežos viņa skavās, lai varētu viņu uzlūkot.
– Pelnīti. Tu izskaties lieliski, Anastasija.
– Tu arī.
Kristjens pasmaida, un viņa acis iegailas. – Tev piestāv šī skaistā kleita.
– Šī vecā lupata? – Es kautri pietvīkstu un paraustu vienkāršās, pieguļošās kāzu kleitas smalko mežģīņu apmali. Šo tērpu īpaši man pagatavoja Keitas māte. Man patīk mežģīnes, kas sākas tūlīt zem plecu līnijas – pieklājīgi, bet vilinoši. Vismaz es tā ceru.
Viņš pieliecas un noskūpsta mani. – Iesim. Es vairs nevēlos dalīties tavā klātbūtnē ar visiem šiem ļaudīm.
– Vai mēs varam pamest paši savas kāzas?
– Meitenīt, tās ir mūsu svinības, un mēs varam rīkoties, kā paši vēlamies. Torti jau sagriezām. Un šobrīd es vēlos tikai aizraut tevi projām un izbaudīt tevi viens pats.
Es iespurdzos. – Tu varēsi mani baudīt visu mūžu, Grej.
– Priecājos, to dzirdot, Greja.
– Lūk, kur jūs abi esat! Tik mīlīgi kā balodīši.
Es klusībā ievaidos. Mūs atradusi Greisas māte.
– Kristjen, mīļais… vai padejosi vēl vienu reizi ar savu vecmāmiņu?
Kristjens sakniebj lūpas. – Protams, vecomāt.
– Un tu, daiļā Anastasija, iepriecini vecu vīru. Padejo ar Teo.
– Kas ir Teo, Treveljana kundze?
– Vectēvs Treveljans. Un tu drīksti mani saukt par vecmāmiņu. Jums abiem jāķeras pie darba un jālaiž pasaulē mani mazmazbērni. Es vairs ilgi nedzīvošu. – Viņa plati uzsmaida mums abiem.
Kristjens pārbijies samirkšķina acis. – Iesim, vecomāt, – viņš nosaka, steigšus satverdams veco sievieti aiz rokas un aizvezdams viņu uz deju zāles pusi. Pametis skatienu pār plecu, viņš manāmi apvalda vēlmi uzmest lūpu un izbola acis. – Uz redzi, mazā.
Es dodos pie vectēva Treveljana, bet mani pārtver Hosē. – Uz deju es tevi vairs nelūgšu. Laikam jau esmu uzurpējis pietiekami daudz tava laika uz deju grīdas… Es priecājos, redzot tevi laimīgu, bet es runāju nopietni, Ana. Ja būšu tev vajadzīgs, es vienmēr tev palīdzēšu.
– Pateicos, Hosē. Tu esi krietns draugs.
– Es runāju pavisam nopietni. – Viņa tumšajās acīs jaušams, ka tā ir patiesība.
– Zinu. Pateicos, Hosē. Bet tagad, lūdzu, atvaino, jo man norunāta tikšanās ar vecu vīru.
Viņš apjucis sarauc pieri.
– Kristjena vectēvu, – es paskaidroju.
Hosē atplaukst smaidā. – Vēlu veiksmi, Ana. Vēlu veiksmi tev visā.
– Paldies, Hosē.
Pēc dejas ar Kristjena mūžam valdzinošo vectēvu es nostājos pie franču stila durvīm un vēroju, kā saule nesteidzīgi virzās lejup debesīs virs Sietlas, metot koši oranžas un akvamarīna krāsas ēnas pār līci.
– Iesim, – Kristjens