skardams kājstarpi. Es apslāpēju vaidu. Kristjena pirksti slīd pār zeķturiem, un, rīkodamies tikpat veikli kā vienmēr, viņš vienlaikus atāķē tos abus no zeķēm. Viņa rokas aizvirzās līdz manai pēcpusei.
– Mana, – viņš atkārto, glāstīdams dibena vaigus, un viņa pirkstgali skar manu kājstarpi.
– Mmm…
– Kuš. – Kristjens laiž plaukstas pār maniem augšstilbiem aizmugurē un atsprādzē arī otru zeķturu pāri.
Viņš noliecas un atvelk gultas pārklāju. – Apsēdies.
Nokļuvusi Kristjena burvestības varā, es paklausu; viņš nometas ceļos man pie kājām un saudzīgi noauj man baltās, smalkās Jimmy Choo kurpes. Viņš satver kreisās kājas zeķes augšmalu un nesteidzīgi novelk to, ar īkšķiem glāstīdams kājas ādu… Pēc tam viņš to atkārto ar otru kāju.
– Es jūtos kā izsaiņodams savu Ziemassvētku dāvanu. – Viņš man uzsmaida, pievēris garās, tumšās skropstas.
– Dāvanu, ko jau esi izbaudījis…
Viņš pārmetoši sarauc pieri. – Nē, meitenīt. Šoreiz tā patiesi pieder man.
– Kristjen, es biju tavējā jau kopš mirkļa, kad pieņēmu bildinājumu. – Es pavirzos uz priekšu un satveru viņa mīļo seju abās plaukstās. – Es piederu tev. Un vienmēr būšu tavējā, mans vīrs. Bet šobrīd man šķiet, ka tev mugurā ir pārāk daudz drēbju. – Es pieliecos, lai viņu noskūpstītu, bet viņš piepeši izslejas, kaismīgi atbildēdams uz skūpstu, un ievij pirkstus manos matos.
– Ana, – viņš izdveš. – Mana Ana. – Viņš atkal mani skūpsta, ar mēli ielauzdamies mutē.
– Drēbes, – es nomurminu. Mūsu elpa saplūst kopā. Es novelku vesti viņam gar pleciem, un viņš izlokās no tās, uz brīdi palaizdams mani vaļā. Pēc tam viņš ilgi lūkojas uz mani ar kaisles pilnu skatienu.
– Lūdzu, ļauj to izdarīt man, – es klusā, vilinošā balsī saku. Es gribu izģērbt savu vīru, savu Kristjenu.
Viņš apsēžas, tupēdams uz ceļiem; es pieliecos, satveru viņa sudraboti pelēko kaklasaiti, kas man ir vismīļākā, un nesteidzīgi to atraisu, pirms noņemu pavisam. Kristjens atliec galvu, lai es varētu sasniegt viņa baltā krekla pirmo pogu. Kad tā ir atdarīta, es ķeros pie aproču pogām. Tās ir no platīna, un tajās iegravēti savīti burti A un K – mana dāvana kāzās. Kad esmu noņēmusi pogas, Kristjens atņem man tās un savelk pirkstus dūrē. To noskūpstījis, viņš ieliek pogas bikšu kabatā.
– Cik romantiski, Grej!
– Tev, mana mīļotā sieva, es vienmēr esmu gatavs sniegt ziedus un sirdi. Vienmēr.
Es satveru viņa roku un, nolaidusi skropstas, noskūpstu vienkāršo platīna laulību gredzenu. Viņš iestenas un aizver acis.
– Ana, – viņš nočukst, un viņa lūpās mans vārds pārvēršas par lūgšanu.
Ķērusies pie krekla otrās pogas, es atkārtoju Kristjena iepriekšējās darbības, uzspiezdama vieglu skūpstu uz viņa krūtīm pēc katras pogas, un čukstu: – Tu. Padari. Mani. Laimīgu. Es. Tevi. Mīlu.
Viņš ievaidas, pirms ar vienu strauju kustību apķer mani ap vidukli un ieceļ gultā, tūlīt pat man sekodams. Kvēli skūpstīdams mani, viņš satver manu galvu abās plaukstās, neļaudams pakustēties, un mēs izbaudām viens otru ar mēli. Pēc brīža viņš spēji izslejas, stāvēdams uz ceļiem, bet es aizelsusies alkstu pēc turpinājuma.
– Tu esi skaista… sieva. – Kristjens laiž plaukstas lejup pār manām kājām un satver kreiso pēdu. – Tev ir brīnišķīgas kājas. Es gribu tās skūpstīt sprīdi pa sprīdim. Sākot ar šo vietu. – Viņš piespiež lūpas pie kājas īkšķa un ar zobiem viegli paskrubina pirksta spilventiņu. Visi muskuļi, kas atrodas man zemāk par jostasvietu, spēji saspringst. Kristjena mēle slīd pār pēdas izliekumu, zobi skar papēdi un virzās augšup pār potīti. Viņš bārsta skūpstus pār apakšstilba iekšpusi; tie ir maigi un mikli. Es nodrebinos.
– Mierā, sieva, – viņš mani brīdina. Jau nākamajā mirklī esmu pagriezta tā, ka guļu uz vēdera, un Kristjens turpina savu laisko ceļojumu ar muti augšup pa kāju iekšpusi līdz augšstilbiem un pēcpusei, pirms sastingst. Es ievaidos.
– Lūdzu…
– Es vēlos redzēt tevi kailu, – Kristjens nomurmina un nesteidzīgi attaisa korsetes āķīšus citu pēc cita. Kad korsete ir izplāta uz gultas zem manis, viņš ar mēli novelk līniju pār manu mugurkaulu.
– Lūdzu, Kristjen…
– Ko tu gribi, sieva? – viņš klusi jautā man pie auss. Viņš gandrīz uzgūlies man virsū… Es jūtu viņa cieto locekli pie sava dibena.
– Tevi.
– Un es gribu tevi. Mana mīlestība, mana dzīve… – viņš čukst un zibenīgi pagriež mani tā, ka es guļu uz muguras. Viņš aši pieceļas un ar vienu strauju kustību atbrīvojas no biksēm un apakšveļas. Jau nākamajā mirklī viņš ir brīnišķīgi kails un slejas man pāri, ar miesu pauzdams savu gatavību. Nelielo telpu piepilda viņa žilbinošais skaistums, viņa vēlme un alkas pēc manis. Viņš pieliecas, novelk man biksītes un ielūkojas acīs.
– Mana, – viņš nosaka.
– Lūdzu, – es zemojos, un viņa lūpās atplaukst baudkārs, nerātns, vilinošs smaids, kāds raksturīgs tikai Kristjenam.
Viņš ierāpjas gultā un sāk skūpstīt manu labo kāju… līdz sasniedz vietu, kur augšstilbi savienojas, un paver manas kājas platāk.
– Mmm… mana sieva, – viņš noņurd un ar lūpām pieskaras manai kājstarpei. Es aizveru acis un ļaujos sajūtām, ko rada viņa izveicīgā mēle. Ievijusi pirkstus Kristjena matos, es šūpoju gurnus, viņa uzsāktā ritma paverdzināta, un izliecu muguru virs gultas. Viņš satver manus gurnus, lai es nekustētos… bet turpina izsmalcināto spīdzināšanu. Esmu pavisam, pavisam tuvu.
– Kristjen! – es ievaidos.
– Vēl nē, – viņš izdveš un virzās augstāk, iegremdēdams mēli manā nabā.
– Nē! – Nolādēts! Es jūtu, ka Kristjens pasmaida un turpina ceļojumu tālāk.
– Tu esi nepacietīga, sieva. Mums ir daudz laika, līdz nolaidīsimies Smaragdu salā. – Viņš bijīgi noskūpsta manas krūtis un ar lūpām paviļā kreisās krūts galiņu. Viņš palūkojas uz mani, un viņa acis ir tumšas kā debesis tropiskās vētras laikā.
Biju jau aizmirsusi… Eiropa. – Vīrs, es tevi gribu. Lūdzu.
Kristjens slejas man pāri, ar savu augumu apklādams mani, un atbalstās uz elkoņiem. Viņš paberzē degunu pret manējo, un es pārlaižu rokas pār viņa spēcīgo, muskuļoto muguru līdz tvirtajam dibenam.
– Greja kundze… mana sieva. Mans uzdevums ir tev pakalpot. – Viņa lūpas maigi skar manu ādu. – Es tevi mīlu.
– Es tevi arī.
– Turi acis vaļā. Es gribu tevi redzēt.
– Kristjen… jā… – es iesaucos, un viņš nesteidzīgi iekļūst manī.
– Ana, Ana… – viņš dveš un sāk kustēties.
– Ar ko tu, sasodīts, nodarbojies? – Kristjens ierēcas, pamodinādams mani no patīkamā sapņa. Viņš ir nostājies pludmales krēsla kājgalī, ūdenī izmircis un skaists, un saniknots uzlūko mani.
Ko es esmu izdarījusi?