Viņš man atkal iesit, šoreiz zemāk, trāpīdams pa kājstarpi. Es ievaidos. Ir tik… labi!
– Nekusties, – Kristjens brīdina, – Un nepalaid vaļā galdu.
– Aha.
– Šis ir lubrikants. – Viņš uzziež to vēl nedaudz. Es cenšos nekustēties, bet sirds strauji, nevienmērīgi pukst, un mani caurstrāvo vienlaikus iekāre un bailes.
– Ana, es jau sen vēlos mesties šajā piedzīvojumā kopā ar tevi.
Es iestenos un jūtu kaut ko vēsu un metālisku pieskaramies manam mugurkaulam.
– Esmu tev sagatavojis nelielu dāvanu, – Kristjens nočukst.
Manu gara acu priekšā parādās aina no reizes, kad viņš man izrādīja savu kolekciju. Nevar būt! Anālais aizbāznis.
Kristjens novelk ar to līniju starp maniem dibena vaigiem.
Mmm…
– Es to ļoti lēni ievirzīšu tevī iekšā.
Saldkaislu gaidu un izbīļa pārņemta, spēji ievelku elpu.
– Vai sāpēs?
– Nē, meitenīt. Tas nav liels. Kad rotaļlieta būs tevī, es tevi spēcīgi izdrāzīšu.
Man tik tikko izdodas nesabrukt. Kristjens noliecas pār mani un atkal noskūpsta starp lāpstiņām.
– Vai esi gatava? – viņš čukst.
Gatava? Vai esmu gatava kaut kam tādam?
– Jā, – es klusi nomurminu, jūtot, ka mute izkaltusi. Kristjens atkal ar pirkstu velk līniju pār manu dibenu un starpeni, pirms ieslidina pirkstu manī. Izrādās, tas ir īkšķis. Viņš ar plaukstu aptver manu kājstarpi un saudzīgi noglāsta klitoru. Es ievaidos, baudīdama sajūtas. Nepārtraucis šīs burvīgās kustības, Kristjens uzmanīgi un lēni iebīda auksto aizbāzni manī.
– Au! – es skaļi ievaidos, šīs svešādās sajūtas iztrūcināta, un muskuļi iebilst pret šādu ielaušanos. Kristjens apļo īkšķi manī un iegrūž rotaļlietu vēl dziļāk; tā virzās pavisam brīvi, un es nezinu, kas vainojams – varbūt esmu pārāk uzbudināta, varbūt viņš novērsis manu uzmanību ar saviem prasmīgajiem pirkstiem, – bet mans augums to pieņem.
Priekšmets ir smags… un nepierasts… tur!
– Jā, meitenīt.
Un es sajūtu… tur, kur man pieskaras viņa īkšķis… un aizbāznis spiež uz… o, jā… Viņš nesteidzīgi pagriež rotaļlietu, un no manas mutes izlaužas stiepts vaids.
– Kristjen, – es nomurminu, pārvērzdama viņa vārdu par nesakarīgu mantru, un pamazām pielāgojos jaunajām sajūtām.
– Laba meitene, – viņš nosaka un laiž brīvo plaukstu lejup man pār sāniem līdz gurnam. Viņš nesteidzīgi izvelk īkšķi, un es dzirdu pazīstamo skaņu, kad tiek atvilkts rāvējslēdzējs. Satvēris mani aiz abiem gurniem, viņš pierauj mani sev tuvāk, un es ieplešu kājas vēl platāk. Viņa pēdas skar manējās. – Nelaid vaļā galdu, Ana, – viņš brīdina.
– Jā, – es izdvešu.
– Tātad vardarbīgi? Saki man, ja kļūst pārāk grūti. Vai saprati?
– Jā, – es čukstu, un viņš ietriecas manī, vienlaikus vilkdams mani sev tuvāk. Aizbāznis ieslīd dziļāk…
– Au! – es iesaucos.
Kristjens sastingst, elpodams straujāk, un es velku gaisu plaušās tikpat steidzīgi kā viņš, pūlēdamās apjaust visu notiekošo: kairo piepildījuma sajūtu, vilinošo apziņu, ka daru kaut ko aizliegtu, erotisko baudu, kas izplūst uz āru no manām dzīlēm. Viņš saudzīgi pavelk aizbāzni.
O, jā… Es ievaidos un dzirdu, kā Kristjens strauji ievelk elpu; skaņā jaušama tīra, nepārprotama bauda, un tā uzkarsē manas asinis. Vai es jebkad esmu jutusies tik neķītra, tik…?
– Vēlreiz? – viņš čukst.
– Jā.
– Necelies no galda, – viņš pavēl, nedaudz atraujas un atkal ietriecas manī.
Jā… tieši šo es gribēju. – Jā, – es stenu.
Kristjens kāpina tempu, elpodams skaļāk, un kustas arvien dedzīgāk.
– Ana, – viņš izdveš un satver aizbāzni, nesteidzīgi to pavilkdams ārā un iebīdīdams iekšā. Sajūta ir neaprakstāma, un man šķiet, ka es tūlīt zaudēšu samaņu uz galda. Viņš ne reizi nesajauc ritmu, iegūdams mani vēl un vēl, kustēdamies manī strauji un spēcīgi, līdz es jūtu muskuļus saspringstam.
– Velns! – es ievaidos, gatavodamās ļauties orgasmam.
– Jā, meitenīt, – Kristjens sten.
– Lūdzu! – es iesaucos un pat nezinu, ko vēlos – lai viņš rimstas, lai nekad nerimstas, lai vēlreiz pavelk aizbāzni. Mana miesa saspringst arvien vairāk, aptverot gan Kristjena locekli, gan rotaļlietu.
– Tieši tā, – viņš izdveš un spēcīgi uzsit man pa dibenu, un es beidzu – vēl un vēl, es krītu un virpuļoju, itin viss manī pulsē, un Kristjens saudzīgi izvelk aizbāzni.
– Jā! – es iekliedzos, un Kristjens, satvēris manus gurnus, skaļi sasniedz savu kulmināciju, neļaujot man pakustēties.
Sieviete vēl joprojām dzied. Kristjens šajā istabā vienmēr uzliek mūziku atkārtošanas režīmā. Dīvaini. Esmu ieritinājusies sava vīra skavās viņam uz ceļgaliem, mūsu kājas savijušās kopā, bet mana galva balstās uz viņa krūtīm. Mēs guļam uz rotaļu istabas grīdas pie galda.
– Laipni lūdzu atpakaļ pasaulē, – Kristjens nosaka un noņem man masku. Es samirkšķinu acis, pielāgodamās blāvajai gaismai. Satvēris mani aiz zoda, Kristjens maigi noskūpsta mani uz lūpām, satraukti lūkodamies man acīs. Es paceļu roku un noglāstu viņa vaigu, un viņš pasmaida.
– Vai es izpildīju uzdevumu? – viņš uzjautrināts painteresējas.
Es saraucu pieri. – Uzdevumu?
– Tu gribēji kaut ko vardarbīgu, – viņš saudzīgi atgādina.
Es pasmaidu, gluži vienkārši nespēdama savaldīties. – Jā. Tev viss lieliski izdevās…
Kristjens sarauc uzacis un atbild uz manu smaidu. – Ļoti priecājos, to dzirdot. Šobrīd tu izskaties lieliski izdrāzta un ļoti skaista. – Viņš ar garajiem pirkstiem noglāsta manu vaigu.
– Tā arī jūtos, – es apmierināta nomurrāju.
Kristjens pieliecas un maigi noskūpsta mani; viņa lūpas ir patīkamas, siltas un padevīgas. – Tu nekad man nesagādā vilšanos. – Viņš atraujas un vēro mani. – Kā tu jūties? – Viņa balsī ieskanas rūpes.
– Labi, – es nomurminu, koši pietvīkdama. – Lieliski izdrāzta. – Es kautri pasmaidu.
– Sieva, tev ir šausmīgi nerātna mēle. – Kristjens tēlo, ka ir apvainojies, bet es saklausu viņa balsī uzjautrinājumu.
– Tāpēc, ka esmu precēta ar šausmīgi nerātnu puisi, Grej.
Viņa seja atplaukst burvīgi muļķīgā smaidā, un es nespēju uz to neatbildēt. – Man prieks, ka tu ar viņu apprecējies, – Kristjens nosaka. Satvēris manu bizi, viņš paceļ to pie lūpām un bijīgi noskūpsta, acīm mīlestībā starojot. Kā gan iespējams pretoties šādam vīrietim?
Es pasniedzos pēc viņa kreisās plaukstas un uzspiežu skūpstu uz laulību