ko mēdzi nēsāt šeit.
– Tos džinsus? – Viņš apjucis samirkšķina acis.
– Tu tajos izskaties ļoti iekārojams.
– Vai tiešām?
– Jā. Sasodīti iekārojams.
Viņš kautri pasmaida. – Tevis dēļ, sieva, varbūt tos arī uzvilkšu. – Viņš pieliecies noskūpsta mani un paķer no galda nelielo bļodu, kurā ielikts aizbāznis, lubrikanta tūbiņa, acu maska un manas biksītes.
– Kurš tīra rotaļlietas? – es jautāju, kopā ar Kristjenu pieiedama pie lādes.
Viņš izbrīnīts uzlūko mani, it kā nesaprastu jautājumu. – Es. Un Džonsas kundze.
– Kā, lūdzu?
Viņš pamāj, izskatīdamies vienlaikus uzjautrināts un nokaunējies, pirms izslēdz mūziku. – Nu… hmm…
– Iepriekš to darīja tavas Pakļautās? – es pabeidzu teikumu viņa vietā, un viņš atvainodamies parausta plecus.
– Ņem. – Kristjens pasniedz man savu kreklu, un es to uzvelku, ievīstīdamās audumā. Tas vēl glabā viņa smaržu, un visas bažas par aizbāžņa mazgāšanu pagaist. Viņš atstāj mantas uz lādes un, satvēris manu roku, atslēdz rotaļu istabas durvis. Mēs nokāpjam lejā, un es padevīgi sekoju savam vīram.
Nemiers, nelāgais noskaņojums, satraukuma trīsas, bailes un adrenalīna uzplūdi pakaļdzīšanās laikā – tas viss ir nozudis. Es esmu pilnīgi rāma, piesātinājusies un mierīga. Kad ieejam vannasistabā, es skaļi nožāvājos un izstaipos, beidzot pilnīgi apmierināta ar sevi.
– Kas noticis? – Kristjens jautā, pagriezdams krānu.
Es papurinu galvu.
– Runā, – viņš klusi lūdz un ielej ūdenī eļļu ar jasmīnu aromātu. Istabu piepilda patīkama, jutekliska smarža.
Es piesarkstu. – Man tikai ir labāk.
Kristjens pasmaida. – Tevi šodien bija pārņēmis savāds noskaņojums, sieva. – Viņš pieceļas un ievelk mani apskāvienā. – Es zinu, ka tu raizējies par nesenajiem notikumiem. Man ļoti žēl, ka esi tajos iesaistīta. Nezinu, kas vainojams; varbūt kāds bijušais darbinieks vai sāncensis pūlas atriebties. Ja manis dēļ ar tevi notiktu kaut kas slikts… – Viņa balss izdziest līdz sāpju pilnam čukstam. Es apviju rokas viņam apkārt.
– Ja nu kaut kas notiktu ar tevi, Kristjen? – es beidzot paužu savas bailes vārdos.
Viņš lūkojas uz mani. – Mēs visu noskaidrosim. Labi, velc kreklu nost un kāp vannā.
– Vai tev nav jārunā ar Sojeru?
– Sojers pagaidīs. – Kristjens sakniebj lūpas, un mani pārņem žēlums pret miesassargu. Kā viņam izdevies saniknot manu vīru?
Kristjens palīdz man atbrīvoties no krekla un sarauc pieri, ieraudzījis manas krūtis. Uz tām vēl ir gandrīz pagaisušie zilumi no mīlas kodumiem, ko viņš man sagādāja medusmēneša laikā, bet es nolemju šoreiz viņu par tiem neķircināt.
– Interesanti, vai Raiens panāca dodžu?
– Mēs to noskaidrosim pēc vannas. Kāp iekšā. – Viņš sniedz man roku. Es nostājos karstajā, smaržīgajā ūdenī un piesardzīgi apsēžos.
– Au! – Dibens nedaudz smeldz, un karstais ūdens liek man sarauties.
– Mierīgi, Ana, – Kristjens mani brīdina, bet jau nākamajā mirklī nepatīkamās sajūtas pagaist.
Viņš izģērbjas un iekāpj man aiz muguras, pievilkdams mani sev pie krūtīm. Es iekārtojos viņam starp kājām, un mēs apmierināti, laiski guļam karstajā ūdenī. Es zīmēju līnijas viņam uz kājām, un viņš saudzīgi burza manu bizi.
– Mums jāpārrunā jaunās mājas celtniecības plāni. Vēlāk šajā vakarā, labi?
– Protams. – Tā sieviete atgriezīsies. Mana zemapziņa atrauj skatienu no Dikensa kopoto rakstu trešā sējuma un sarauc pieri. Es viņai piekrītu. No manām lūpām izlaužas nopūta. Diemžēl Džias Mateo veidotais projekts ir brīnišķīgs.
– Man jāsagatavojas darbam, – es nočukstu.
Kristjens sastingst. – Tu zini, ka tev nav jāatgriežas darbā, – viņš nomurmina.
Tikai ne to! – Kristjen, mēs par to jau runājām. Lūdzu, nesāc šo strīdu atkal.
Viņš parauj manu bizi tā, ka es atliecu galvu. – Tas bija tikai atgādinājums. – Viņš maigi noskūpsta mani uz lūpām.
Uzvilkusi sporta bikses un jaku, es dodos paņemt drēbes no rotaļu istabas. Kad šķērsoju priekšnamu, es dzirdu kabinetā Kristjena pacelto balsi un sastingstu.
– Kur tu, pie velna, biji?
Izklausās, ka viņš kliedz uz Sojeru. Es saraujos un metos uz rotaļu istabu augšstāvā. Man tiešām negribas klausīties, kā viņš rāj nabaga apsargu, jo es vēl joprojām baidos no Kristjena, kad viņš auro. Nabaga Sojers! Man vismaz ir iespēja atbildot kliegt Kristjenam pretī.
Paķērusi savas drēbes un Kristjena kurpes, es pamanu porcelāna trauku uz lādes; tajā vēl joprojām rēgojas aizbāznis. Laikam vajadzētu to notīrīt. Es pievienoju rotaļlietu pārējām mantām un atgriežos lejā, nervozi pametot skatienu uz kabineta pusi, bet tur valda klusums. Paldies Dievam!
Rītvakar atgriezīsies Teilors, un viņa klātbūtnē Kristjens parasti ir mierīgāks. Šodien un rīt Teilors pavada laiku pie savas meitas. Es izklaidīgi prātoju, vai man reiz būs izdevība ar meiteni iepazīties.
No saimniecības telpas iznāk Džonsas kundze. Mēs viena otru iztrūcinām.
– Greja kundze! Nemaz jūs neredzēju.
Ak tad nu esmu Greja kundze! – Sveicināta, Džonsas kundze.
– Laipni lūdzu mājās. Un apsveicu! – Viņa smaida.
– Lūdzu, sauciet mani par Anu.
– Es nejustos ērti, tā rīkojoties, Greja kundze.
Kāpēc visam jāmainās tikai tāpēc, ka man pirkstā ir gredzens?
– Vai vēlaties pārskatīt šīs nedēļas ēdienkarti? – Džonsas kundze painteresējas, gaidpilni uzlūkodama mani.
Kādu ēdienkarti?
– Mmm… – Jāatzīst, ka nekad nebiju gatavojusies uzklausīt šādu jautājumu.
Viņa pasmaida. – Kad sāku strādāt pie Greja kunga, mēs katru svētdienas vakaru apspriedām nākamajai nedēļai paredzēto ēdienkarti, un es pierakstīju visus produktus, kas viņam būtu nepieciešami.
– Saprotu.
– Vai man izmazgāt šīs drēbes? – viņa jautā un izstiepj roku, grasīdamās tās paņemt.
– Mmm… nē. Vispār man tās vēl vajadzīgas. – Un tās slēpj trauku ar rotaļlietu! Es pietvīkstu koši sarkana. Pat nesaprotu, kāpēc vēl spēju ielūkoties Džonsas kundzei acīs. Viņa zina, ar ko mēs nodarbojamies, jo uzkopj rotaļu istabu. Ir ļoti dīvaini apjaust, ka nekas no manis darītā nepaliek noslēpumā.
– Protams, Greja kundze. Kad būsiet gatava, es labprāt ar jums visu apspriestu.
– Pateicos.
Sojers nobālis iznāk no Kristjena kabineta, mūs pārtraukdams, un steidzīgi šķērso lielo istabu. Viņš aprauti pamāj, neskatīdamies mums acīs, un paslēpjas Teilora kabinetā. Es priecājos par viņa parādīšanos, jo nevēlos šobrīd runāt ar Džonsas