uz lieveņa.
Šāda uzvedība bija mammas pirksts; Kleitonam par to nebija šaubu. Viņa bija ellīgi izskatīga sieviete, tomēr Betai nebija ne jausmas, kā no zēna izaudzināt vīrieti. Viņam nebija nekas iebilstams pret to, ka zēnam bija labas sekmes, tomēr viņš šogad nespēlēs futbolu, jo vēlas apgūt vijoļspēli. Kas tie par murgiem? Vijole? Tas jau ir tāpat, kā tērpt puiku rozā drēbēs un mācīt jāt dāmu seglos. Kleitons centās kontrolēt šādas memmesdēliņu cienīgas izpausmes, bet galvenais šķērslis to apkarošanā bija tas, ka dēla audzināšanai viņam bija atvēlēta vien pusotra diena katrā otrajā nedēļas nogalē. Tā nebija viņa vaina, ka puika vicināja beisbola nūju kā tāds skuķis. Viņš pārāk daudz laika velta šaham. Bija skaidrs, ka, par šausmām visai pasaulei, viņš labprāt apmeklēs arī vijoļspēles nodarbības.
Vijoļspēles nodarbības. Dieviņ tētiņ! Kas gan notiek šai pasaulē?
Domas atkal aizklīda pie Tai-bolta, un, lai gan Kīts vēlējās ticēt, ka svešinieks jau ir ārpus apgabala robežām, viņu tomēr mocīja šaubas. Puisis pārvietojās kājām, tātad līdz tumsai nekādi nevarēja tikt pāri robežai. Kas vēl? Viņu visu dienu urdīja nemiers, un tikai tagad uz lieveņa viņš saprata kāpēc. Ja Tai-bolts nemeloja, ka nāk no Kolorādo – pieņemsim, ka nemeloja –, tas nozīmē, ka viņš virzās no rietumiem uz austrumiem. Un kas ir nākamā pilsēta austrumu virzienā? Ne jau Ārdena. Pilnīgi noteikti. Ārdena atrodas uz dienvidrietumiem no vietas, kur viņi satikās. Toties, turpinot ceļu uz austrumiem, puisis nonāks vecajā labajā Hemptonā. Jā, tieši te, viņa dzimtajā pilsētā. Un tas, saprotams, nozīmē tikai to, ka viņš atrodas kaut kur piecpadsmit minūšu attālumā no vietas, kur pašlaik sēž Kīts.
Bet ko tad dara Kleitons? Devies puiša meklējumos? Nē, viņš pieskata bērnu!
Viņš atkal pašķielēja caur logu uz dēlu. Zēns, atlaidies dīvānā, lasīja, un tā, šķiet, bija vienīgā nodarbe, kurai viņš allaž bija gatavs. Ak, jā, vēl jau ir vijole. Kīts nogrozīja galvu prātodams, vai zēns vispār mantojis viņa gēnus. Visticamāk, ka nē. Viņš caurcaurēm bija mammas puisītis. Betas dēls.
Beta…
Jā, viņu laulība nebija izdevusies. Un tomēr starp viņiem vēl kaut kas bija. Un vienmēr būs. Lai cik Beta moralizētu un iebilstu, bet viņš vienmēr rūpēsies par viņu. Ne jau tikai Bena dēļ, bet tāpēc, ka viņa tiešām bija visskaistākā sieviete, ar kādu Kīts pārgulējis. Viņai bija smuks dupsītis, tagad tas ir vēl smukāks. Smukāks nekā šodien sastaptajām koledžas meitenēm. Dīvaini. It kā viņa būtu sasniegusi vecumu, kad skaistums uzplaucis visā krāšņumā, un vairs nenovecotu. Bet viņš zināja, ka tas nav uz ilgu laiku. Gravitācija paņems savu, bet pagaidām viņš nespēja nedomāt par ašu kniebienu ar Betu. Veco labo laiku vārdā, lai nedaudz… izlādētos. Kīts iedomājās, ka varētu piezvanīt Endžijai. Vai, piemēram, Keitai. Viena bija divdesmit gadus veca un strādāja zooveikalā, otra bija gadu vecāka un tīrīja Stretfordas krodziņa tualetes. Abām bija skaisti, tvirti augumiņi, turklāt, kad lietas iegrozījās līdz mazai izlādei, viņas bija kā dinamīts. Viņš zināja, ka Bens neiebilstu, ja tēvs kādu no viņām uzaicinātu ciemos, tomēr vispirms viņam nāktos meitenes pārliecināt. Jau pēdējā tikšanās reizē abas bija pārskaitušās uz viņu. Viņam būtu jāatvainojas, jāliek lietā šarms, bet viņš nebija pārliecināts, ka šobrīd spēs noklausīties, kā viņas gremo košļeni un čivina par to, ko redzējušas MTV kanālā vai izlasījušas “National Enquirer”. Reizēm tas viņam šķita, ka jāiegulda pārlieku daudz darba.
Tātad tas ir izslēgts. Tāpat ir izslēgta iespēja, ka viņš varētu šovakar dzīt pēdas Tai-boltam. To viņš nevarēs darīt arī rīt, jo vectēvs ielūdzis visus vēlās brokastīs pēc dievkalpojuma. Tikmēr Tai-bolts ar mugursomu plecos un suni pie sāniem virzījās uz priekšu, un viņu panākt jau būs grūtāk. Cik tālu viņš varētu tikt līdz rītdienas pēcpusdienai? Noiet divdesmit jūdzes? Labākajā gadījumā trīsdesmit? Ne vairāk. Tas nozīmē, ka viņš joprojām būs tuvākajā apkārtnē. Kīts piezvanīs pāris departamentiem kaimiņu apgabalos un lūgs, lai pavēro apkārtni. Nemaz jau nebija daudz ceļu, pa kuriem varēja atstāt apgabalu. Kīts nosprieda – ja piezvanīs vairākiem ceļmalas veikaliņiem, noteikti kaut ko uzzinās. Kāds noteikti svešinieku būs manījis. Un, kad tas notiks, viņš dosies ceļā. Tai-boltam nevajadzēja izstrādāt tādu joku ar Kītu Kleitonu.
Iegrimis domās, Kīts tik tikko sadzirdēja durvis iečīkstamies.
– Tēt?
– Jā?
– Tev zvana.
– Kas?
– Tonijs.
– Nu protams.
Kīts iztrausās no krēsla, prātodams, ko gan Tonijs varētu vēlēties. Pastāstīt, ka zaudējis. Kaulains un pūtainu seju, viņš bija viens no tiem liekēžiem, kas grozījās šerifa palīgu tuvumā, cenšoties radīt ilūziju, ka ir viens no tiem. Iespējams, viņš brīnījās, kur Kleitons palicis, un gribēja uzzināt, ko Kīts darīs vēlāk, jo jutās izmests pār bortu. Kroplis.
Kīts izdzēra pēdējās alus lāses, pa ceļam izmeta tukšo skārdeni un ieklausījās, kā tā nograb atkritumu konteinerā. Piegājis pie letes, viņš satvēra klausuli.
– Lūdzu?
Fonā mūzikas automāts neskaidri atskaņoja kantrimūziku, bija dzirdama balsu murdoņa. Kīts prātoja, no kurienes tas ņerga zvana.
– Sveiks! Esmu Dekera biljarda zālē. Te ir kāds dīvains puisis. Domāju, ka tev tas būtu jāzina.
Kīts saausījās.
– Vai viņam ir suns? Mugursoma? Tāds noskretis, kā no meža iznācis?
– Nē.
– Esi pārliecināts?
– Jā. Viņš spēlē pūlu. Bet ieklausies. Gribēju tev pateikt, ka viņam ir tavas bijušās sievas fotogrāfija.
Tas bija kas negaidīts. Kīts centās izlikties bezrūpīgs.
– Un tad? – viņš vaicāja.
– Es tikai domāju, ka tu vēlētos zināt. – Kādēļ man būtu par to jāuztraucas?
– Es nezinu.
– Saprotams, ka tu nezini. Sasodīts!
Nolicis klausuli, Kīts nosprieda, ka tam puisim smadzeņu vietā galvā ir kartupeļu salāti, tad pārlaida skatienu virtuvei. Tik tīrs, cik nu vispār iespējams. Puika kā parasti labi pastrādājis. Viņš teju vai skaļi paslavēja zēnu, tad pamanīja, cik sīks izskatās viņa dēls. Skaidrs, ka pie tā vainīgi gēni, pāragra vai kavēta augšana un tamlīdzīgi, tomēr no svara ir arī veselība. Tā bija visiem zināma patiesība. Pareizs uzturs, vingrinājumi, daudz atpūtas. Tas ir pats pamats; katra māte to bērniem stāsta. Un mātēm ir taisnība. Ja kārtīgi neēd, tu nevari augt. Ja pietiekami nesporto, neattīstās muskuļi. Un kad tad cilvēks aug, kā jums šķiet? Naktī! Kad organisms atjauno spēkus. Kad cilvēki sapņo.
Kīts bieži prātoja, vai Bens pie mammas pienācīgi izguļas. Kleitons zināja, ka ar Bena apetīti viss ir kārtībā – zēns notiesāja gan hamburgerus, gan ceptos kartupelīšus. Viņš zināja, ka puika ir arī aktīvs. Tad varbūt nepietiekams miegs kavēja augšanas procesu? Puika taču negribēs palikt par liliputu, vai ne? Saprotams, ka nē. Turklāt Kīts vēlējās palikt viens. Gribēja pafantazēt par to, ko izdarīs ar Tai-boltu, ja viņi vēl satiksies.
Viņš ieklepojās.
– Ben? Ir jau pavēls, vai tev tā nešķiet?
Sestā nodaļa
Atgriežoties no biljarda zāles motelī, Tibo atcerējās