bija nonākusi ceturtā daļa pilsētas. Tomēr lielais civiliedzīvotāju upuru skaits mudināja pārtraukt uguni. Tika pieņemts lēmums pārtraukt operāciju, un lielākā daļa karaspēka vienību, ieskaitot Tibo vienību, tika atsauktas.
Daļa vienības tomēr palika.
Militārās operācijas otrajā dienā Tibo un viņa rotai tika dota pavēle pārbaudīt rūpniecības rajonu pilsētas dienvidos, kur, kā runāja, kādā ēkā bija paslēpti ieroču krājumi. Konkrēta ēka netika norādīta – tā varēja būt jebkura no duča aplupušu celtņu, kas puslokā ieskāva gāzes apakšstaciju. Tibo rota virzījās uz priekšu norādītajā rajonā, tuvojās ēkām, metot plašu loku ap gāzes apakšstaciju. Puse rotas to apgāja no labās puses, otra puse – no kreisās. Valdīja klusums, tad piepeši tas beidzās. Gāzes apakšstacijā negaidot nogranda eksplozija. Debesīs uzšāvās liesmas, sprādziena vilnis plosīja bungādiņas un noguldīja pusi vīru. Tibo bija apstulbis, zaudējis perifēro redzi, bet pārējais šķita izplūdis. Tūliņ no logiem un jumtiem virs karavīru galvām un izdegušo automašīnu vrakiem aiz muguras sāka birt ložu krusa.
Tibo atjēdzās guļam zemē līdzās Viktoram. Viņiem blakus bija vēl divi rotas karavīri – Mets un Kevins, jeb Trakais Suns un K-Cilvēks. Vienā acumirklī viņi atcerējās apmācību nometnē apgūto. Pamodās karavīru brālība. Par spīti straujajam uzbrukumam, par spīti bailēm, par spīti gandrīz drošai nāvei, Viktors pastiepa roku pēc šautenes, paslējās uz viena ceļgala un sāka šaut ienaidnieka virzienā. Šāviens sekoja šāvienam, viņš koncentrējās, ikviena Viktora kustība bija mierīga un nosvērta. Trakais Suns pastiepās pēc sava ieroča un sekoja Viktora piemēram. Cits pēc cita viņi pacēla galvu, cita pēc citas veidojās ugunsvienības. Šāviens. Aizsegā. Uz priekšu. Ja nu vienīgi viņi nevarēja pakustēties. Viņiem nebija, kurp pārvietoties. Nokrita viens jūras kājnieks, tad otrs. Sekoja trešais un ceturtais. Papildspēki ieradās gandrīz pēdējā brīdī. Lode bija pārrāvusi Trakā Suņa augšstilba artēriju; lai arī viņam bija uzlikts žņaugs, puisis noasiņoja dažu minūšu laikā. Kevins saņēma lodi galvā un nomira vienā acumirklī. Desmit citu kareivju bija ievainoti. Tikai daži bija palikuši neskarti. Tibo un Viktors bija starp tiem.
Kāds no jaunajiem vīriešiem biljarda zālē, ar kuriem Tibo bija uzsācis sarunu, viņam atgādināja Trako Suni. Viņi varētu būt brāļi – tikpat garš un smags, tādas pašas krāsas mati, tas pats runas veids. Vienubrīd Tibo gandrīz tam pat noticēja, tad atcerējās, ka tas vienkārši nav iespējams.
Viņš zināja šīs spēles cenu. Mazpilsētās svešinieki allaž izsauc aizdomas. Neilgi pirms Tibo atstāja biljarda zāli, viņš pamanīja kaulainu puisi ar pūtainu seju, kurš satraukti runāja pa telefonu līdzās tualetes durvīm un manāmi nervozēja, atskārtis, ka Tibo to pamanījis. Jau pirms šī zvana viņš bija licies tramīgs, tāpēc Tibo pieņēma, ka puisis zvana vai nu meklētajai sievietei, vai arī kādam, kurš sievieti pazīst. Aizdomas apstiprinājās brīdī, kad Tibo atstāja biljarda zāli. Kā jau viņš bija paredzējis, jaunais vīrietis bija viņam sekojis līdz ārdurvīm, lai uzzinātu, uz kuru pusi Tibo dosies. Šī iemesla dēļ Tibo izmeta loku pretējā virzienā un tikai tad devās uz moteli.
Ieradies biljarda zālē, viņš pagāja garām bāram un taisnā ceļā devās pie biljarda galdiem. Tibo ātri vien noskatīja atbilstošās vecuma grupas vīriešus, no kuriem lielākā daļa šķita neprecēti. Uzaicināja iesaistīties spēlē, un drīz vien bumbiņas ripoja grabēdamas. Izturējās jauki, zaudēja vairākas partijas, pāris reižu uzsauca alu, un drīz vien puiši atbrīvojās. It kā starp citu uzsāka sarunu par sabiedrisko dzīvi pilsētiņā. Pāris sitienu apzināti nopūdelēja. Apsveica pretiniekus, ja tiem veicās.
Pēdīgi vietējie sāka viņu izprašņāt. No kurienes ieradies? Ko dara pilsētā? Viņš minstinājās, reizi pa reizei nokremšļojās, nomurmināja kaut ko nesaprotamu par kādu meiteni, tad mainīja sarunas tematu. Uzkurināja vietējo puišu ziņkāri. Uzsauca vēl pāris aliņu un, kad vietējie atkal uzsāka tincināšanu, viņš beidzot atklāja kārtis: pirms pāris gadiem kopā ar draugu apmeklējis pilsētiņā gadatirgu un saticis kādu meiteni. Klausītāji uzķērās. Tibo turpināja klāstīt, cik lieliska meitene viņa bijusi, sacījusi, lai noteikti viņu uzmeklē, ja vēl kādreiz iegriezīsies pilsētā. Viņš ļoti vēloties sievieti satikt, tikai, sasodīts, neatceroties viņas vārdu.
– Tu neatceries viņas vārdu, puiši neticīgi izsaucās?
– Nē, Tibo atbildēja. Man ir īsa atmiņa uz vārdiem. Bērnībā man iebelza ar beisbola nūju pa galvu, tāpēc man ir problēmas ar atmiņu. Viņš paraustīja plecus, jo zināja, ka tiks izsmiets. – Bet man ir viņas fotogrāfija, nedaudz vilcinājies, viņš piebilda.
– Tev tā ir līdzi? – Jā, man šķiet.
Parakājies pa kabatām, viņš izvilka fotogrāfiju. Puiši sanāca apkārt, lai to aplūkotu. Pēc mirkļa viens no viņiem nošūpoja galvu.
– Tev neveicas, viņš sacīja. – Nav dabūjama.
– Precējusies?
Nē, bet viņa neiet uz randiņiem. Bijušajam vīram tas nepatiktu, tici man, tas nav tas cilvēks, ar kuru tu vēlētos saiet matos.
– Kā viņu sauc?
Beta Grīna – puiši atbildēja. – Strādā Hemptonas sākumskolā, dzīvo kopā ar vecmāmiņu, un viņai pieder suņu mītne.
Beta Grīna. Vai, precīzāk, Elizabete Grīna, Tibo nodomāja.
E.
Kamēr viņi apsprieda fotogrāfiju, Tibo pamanīja, ka viens no jaunajiem vīriešiem aizslīd sāņus no bariņa.
– Cik noprotu, laikam jau man neveicas, – Tibo sacīja un ielika fotogrāfiju kabatā.
Lai neradītu aizdomas, Tibo vēl kādu pusstundu uzkavējās pie biljarda galda un papļāpāja ar puišiem. Pa to laiku viņš vēroja svešo puisi ar pumpaino seju, kurš devās pie telefona. Manīja, ka saruna neizdevās. Viņš izskatījās kā bērnelis, kurš norāts par tenkošanu. Lieliski. Tomēr Tibo nojauta, ka vēl tiksies ar svešo puisi. Viņš uzsauca vēl alu, zaudēja vēl pāris partiju un vēroja durvis, vai kāds neieradīsies. Neviens nenāca. Kādā brīdī viņš pacēla rokas un paziņoja, ka viņam vairs nav naudas. Viņam jādodas ceļā. Šis prieciņš viņam izmaksājis vairāk nekā simts dolāru. Puiši draudzīgi atsveicinājās un apgalvoja, ka būs laipni gaidīts, ja vēl šeit atgriezīsies.
Bet to viņš vairs nedzirdēja. Vienīgais, par ko Tibo šobrīd domāja, bija sieviete, kuras vārdu viņš tikko uzzinājis, un tas, ka nākamais solis plānā ir satikt šo sievieti.
Septītā nodaļa
Svētdiena.
Pēc dievkalpojuma tai bija jābūt atpūtas dienai, kad atpūsties un smelties spēkus jaunai nedēļai. Dienai, kuru viņai vajadzētu pavadīt kopā ar ģimeni, pie plīts gatavojot sautējumu un pastaigājoties upes krastā. Varbūt pat saritinoties dīvanā ar grāmatu un malkojot glāzi vīna, vai arī mirkstot siltā, burzguļojošā vannā.
Viņa nevēlējās pavadīt dienu, vācot suņu kakas no apmācības laukuma zāliena, tīrīt būrus, vienu pēc otra dresēt divpadsmit suņus vai arī sēdēt piekveldētā birojā, gaidot, kad saimnieki ieradīsies pēc saviem mīluļiem, kuri atpūšas vēsos būros ar kondicionētu gaisu. Kopš atgriešanās no baznīcas rīta pusē viņa nodarbojās tieši ar to.
Divi suņi jau bija aizvesti, četri vēl gaidīja ierodamies saimniekus. Nena bija laipni sarindojusi uz galda audzēkņu mapītes, bet pati atgriezusies mājā, lai vērotu futbola spēli. Atlantas “Braves” spēlēja pret “Mets”. Nena ne tikai dievināja Atlantas “Braves”, kas Betai šķita nedaudz smieklīgi, viņa