savam raksturam, tā arī palika nelietis. Harijs uzklausīja visu nepatīkamo patiesību, bet tēvs, neviena nemanīts, izlavījās pa durvīm, un kopš tā brīža neviens nav viņu manījis.
Jau ilgi pirms tam, kad abi nolēma apprecēties, Harijs pilnīgi skaidri bija paudis savu nostāju. Viņš sacīja, ka noteikti pametīs Oksfordu un iestāsies Karaliskajos Jūras spēkos, ja valsts tiks ierauta karā ar Vāciju. Pat labos laikos Harijs bija stūrgalvīgs. Un laiki nebija tie labākie. Emma saprata, ka mēģinājumi viņu atrunāt būtu bezjēdzīgi. Nekas, ko viņa pateiktu vai izdarītu, nespētu mainīt Harija lēmumu. Viņš bija brīdinājis Emmu, ka Oksfordā neatgriezīsies, kamēr Vācija nebūs sakauta un padevusies.
Arī Emmai Oksfordu nācās pamest ātrāk, nekā bija plānots, tomēr, atšķirībā no Harija, viņai izvēles iespēja nemaz netika dota. Viņa turp atgriezties vairs nevarēs. Samervilā studentes grūtniecība netika uztverta pozitīvi un jo īpaši tad, ja viņa nebija precējusies ar gaidāmā bērna tēvu. Šāds Emmas lēmums salauza viņas mātes sirdi. Elizabete Beringtone ļoti bija vēlējusies, lai meita sasniegtu tādus akadēmiskās izglītības augstumus, kuri viņai pašai reiz bija liegti tikai dzimuma dēļ. Viņas dzīvē iespīdēja tik retais gaismas stars, kad pēc gada viņas jaunākā meita Greisa nopelnīja nepiesaistīto stipendiju mācībām Gērtonas koledžā Kembridžā un jau kopš ierašanās dienas spēja pierādīt, ka prāta asuma ziņā aizēno jebkura šās mācību iestādes labākā studenta intelektu.
Kad kļuva skaidrs, ka Emma gaida bērnu, viņa tika nosūtīta uz vecvecāku īpašumiem Skotijā, lai tur laistu pasaulē Harija mazuli. Beringtoni nedzemdēja ārlaulības bērnus. Vismaz noteikti to nedarīja Bristolē. Atgriezties mājās neapdomīgajai meitai tika ļauts vien tad, kad mazais Sebastjans jau rāpoja. Elizabete vēlējās, lai abi paliek Malgelrijā līdz kara beigām, tomēr Emmai jau bija apnicis vadīt dienas, paslēptai no visu acīm tālajā Skotijas pilī.
Viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru viņa apciemoja pēc atgriešanās, bija sers Volters Beringtons. Tieši viņš Emmai pavēstīja, ka Harijs pievienojies “Devonieša” komandai un Bristolē atgriezīsies pēc mēneša, lai pieteiktos dienestā uz kara kuģa “Rezolūcija”. Harijs tā arī neatgriezās, un pēc sešām nedēļām Emma uzzināja, ka viņas mīļotā dzīvību paņēmusi jūra.
Skumjo pienākumu informēt ģimenes locekļus uzņēmās pats sers Volters un citu pēc cita apciemoja visus piederīgos, lai personīgi pavēstītu traģiskos jaunumus. Vispirms viņš devās pie Kliftones kundzes, lai gan zināja, ka viņai šo vēsti jau nogādājis doktors Volless, kurš atveda vēstuli no Tomasa Bredšova. Pēc tam sers Volters brauca uz Skotiju, lai visu izstāstītu Emmai. Vecais kungs bija pārsteigts, ka Emma nesāka liet asaras, tomēr tam bija iemesls. Viņa gluži vienkārši atteicās ticēt, ka Harijs ir nomiris.
Pēc atgriešanās Bristolē sers Volters apciemoja Džailsu un pavēstīja viņam, kas atgadījies. Harija labākais draugs iegrima ilgstošā klusēšanā un nebija nekā, ko ģimene spētu pateikt vai izdarīt, lai remdētu viņa bēdas un mierinātu. Lords un lēdija Hārviji ziņu par Harija nāvi uztvēra stoiski. Pēc nedēļas, kad ģimene ieradās uz kapteinim Džekam Tārentam veltīto piemiņas pasākumu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, lords Hārvijs atzīmēja, ka Vecais Džeks tā arī nekad neuzzinās, kas noticis ar viņa aizbilstamo.
Sers Volters neapciemoja tikai vienu ģimenes piederīgo. Pats savu dēlu Hugo. Vecais kungs gan aizbildinājās, ka nav zinājis, kur viņu meklēt, tomēr, kad Emma atgriezās Bristolē, viņš atzinās, ka nebūtu sevi apgrūtinājis ar šādu vizīti arī tad, ja zinātu dēla atrašanās vietu. Viņš vēl piebilda, ka viņas tēvs droši vien būtu vienīgais, kurš pat priecātos par Harija bojāeju. Emma neteica neko, tomēr arī viņa nešaubījās, ka vectēvam taisnība.
Vēl vairākas dienas pēc tam, kad bija apciemojusi Meiziju Stilhausleinā, Emma nespēja izlemt, ko īsti iesākt ar jauniegūtajām zināšanām. Viņa saprata, ka nebūs iespējams izlasīt vēstuli, kura uz kamīna malas nostāvējusi jau vairāk nekā gadu, un nesabojāt attiecības ar Meiziju. Un tomēr, par spīti visam, Emma nolēma ne tikai pierādīt visai pasaulei, ka Harijs joprojām ir dzīvs, bet arī viņu uzmeklēt. Lai kur viņš arī būtu. Tā apņēmusies, viņa vēlējās atkal apciemot savu vectēvu. Doktoru Vollesu bija saticis arī sers Volters Beringtons, tad jau viņš varēs dāvāt labāko iespēju noskaidrot, kas īsti ir Tomass Bredšovs.
Septītā nodaļa
Sers Volters Beringtons jau kopš agras bērnības bija ieaudzinājis mazmeitai pārliecību, ka nekad nedrīkst kavēt norunātu satikšanos. Vectēvs iegalvoja, ka tāda kavēšana rada nepareizu iespaidu, bet viņa taču vēloties, lai citi viņu uztver nopietni.
Paturot šo viņa uzskatu prātā, Emma no rīta deviņos divdesmit piecās devās projām no Menorhausas un tieši bez astoņām minūtēm desmitos iebrauca pa Beringtonu kuģniecības vārtiem. Viņa izkāpa no lifta piektajā stāvā un pa gaiteni steidzās uz valdes priekšsēdētāja kabinetu. Pulkstenis bija bez divām minūtēm desmit.
Sera Voltera sekretāre Bīlas jaunkundze atvēra viņa kabineta durvis brīdī, kad pulkstenis uz kamīna malas skaitīja desmito stundu. Valdes priekšsēdētājs pasmaidīja, piecēlās no krēsla, devās pretī Emmai un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem.
– Kā tad klājas manai mīļākajai mazmeitai? – viņš vaicāja un pavadīja Emmu līdz krēslam, kur ērti varēja iekārtoties pie uguns.
– Greisai klājas lieliski, vectēv, – atteica Emma. – Viņai ir izcili panākumi Kembridžā. Vismaz tā man ir stāstīts. Viņa sūta tev mīļus sveicienus.
– Nekļūsti nekaunīga, jaunā dāma! – sers Volters aizrādīja, atbildēdams uz viņas smaidu. – Un kā klājas Sebastjanam? Mīļākajam mazmazdēlam?
– Tavam vienīgajam mazmazdēlam, – Emma atgādināja un ērti iekārtojās ādas klubkrēslā.
– Tu neesi viņu paņēmusi līdzi, tālab pieņemu, ka mūsu saruna būs nopietna.
Īsais brīdis pieklājības frāzēm līdz ar to arī bija galā. Emma zināja, ka sers Volters katram apmeklētājam atvēl zināmu laika daudzumu. Bīlas jaunkundze viņai reiz bija sacījusi, ka viņš novērtē, cik svarīga ir potenciālā saruna. Apmeklētājam tiek dāvātas piecpadsmit minūtes, pusstunda vai pat visa stunda – atkarībā no apspriežamā temata. Šis likums attiecas arī uz ģimeni. Vienīgi svētdienās tas nedarbojas. Emmai padomā bija vairāki jautājumi, un viņa cerēja, ka vectēvs atvēlēs sarunai vismaz pusstundu.
Viņa sagrozījās krēslā un pūlējās nomierināties, jo nevēlējās, lai vectēvs nojaustu īsto viņas nāciena iemeslu.
– Vai atceries reizi, kad tu, izrādot laipnību, devies uz Skotiju, – viņa iesāka, – lai man pavēstītu par Harija bojāeju okeāna dzīlēs? Diemžēl tobrīd biju tādā stāvoklī, ka visu pat īsti neaptvēru. Cerēju, ka tu varētu man pastāstīt par viņa pēdējām dzīves dienām.
– Protams, mana dārgā, – sers Volters līdzjūtīgi sacīja. – Kaut nu mana atmiņa būtu uzdevumu augstumos! Vai tu vēlējies uzzināt kaut ko konkrētu?
– Tu man sacīji, ka pēc atbraukšanas no Oksfordas Harijs pieteicies par ceturto palīgu uz “Devonieša”.
– Taisnība. Mans senais draugs kapteinis Heivenss palīdzēja. Viņš bija viens no tiem, kas izdzīvoja šajā katastrofā. Kad nesen tikāmies, viņš par Hariju runāja ar patiesu siltumu un sacīja, ka Harijs bijis drosmīgs jauns cilvēks, kurš ne vien izglābis kapteiņa dzīvību, kad kuģi torpedēja ienaidnieks, bet pat ziedojis savējo, pūlēdamies izglābt arī kuģa inženieri.
– Vai kapteinis Heivenss arī nokļuva uz “Kanzasas zvaigznes” klāja?
– Nē,