šis Bredšovs arī tev atsūtīja vēstuli?
– Nē, tikai pašam tuvākajam cilvēkam. Ja pareizi atceros, tā sacīja doktors Volless.
– Vai tev neliekas savādi, ka viņš neuzrakstīja man?
Sers Volters brīdi klusēja. – Zini, es par to tā īsti nemaz neesmu domājis. Var gadīties, ka Harijs par tevi Bredšovam nebija ieminējies. Tu taču zini, cik noslēpumains viņš spēja būt.
Emma par šo jautājumu bija domājusi daudz un bieži, tomēr tagad steidzās mainīt sarunas tematu. – Vai tu esi lasījis to vēstuli, kuru viņš atsūtīja Kliftones kundzei?
– Nē, neesmu vis. Tomēr dienā, kad biju viņu apciemot, redzēju to noliktu uz kamīna malas.
– Kā tev liekas, vai doktors Volless zināja, kas vēstulē rakstīts?
– Jā. Viņš man pateica, ka tā esot līdzjūtības vēstule no virsnieka, kurš kopā ar Hariju dienējis uz “Devonieša”.
– Ak, kaut man būtu iespēja satikt šo Tomasu Bredšovu! – Emma izmanīgi sacīja.
– Nemaz nezinu, mana mīļā, kā tu varētu to izdarīt, – sers Volters iebilda. – Ja vien Vollesam ir iespēja ar viņu sazināties.
– Vai tev ir doktora Vollesa adrese?
– Zinu tikai to, ka viņš kalpo uz “Kanzasas zvaigznes”.
– Viņi noteikti pārtrauca reisus uz Bristoli, kad mūsu valsts tika ierauta karā.
– Kamēr uz Savienotajām Valstīm nebūs nogādāti visi viņu pilsoņi, kas gatavi maksāt jebkuru naudu, lai tikai atgrieztos mājās, šie reisi netiks pārtraukti.
– Vai tas nav neattaisnots risks, ja Atlantijas okeānā kuģo tik daudz vācu zemūdeņu?
– Kamēr Amerika paliek neitrāla, tāds risks nepastāv, – paskaidroja sers Volters. – Hitlers nevēlēsies uzsākt karu ar Savienotajām Valstīm tikai tālab, ka viena zemūdene būs nogremdējusi kādu amerikāņu pasažieru kuģi.
– Vai “Kanzasas zvaigzne” tuvākajā laikā ir gaidāma Bristoles ostā?
– Es nezinu, tomēr gluži viegli varu to noskaidrot. – Vecais vīrs ar grūtībām piecēlās no krēsla un lēnām piegāja pie sava rakstāmgalda. Lappusi pēc lappuses viņš izšķirstīja grafikus, kuros bija norādīti laiki, kad kuģi ierodas dokos.
– Tā. Tepat jau ir, – viņš beidzot noteica. – Pēc četrām nedēļām kuģis no Ņujorkas dodas jūrā un Bristolē ieradīsies piecpadsmitajā novembrī. Ja vēlies sastapties ar kādu no komandas, ņem vērā, ka šeit kuģis ilgi nepaliks, jo šī ir vieta, kur tam varētu draudēt vācu uzbrukums.
– Vai mani laidīs uz klāja?
– Diezin vai. Laiž tikai komandas locekļus un darba meklētājus. Godīgi sakot, nespēju iztēloties tevi par matrozi vai viesu apkalpotāju pie galdiņiem.
– Kā tad lai es satieku doktoru Vollesu?
– Tev nāksies gaidīt un cerēt, ka viņš nokāps krastā. Pēc nedēļu ilgušas kuģošanas gandrīz katrs vēlas pabūt uz cietzemes. Ja vien viņš būs uz kuģa, tad tu viņu noteikti pārķersi. Tikai neaizmirsti, Emma… kopš Harija nāves aizritējis vairāk nekā gads. Var gadīties, ka Volless vairs nav šā kuģa ārsts. – Emma iekoda lūpā. – Tomēr es labprāt palīdzētu, ja tu vēlētos tikties ar šā kuģa kapteini.
– Nē, nē, – aši iebilda Emma. – Tas nav tik svarīgi.
– Ja pārdomāsi… – ieteicās sers Volters, piepeši atskārtis, cik patiesībā nozīmīgi tas ir mazmeitai.
– Nē, vectēv. Paldies! – viņa tencināja un piecēlās. – Pateicos, ka atvēlēji man tik daudz sava laika.
– Un ar to noteikti nebija gana, – atbildēja vecais kungs. – Es vēlētos, lai tu biežāk iegriezies pie manis. Un nākamreiz noteikti paņem līdzi Sebastjanu! – viņš piebilda, pavadīdams mazmeitu līdz durvīm.
Par Emmas apmeklējuma iemeslu seram Volteram vairs nebija ne mazāko šaubu.
Automašīnā pa ceļam uz Menorhausu no Emmas prāta neizgāja viens teikums. Tas skanēja galvā gluži kā ieraksts skaņuplatē, kad gramofona adata iestrēgusi un atskaņo tikai vienu fragmentu.
Pēc atgriešanās mājās viņa iegāja bērnistabā pie Sebastjana. Nācās viņu pierunāt, lai nokāpj no šūpuļzirdziņa, un, protams, neiztika arī bez asarām. Pēc pusdienām viņš saritinājās kamoliņā un gluži kā apmierināts kaķis laimīgi iemiga. Auklīte ielika mazo gultiņā, bet Emma zvanīja šoferim.
– Es vēlos braukt uz Bristoli.
– Tieši kurp, jaunkundz?
– Uz Grand Hotel.
– Ko tu vēlies, lai es izdaru? – pārvaicāja Meizija.
– Pieņemiet mani par viesmīli.
– Kāpēc?
– To es labprātāk paturētu noslēpumā.
– Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik smags ir šis darbs?
– Nē, – atzinās Emma, – tomēr es jūs nepievilšu.
– Un kad tu gribētu sākt strādāt?
– Rīt.
– Rīt?
– Jā.
– Uz cik ilgu laiku?
– Vienu mēnesi.
– Tagad es mēģināšu visu kārtīgi saprast, – sacīja Meizija. – Tu gribi, lai apmācu tevi viesmīles darbā, un vēlies sākt jau rīt. Tu strādāsi vienu mēnesi un nevēlies man stāstīt iemeslus.
– Apmēram tā.
– Un tu gribi saņemt arī samaksu?
– Nē, – atbildēja Emma.
– Nu ko, tas jau ir atvieglojums.
– Tātad… kad varu sākt?
– Rīt sešos.
– No rīta? Sešos? – Emma neticīgi atkārtoja.
– Varbūt tev tas būs pārsteigums, Emma, bet man ir klienti, kuri jāpaēdina jau līdz septiņiem no rīta, jo astoņos viņiem jābūt darbā. Tev savā postenī būs jāierodas ik rītu sešos.
– Postenī?
– Ja ieradīsies mazliet pirms sešiem, es visu tev paskaidrošu.
Ne reizi savās divdesmit astoņās darba dienās Emma neieradās ar novēlošanos. Iespējams, tas bija tāpēc, ka Dženkinss jau puspiecos no rīta pieklaudzināja pie viņas istabas durvīm un Hadsons izlaida no automašīnas simt metru attālumā no Grand Hotel dienesta ieejas bez piecpadsmit sešos.
Cilvēki, ar kuriem Emma strādāja kopā, pazina viņu kā Dikensas jaunkundzi. Viņa izmantoja savu aktrises pieredzi, lai nevienam ne prātā neienāktu, ka viņas uzvārds patiesībā ir Beringtone.
Kliftones kundze viņai neizrādīja nekādas īpašas labvēlības zīmes, jo sevišķi tad, kad izdevās uzliet zupu pastāvīgajam klientam vai ēdamzāles vidū saplēst šķīvju kaudzi. Zaudējumi parasti tādos gadījumos tika atrēķināti no vainīgās viesmīles algas. Protams, ja viņai tāda vispār bija. Pagāja laiks, līdz Emma iemācījās ar plecu atbīdīt virtuves durvis, nesaskrienoties ar kādu citu viesmīli, kura devās pretējā virzienā.
Lai cik grūts bija sākums,