vienkārši nāksies strādāt vēl cītīgāk, – Dīkinss ar pilnu muti noteica. – Neaizmirsti, ka ģimnāzija katru gadu izsludina konkursu par divpadsmit stipendijām. Es varu dabūt tikai vienu, – viņš pavisam lietišķi piebilda.
– Tur jau ir tā lieta, – neatlaidās Harijs. – Ja mācīšos centīgāk, man nāksies pamest kori, bet stipendija Svētā Bedas skolā man piešķirta tieši mūzikā, tātad…
– Jā, tu esi nokļuvis starp diviem dzirnakmeņiem, – secināja Dīkinss.
Harijs nekad vēl nebija šādu izteicienu dzirdējis un nolēma, ka vēlāk jāpavaicā Dīkinsam, ko īsti tas nozīmē.
– Viens gan ir pilnīgi skaidrs, – sacīja Beringtones kundze, – Džailss neiegūs stipendiju nevienā skolā.
– Var gadīties, – piekrita Harijs, – tomēr Bristoles klasiskā ģimnāzija droši vien neatteiksies no tik laba sportista, kāds ir Džailss.
– Tad mums atliek vien cerēt, ka arī Ītonā domās tāpat, – Beringtones kundze piebilda, – jo tieši uz turieni tēvs iecerējis viņu sūtīt.
– Es negribu pieteikties Ītonā! – iebilda Džailss un nolika dakšiņu. – Es gribu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā un palikt kopā ar saviem draugiem.
– Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ītonā tu atradīsi daudz jaunu draugu, – māte mierināja. – Tavs tēvs būs ārkārtīgi vīlies, ja neiesi viņa pēdās.
Sulainis ieklepojās. Beringtones kundze paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka pie parādes durvīm piebraukusi automašīna. – Domāju, ir pienācis laiks jums visiem atgriezties skolā, – viņa pavēstīja. – Nevēlos, lai kāds no jums nokavē gatavošanos rītdienas stundām.
Harijs ilgpilni nolūkojās uz joprojām lielo sviestmaižu kalnu un līdz galam neapēsto dzimšanas dienas torti, tomēr negribīgi slējās kājās un devās uz durvju pusi. Viņš atskatījās un būtu vai gatavs apzvērēt, ka redzējis, kā Dīkinss vienu sviestmaizi iebāž sev kabatā. Nākamajā mirklī Harijs, sev par lielu pārsteigumu, pamanīja izstīdzējušu meiteni ar divām garām matu pīnēm. Viņa bija iekārtojusies istabas stūrī un lasīja grāmatu.
– Tā ir mana briesmīgā māsa Emma, – paskaidroja Džailss. – Viņa vienmēr lasa. Vienkārši neņem viņu vērā. – Harijs meitenei uzsmaidīja, taču viņa pat nepaskatījās uz zēnu. Dīkinss nepievērsa viņai nekādu uzmanību.
Beringtones kundze pavadīja visus zēnus līdz parādes durvīm, kur uz atvadām paspieda roku Harijam un Dīkinsam. – Ceru, ka jūs abi jau tuvākajā laikā atbrauksiet atkal, – kundze sacīja. – Jūs patiešām labi ietekmējat Džailsu.
– Beringtones kundze, liels paldies par tēju! – pateicās Harijs, bet Dīkinss tikai pamāja ar galvu. Abi zēni novērsa skatienu, kad Beringtones kundze apskāva un noskūpstīja Džailsu.
Kamēr šofera vadītā automašīna tuvojās vārtiem, Harijs pa aizmugures logu skatījās uz māju. Viņš nepamanīja Emmu, kura noraudzījās, kā limuzīns pazūd tālumā.
Septītā nodaļa
Mazais skolas veikaliņš bija atvērts katru otrdienu un ceturtdienu no pulksten četriem līdz sešiem pēcpusdienā. Harijs šo vietu, kas zēnu vidū bija nodēvēta par “Iepirkšanās centru,” apmeklēja reti. Viņa kabatas nauda bija tikai divi šiliņi semestrī, un viņa māte nepriecātos pat par sīkiem papildu tēriņiem, kas parādītos viņa rēķinā. Par godu Dīkinsa dzimšanas dienai Harijs tomēr bija nolēmis pārkāpt šo noteikumu un par vienu peniju draugam dāvanai iegādāties krējumkonfektes stienīti.
Lai gan Harijs veikaliņā iegriezās pavisam reti, uz viņa galda katru otrdienas un ceturtdienas vakaru parādījās Fry’s Five Boys šokolādes tāfelīte. Skolā bija noteikts, ka viens zēns veikaliņā nedēļas laikā drīkst iztērēt ne vairāk par sešiem pensiem, tomēr Džailss arī uz Dīkinsa galda atstāja pa veltei – lakricas konfekšu asorti iepakojumu. Turklāt viņš bija draugiem nepārprotami paskaidrojis, ka viņiem tāpēc nav jājūtas kā parādniekiem.
Otrdien, kad Harijs iegāja veikalā, tur jau bija gara zēnu rinda, kas gaidīja, kad viņus apkalpos. Harijs pievienojās viņiem. Viņa mute pildījās siekalām no raudzīšanās uz glīti sakārtotajām šokolādes tāfelītēm, krējumkonfektēm, želejkonfektēm, lakricām un pēdējo jaunumu – “Smita kartupeļu kraukšķiem”. Harijs iedomājās, ka vajadzētu nopirkt paciņu šī kāruma arī sev, bet pēc nesenās iepazīšanās ar Vilkinsu Mikobera kungu zēnam vairs nebija ne mazāko šaubu par sešu pensu vērtību.
Harijs ilgpilni apbrīnoja “Iepirkšanās centra” dārgumus un piepeši saklausīja Džailsa balsi un secināja, ka draugs stāv rindā viņam priekšā un starp abiem ir vairāki zēni. Harijs jau grasījās Džailsam uzsaukt, kad pamanīja, kā zēns no plaukta paņem šokolādes tāfelīti un ieslidina sev kabatā. Pēc dažiem mirkļiem tai sekoja arī košļājamās gumijas paciņa. Kad Džailss nonāca pie letes, viņš uz tās uzlika divus iepakojumus lakricas asorti un vienu kartupeļu kraukšķu iesaiņojumu, veikaliņa īpašnieks Svivalsa kungs preces rūpīgi pierakstīja īpašā grāmatā iepretī Beringtona uzvārdam. Lietas, ko Džailss bija iebāzis sev kabatā, mierīgi palika tur. Nepieskaitītas.
Šausmu pārņemts, Harijs izmetās ārā no veikala, jo nevēlējās, lai Džailss viņu pamana. Harijs lēnām staigāja pa skolas teritoriju un prātoja, kālab gan Džailsam vajadzēja zagt, ja ir pilnīgi skaidrs, ka viņš to visu var nopirkt. Viņš nosprieda, ka noteikti jābūt kādam pavisam vienkāršam izskaidrojumam, lai gan nekādi nespēja izdomāt, kāds tas būtu.
Īsi pirms mājas darbu gatavošanai atvēlētā laika Harijs iegāja mācību telpā un uz sava galda ieraudzīja no veikala nočiepto šokolādes tāfelīti. Dīkinss mielojās ar lakricas asorti. Harijam bija grūti koncentrēties un lasīt par industriālās revolūcijas cēloņiem. Viņam daudz vairāk rūpēja atbilde uz citu jautājumu. Proti, kas būtu darāms saistībā ar neseno atklājumu. Un – vai vispār vajadzētu kaut ko darīt?
Kad mājas darbiem atvēlētais laiks jau tuvojās beigām, Harijs bija izlēmis. Neatvērto šokolādes tāfelīti viņš ielika sava rakstāmgalda augšējā atvilktnē un nosprieda, ka ceturtdienā aiznesīs atpakaļ uz veikalu, bet Džailsam neko nesacīs.
Naktī Harijs nespēja ne acu aizvērt. Pēc brokastīm viņš paaicināja Dīkinsu sāņus un paskaidroja, kālab nav pasniedzis viņam dzimšanas dāvanu. Dīkinss pat neslēpa pārsteigumu.
– Mana tēta veikalā arī mēdz būt līdzīgas problēmas, – teica Dīkinss. – Tās tiek sauktas par veikalu zādzībām. Daily Mail apgalvo, ka vainojama Depresija.
– Man vis nešķiet, ka Džailsa ģimeni depresija būtu īpaši ietekmējusi, – Harijs izjusti iebilda.
Dīkinss domīgi pašūpoja galvu. – Varbūt tev pieklātos pateikt Frobišeram?
– Nosūdzēt savu labāko draugu? – pārvaicāja Harijs. – Nemūžam!
– Ja Džailsu pieķers, viņš tiks izslēgts no skolas! – sacīja Dīkinss – Tad vismaz brīdini viņu, ka zini par viņa slepeno aizraušanos.
– Es par to padomāšu, – Harijs solījās. – Pagaidām es aiznesīšu atpakaļ uz veikalu visu, ko man iedeva Džailss, un viņam neko par to nestāstīšu.
– Vai tu varētu aiznest arī to, ko viņš iedeva man? – Dīkinss čukstēja, paliecies tuvāk draugam. – Es uz to veikalu vispār nekad neeju. Nezināšu, ko tur iesākt.
Harijs piekrita. Pēc šās sarunas viņš divas reizes nedēļā gāja uz veikaliņu un lika nevēlamās Džailsa dāvanas atpakaļ plauktos. Harijs bija secinājis, ka Dīkinsam ir