– Dīkinss un Harijs atbildēja vienā balsī.
– Pārtrauciet pļāpāšanu! – uzbļāva Fišers. – Un pabeidziet izsaiņot mantas!
Atvēris ceļa somu, Harijs ņēma ārā drēbes un rūpīgi kārtoja divās atvilktnēs pie savas gultas. Starp krekliem māte bija ielikusi arī šokolādes tāfelīti. To zēns noslēpa zem sava spilvena.
Noskanēja zvans. – Laiks izģērbties! – paziņoja Fišers. Harijs vēl nekad nebija novilcis drēbes kāda cita zēna klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par telpu, kas pilna ar svešiem zēniem. Viņš pagriezās pret sienu, lēnām noģērbās un pēc tam ātri uzvilka pidžamu. Apsējis jostu rītasvārkiem, Harijs sekoja citiem zēniem uz mazgāšanās telpu. Vispirms viņš skatījās, kā rīkojas pārējie. Viņi seju nomazgāja ar flaneļa lupatiņu un pēc tam iztīrīja zobus. Harijam nebija ne šādas lupatiņas, ne zobu sukas. Zēns, kuram bija ierādīta gulta blakus Harijam, pameklēja savā tualetes piederumu somiņā un pasniedza Harijam zobu suku un zobu pastas tūbiņu. Harijs nevēlējās dāvanu pieņemt, bet zēns sacīja: – Mana mamma parasti visu ieliek dubultā.
– Paldies! – Harijs tencināja. Viņš aši iztīrīja zobus, tomēr guļamtelpā atgriezās viens no pēdējiem un veikli ierāpās gultā. Divi tīri palagi, divas segas un mīksts spilvens. Viņš paskatījās uz Dīkinsu, kurš lasīja grāmatu. Kenedija “Latīņu valodas pamati”.
Otrs zēns ieteicās: – Tas spilvens ir ciets kā ķieģelis.
– Varbūt gribi mainīties? Es iedošu savējo, – piedāvāja Harijs.
– Manuprāt, mēs uzzināsim vien to, ka tie visi ir vienādi, – otrs zēns sacīja un pasmaidīja. – Tomēr, paldies.
Harijs no pagalvja izņēma šokolādes tāfelīti un salauza to trijās daļās. Vienu viņš iedeva Dīkinsam un otru zēnam, kurš viņam izlīdzēja ar zobu suku un pastas tūbiņu.
– Skatos, ka tava māte ir daudz iejūtīgāka nekā manējā, – viņš sacīja, kad bija nokodis kumosu. – Noskanēja kārtējais zvans. – Starp citu, mani sauc Džailss Beringtons. Un tevi?
– Kliftons. Harijs Kliftons.
Nogulēja Harijs vien dažas minūtes. Un ne jau tāpēc, ka gulta bija ļoti ērta. “Vai iespējams, ka Džailss būtu rados ar vienu no tiem vīriešiem, kuri zina patiesību par mana tēva nāvi? Un kam viņš pēc dabas vairāk līdzinās? Tēvam vai vectēvam?”
Gluži negaidot Harijs sajutās ļoti vientuļš. Viņš atskrūvēja Džailsa iedotās zobu pastas tūbiņu un sūkāja to, kamēr beidzot iemiga.
Zvans nu jau ierasti noskanēja sešos trīsdesmit no rīta. Harijs izrāpās no gultas. Viņš jutās slikti. Kopā ar Dīkinsu viņš devās uz mazgāšanās telpu, kur Džailss izmēģināja, kāds ir ūdens. – Kā jums liekas, vai šeit kāds ir kaut ko dzirdējis par karsto ūdeni? – viņš vaicāja.
Tikko Harijs grasījās kaut ko atbildēt, bet grupas vecākais uzrēca: – Mazgājamā telpā lai nebūtu nekādas pļāpāšanas!
– Trakāks nekā prūšu ģenerālis, – noteica Beringtons un pēc militārā parauga sasita kopā papēžus. Harijs iesmējās.
– Kurš tas bija? – noprasīja Fišers un cieši paraudzījās uz abiem zēniem.
– Es, – nekavējoties atbildēja Harijs.
– Vārds?
– Kliftons.
– Vēl reizi atvērsi muti, Klifton, un tev labi neklāsies.
Harijam nebija ne jausmas, kā tieši tas izpaudīsies, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka nekas patīkams tas noteikti nevarētu būt. Viņš iztīrīja zobus un aši atgriezās guļamtelpā, vairs neteicis ne vārda. Apsējis kaklasaiti – kārtējais uzdevums, ar kuru viņš īsti netika galā, – viņš panāca Dīkinsu un Beringtonu, kuri jau devās uz ēdamtelpu.
Neviens pat nemēģināja runāt, jo nezināja, vai uz kāpnēm tas ir atļauts. Pie galda Harijs apsēdās starp abiem jauniegūtajiem draugiem un vēroja, kā visiem priekšā tiek noliktas bļodiņas ar biezputru. Zēns pamanīja, ka šoreiz katram ir tikai viena karote. Tas bija liels atvieglojums un nozīmēja, ka nekādas kļūdīšanās nebūs.
Savu porciju Harijs notiesāja tik ātri, it kā baidītos, ka tūdaļ ieradīsies tēvocis Stens un viņam ēdienu atņems. Kamēr citi vēl ieturējās, Harijs nolika karoti uz galda un, ne mirkli nekavējoties, ķērās pie bļodas izlaizīšanas. Vairāki zēni neticīgi skatījās uz šo priekšnesumu, daži norādīja uz viņu, vēl citi – ķiķināja. Harijs koši piesarka un nolika bļodu uz galda. Viņš būtu izplūdis asarās, ja vien Beringtons nepaņemtu savu bļodu un arī nesāktu to laizīt.
Piektā nodaļa
Cienīgtēvs Semjuels Okšots stāvēja skatuves centrā un laipni raudzījās uz savu draudzi, jo tieši tā Svētā Bedas skolas direktors uztvēra šos cilvēkus.
Harijs sēdēja pirmajā rindā un bijīgi raudzījās uz draudīgo stāvu. Doktors Okšots bija krietnas sešas pēdas garš. Viņam bija sirmi mati un kupla gara vaigubārda, kas padarīja viņu vēl biedējošāku. Viņa zilās acis it kā skatījās cilvēkam cauri, un likās, ka viņš ne reizi nemirkšķināja. Grumbu tīkls pierē norādīja, ka viņam piemīt izcils viedums. Viņš atklepojās un tad sāka uzrunu.
– Bedas skolas brālība! – viņš teica. – Mēs esam sapulcējušies, lai uzsāktu jauno mācību gadu, un es nešaubos, ka esam gatavi tikt galā ar jebkuriem izaicinājumiem, kādus nāksies sastapt. Vecākajiem zēniem… – Viņš pievērsās skolēniem, kas sēdēja zāles pēdējās rindās. – …vairs nav ne mirkļa laika, ko izšķiest velti, ja cerat saņemt darba vietas piedāvājumu skolā. Nekad nesamierinieties ar otro labāko izvēli! Vidējai vecuma grupai… – Viņa skatiens pievērsās zāles centrālajai daļai. – …ir pienācis laiks saprast, vai esat radīti augstāku mērķu sasniegšanai. Kad nākamgad atgriezīsieties skolā, vai jūs būsiet grupu vecākie, ēkas dežuranti vai sporta komandas kapteiņi? Vai joprojām būsiet parasti skolēni? – Daži zēni nolieca galvu. – Nākamais pienākums ir jaunpienācēju uzņemšana mūsu rindās. Mums jādara viss, ko spējam, lai viņi šeit justos kā mājās. Viņi šajā dzīvē pirmo reizi ir saņēmuši starta nūjiņu un uzsākuši skrējienu mūža garumā. Šis ceļš varbūt prasīs pārāk daudz spēku. Kāds no jums varbūt nokritīs ceļa malā, – viņš brīdināja, skatīdamies uz pirmajām trijām skolēnu rindām. – Svētā Bedas mācību iestāde nav domāta mazdūšīgajiem. Nekad neaizmirstiet slavenā Sesila Roda vārdus: “Ja jums ir paveicies un esat piedzimis par angli, varat uzskatīt, ka esat ieguvuši lielāko balvu dzīves loterijā!”
Zālē atskanēja aplausi, direktors nokāpa no skatuves, viņam sekoja pāros sastājušies pasniedzēji. Viņš tos izveda pa zāles centrālo eju ārā, rīta saules gaismā.
Harijs bija apņēmības pilns un pārliecināts, ka nesagādās direktoram vilšanos. Aiz vecākajiem zēniem viņš soļoja ārā no zāles, bet, nonākot pagalmā, viņa entuziasms saplaka. Pulciņš lielāko zēnu nostājās vienā stūrī un sabāza rokas kabatās, ar to norādot, ka viņi ir grupu vecākie.
– Re, kur viņš! – viens noteica un norādīja uz Hariju.
– Tad šādi izskatās tas klaidonis, – otrs piebalsoja.
Trešais bija Fišers, grupas vecākais, kurš dežurēja iepriekšējā dienā. – Viņš ir vienkārši dzīvnieks. Un mūsu pienākums ir pieraudzīt, lai viņš atgriežas savā dabiskajā vidē, cik vien ātri iespējams.
Džailss Beringtons skrēja pakaļ Harijam. – Ja izliksies viņus nemanām,