viņš arī Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā jūtas ļoti laimīgs, – iebilda Meizija. – Un vispār… kur atrodas jūsu pieminētā baznīca? Es par tādu pat dzirdējusi neesmu.
– Tā nav baznīca, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, – tā ir kora skola, kur tiek gatavoti koristi Redklifas Svētās Marijas baznīcai, kas ievērojama tālab, ka pati karaliene Elizabete to nodēvēja par labāko un Dievam tīkamāko baznīcu visā valstī.
– Tātad viņam nāksies pamest gan savu skolu, gan arī mūsu baznīcu? – neticīgi pārvaicāja Meizija.
– Mēģiniet paraudzīties uz to kā uz iespēju, kas varētu pilnībā mainīt visu viņa dzīvi, Kliftones kundze, – pirmo reizi šajā sarunā iesaistījās arī Holkoma kungs.
– Bet… vai viņam tādējādi nenāksies būt kopā ar smalkiem un gudriem zēniem?
– Ļoti šaubos, vai tajā skolā būs daudz zēnu, kas varētu palielīties ar lielāku gudrību, nekā piemīt Harijam, – iebilda Holkoma kungs. – Viņš ir prātīgāks puika, nekā es jelkad spētu iedomāties. Lai gan laiku pa laikam mūsu skolā gadās kāds īpaši apdāvināts zēns, tomēr līdz šim vēl nevienam nav piedāvāta vieta Svētā Bedas skolā.
– Pirms sacīsiet gala vārdu, jums jāzina vēl kaut kas, – atkal ierunājās mācītājs Votss. Meizija nu jau izskatījās vēl satrauktāka. – Mācību semestra laikā Harijam nāksies pamest mājas, jo tā ir internātskola.
– Tad te vairs nav nekā, par ko spriest, – teica Meizija. – Es nevaru to atļauties.
– Diezin vai tas varētu kļūt par kavēkli, – iebila Mandejas jaunkundze. – Ja reiz Harijam tiek piedāvāta jau apmaksāta mācību vieta, tad skola ne tikai neiekasēs no jums naudu, bet pat izsniegs stipendiju Harijam. Desmit mārciņas katru semestri.
– Vai tad tā nav no tām skolām, kur bērnu tēvi allaž ģērbjas uzvalkā un apsien kaklasaiti, bet mātes nekur nestrādā? – vaicāja Meizija.
– Pat vēl ļaunāk, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, vēlēdamās nopietno atmosfēru padarīt vieglāku. – Pasniedzējiem tur ir gari, melni amata tērpi, bet galvā četrstūrainas cepures.
– Turklāt, – piebilda cienīgtēvs Votss, – Harijs tur nesaņems pērienu ar siksnu. Viņi ir daudz rafinētāki un izmanto spieķi.
Nesmējās tikai Meizija. – Kāpēc lai viņš vēlētos pamest mājas? – viņa vaicāja. – Viņš ir iejuties savā skolā un nemaz negribēs atteikties no Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas labākā korista slavas.
– Jāatzīstas, ka mans zaudējums būs pat vēl lielāks, – teica Mandejas jaunkundze. – Tiesa, Mūsu Kungs noteikti nevēlētos, lai es savtīgu interešu vārdā nostājos ceļā tik apdāvinātam bērnam, – viņa klusām piebilda.
– Pat ja es piekritīšu… – Meizija izspēlēja savu pēdējo kārti. – Tas vēl nenozīmē, ka piekritīs arī Harijs.
– Pagājušajā nedēļā es ar zēnu pārmiju dažus vārdus, – atzinās Holkoma kungs. – Protams, viņam tik liels izaicinājums radīja bažas, bet, ja pareizi atceros, viņa vārdi bija šādi: “Es priecātos turp doties, kungs, tomēr tikai tad, ja uzskatāt mani par pietiekami labu.” Bet, – skolotājs piebilda, pirms Meizija paguva kaut ko sacīt, – viņš noteikti nebija ar mieru pat apsvērt šo domu, kamēr māte nebūs devusi savu piekrišanu.
Hariju gan biedēja, gan sajūsmināja doma par iestājeksāmenu. Viņš bažījās par to, ka varētu pārbaudījumu neizturēt un pievilt tik daudzus cilvēkus, taču viņu satrauca arī iespējamā veiksme un līdz ar to došanās projām no mājām.
Nākamajā semestrī Harijs neizlaida nevienu mācību stundu pamatskolā, bet vakarā, atgriezies mājās, taisnā ceļā devās uz guļamistabu, kas viņam bija kopīga ar tēvoci Stenu, un sveces gaismā turpināja mācīties. Nakts iestiepās līdz tik vēlai stundai, par kādas eksistenci zēnam agrāk pat nojausmas nebija. Harijs tā arī aizmiga – uz grīdas izlikto grāmatu ielokā.
Harijs joprojām katru sestdienas rītu apciemoja Veco Džeku, kurš, kā izrādījās, daudz zināja arī par Svētā Bedas skolu. Vecais vīrs turpināja Harija izglītošanu un papildināja viņa zinību krājumu tik plaši, it kā nešaubītos par to, kur Holkoma kungs nav bijis uzdevumu augstumos.
Pēcpusdienās, tēvocim Stenam par lielu nepatiku, Harijs viņu vairs nepavadīja uz Eštongeitu skatīties Bristol City spēli. Viņš devās uz Merivudas skolu, kur Holkoma kungs sniedza vēl papildu stundas. Tikai pēc gadiem Harijs atskārta, ka audzinātājs arī atteicies no daudz kā, lai tikai palīdzētu viņam.
Eksāmena diena tuvojās. Tagad Harijs daudz vairāk baidījās no izgāšanās nekā no veiksmes.
Noteiktajā dienā Holkoma kungs pavadīja savu īpašo audzēkni uz Kolstonholu, kur noritēs divas stundas garais eksāmens. Viņi šķīrās pie ieejas ēkā. Skolotājs vēl noteica: – Un neaizmirsti katru jautājumu izlasīt divas reizes! Tikai pēc tam ķeries pie spalvas! – Šo padomu nedēļas laikā viņš bija atkārtojis jau vairākkārt. Harijs nervozi pasmaidīja, un tad viņi gandrīz kā seni draugi sarokojās.
Zēns iegāja eksāmena telpā un ieraudzīja tur vēl apmēram sešdesmit skolēnu. Bērni bija sastājušies nelielās grupiņās un sarunājās. Harijam neradās ne mazākās šaubas, ka daudzi ir savstarpēji pazīstami. Viņš turpretī nepazina nevienu. Par spīti tam, viens vai divi pārtrauca pļāpāšanu un paraudzījās uz jaunatnācēju. Harijs devās uz eksāmena zāles priekšpusi un centās izskatīties pēc iespējas pārliecinātāks par sevi.
– Ebots, Beringtons, Kebots, Kliftons, Dīkinss, Frajs…
Harijs apsēdās pie rakstāmgalda pirmajā rindā. Īsu mirkli pirms tam, kad pulkstenis vēstīja par desmito stundu, telpā ienāca vairāki mācībspēki melnos amata tērpos un četrstūrainās cepurītēs un nolika katram kandidātam priekšā uz galda lapas ar eksāmena uzdevumiem.
– Kungi, – zēnus uzrunāja pasniedzējs, kurš stāvēja zāles priekšā un nebija piedalījies lapu izdalīšanā, – mani sauc Frobišera kungs, un es uzraudzīšu jūs eksāmena laikā. Jums tiek dotas divas stundas, un jums jāatbild uz simt jautājumiem. Labu veiksmi!
Harijs nevarēja saskatīt pulksteni, bet dzirdēja, ka tas vēsta desmito stundu. Viņam apkārt zēni steigšus ķērās pie rakstāmspalvām, mērca tās tintnīcās un dedzīgi švīkstināja vārdus uz papīra. Harijs tikai salieca rokas, atspiedās pret rakstāmgaldu un lēnām izlasīja visus jautājumus. Spalvu viņš nolika viens no pēdējiem.
To, ka Holkoma kungs nervozi staigā turpu šurpu pa ietvi, Harijs nekādi nevarēja zināt. Audzinātājs nervozēja daudz vairāk nekā viņa skolēns. Harijs nezināja arī to, ka viņa māte, pasniegdama rīta kafiju Royal Hotel, ik pēc dažām minūtēm skatījās uz pulksteni. Vēl viņam palika noslēpums tas, ka Mandejas jaunkundze Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā noslīgusi uz ceļgaliem altāra priekšā un iegrimusi klusā lūgšanā.
Precīzi pulksten divpadsmitos eksaminācijas lapas tika savāktas, un zēniem bija ļauts pamest zāli. Daži jautri smējās, citi bija sadrūmuši, vēl citi – iegrimuši domās.
Tiklīdz Holkoma kungs ieraudzīja Hariju, viņa sirds sažņaudzās. – Vai tad bija tik slikti? – viņš vaicāja.
Harijs neatbildēja, līdz nebija pārliecināts, ka viņa vārdus nenoklausīsies kāds cits zēns. – Biju gaidījis pilnīgi ko citu, – viņš sacīja.
– Kā tas jāsaprot? – Holkoma kungs satraukti prasīja.
– Jautājumi bija daudz par vieglu, – atbildēja