ka esmu kavējis mācības. Un tomēr, par spīti visam – vecāko zēnu dunkām, skolas direktora dāļātajam pērienam un zaudētajai kabatas naudai – es joprojām nespēju turēties pretī doku vilinājumam.
Kad “slaistījos” pa dokiem, man izdevās iegūt tikai vienu īstu draugu. Viņu visi sauca par veco Džeku Tāru. Viņš dzīvoja pamestā dzelzceļa vagonā noliktavu teritorijas pašā galā. Tēvocis Stens man piekodināja turēties tālāk no Vecā Džeka, jo viņš esot stulbs un netīrs sakārnis. Manuprāt, viņš nepavisam neizskatījās tik netīrs. Vismaz ne tik netīrs, kāds bija pats tēvocis Stens. Un nepagāja ilgs laiks, kad es secināju, ka arī nekāds muļķis viņš nav.
Pēc kopīgām pusdienām ar tēvoci Stenu – es apēdu kumosu no viņa sviestmaizes ar ļoti aso Marmite pastu un viņa nograuztā ābola serdi, kā arī iedzēru malku alus – es atgriezos skolā, lai pagūtu uz futbola spēli. Šī bija vienīgā nodarbe, kas man likās gana interesanta, lai tur rādītos. Galu galā pēc skolas beigšanas es grasījos kļūt par Bristol City futbola komandas kapteini. Vai varbūt arī uzbūvēt kuģi, kas ceļos apkārt pasaulei. Ja vien Holkoma kungs lieki nepļāpātu un doku vecākais brigadieris nenosūdzētu mani skolas direktoram, es varētu dienām ilgi darīt, kas pašam tīk, un neviens to arī neuzzinātu. Ja vien es turētos pa gabalu no ogļu kuģiem un katru pēcpusdienu pulksten četros stāvētu pie skolas vārtiem, lai manai mammai nerastos ne mazākās aizdomas.
Katru otro sestdienu tēvocis Stens ņēma mani līdzi uz Eštongeitu noskatīties Bristol City spēli. Svētdienu rītos mamma mēdza mani vest uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, un es nekādi nespēju atrast veidu, kā no šiem gājieniem izvairīties. Tiklīdz cienīgtēvs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi, es vēja ātrumā steidzos uz laukumu, kur mani draugi spēlēja futbolu. Mājās atgriezos tikai ap vakariņu laiku.
Pienāca brīdis, kad kļuvu septiņus gadus vecs. Un nu jau katram, kurš kaut nieku saprata no futbola, bija pilnīgi skaidrs, ka man nav ne mazāko cerību iekļūt skolas futbola komandā. Kur nu vēl mērķēt uz Bristol City kapteiņa vietu. Tieši tolaik es atklāju, ka Dievs mani apveltījis ar kādu dāvanu un tā nav saistīta ar manām kājām.
Sāksim ar to, ka svētdienu rītos baznīcā ikviens, kurš apsēdās manā tuvumā, steigšus pārtrauca dziedāšanu ik reizi, kad pavēru muti. Es nebūtu to pat īsti pamanījis, ja vien mamma neierosinātu, lai iestājos korī. Par šādiem vārdiem es tikai sāji pasmējos, jo katram taču bija skaidrs, ka dziedāšana korī domāta vienīgi meitenēm un mīkstpēdiņiem. Es nekādā ziņā nebūtu piekritis, bet mācītājs man pateica, ka zēniem maksā peniju par dziedāšanu bērēs un divus par uzstāšanos kāzās. Tā es pirmo reizi mūžā tiku uzpirkts. Es negribīgi piekritu piedalīties balss pārbaudē, un tad pats Nelabais nolēma manā ceļā nolikt šķērsli kora vadītājas Eleanoras Mandejas veidolā.
Nekad dzīvē es nebūtu sastapies ar Mandejas jaunkundzi, ja viņa nevadītu kori Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Lai gan viņa bija tikai piecas pēdas un trīs collas gara un, skatoties uz viņu, radās iespaids, ka vissīkākā vēja pūsma viņu aiznesīs pa gaisu, nevienam pat prātā neienāca kora vadītāju ķircināt. Man bija sajūta, ka pats Nelabais bīstas no viņas. Vismaz par mācītāju Votsu to varēja sacīt pavisam droši.
Es piekritu veikt balss pārbaudi, tomēr ar vienu noteikumu – pieprasīju, lai mamma man piešķir kabatas naudu par mēnesi uz priekšu. Nākamajā svētdienā es stāvēju rindā kopā ar man līdzīgajiem un gaidīju, kad tikšu pasaukts.
– Uz kora mēģinājumiem tu vienmēr ieradīsies laikus! – paziņoja Mandejas jaunkundze, pievērsusi man savu caururbjošo skatienu. Es izaicinoši raudzījos pretī. – Tu nerunāsi, ja vien es nelikšu to darīt. – Man kaut kā izdevās noturēties un nebilst ne vārda. – Un dievkalpojuma laikā tu visu uzmanību veltīsi savam pienākumam. – Es negribīgi pamāju piekrišanu. Un tad, lai Dievs viņu svētī, jaunkundze man pavēra bēgšanas ceļu. – Tomēr pats svarīgākais ir tas, – viņa, rokas uzlikusi uz gurniem, paziņoja, – ka divpadsmit nedēļu laikā tev būs jānokārto lasīšanas un rakstīšanas pārbaude. Es vēlos būt droša, ka varēsi iemācīties jaunu baznīcas dziesmu vai tev vēl nezināmu psalmu.
Ar patiesu prieku es izgāzos jau pirmajā pārbaudē un tad atklāju, ka Mandejas jaunkundze nepieder pie tām, kas ātri padodas.
– Kādu skaņdarbu esi izvēlējies nodziedāt, bērns? – viņa man vaicāja, kad nostājos zēnu rindas priekšā.
– Neesmu izvēlējies neko, – es atbildēju.
Viņa atvēra baznīcas dziesmu grāmatu un apsēdās pie klavierēm. Es pasmaidīju un klusībā nopriecājos, ka joprojām varēšu pagūt uz mūsu svētdienas futbola mača otro puslaiku. Jaunkundze sāka spēlēt pazīstamu melodiju. Es paskatījos uz māti. Viņa sēdēja pirmajā solu rindā un cieši raudzījās manī. Es nolēmu, ka labāk būs, ja izcietīšu šo pārbaudījumu, lai darītu viņai prieku.
Es vēl nebiju nodziedājis par vienu pantu, kad Mandejas jaunkundzes sejā uzplauka smaids.
– Bērns, kāds ir tavs vārds? – viņa vaicāja.
– Harijs Kliftons, jaunkundz.
– Harij Klifton, tu ieradīsies uz kora mēģinājumiem pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Precīzi sešos vakarā. – Tad viņa pagriezās pret zēnu, kurš stāvēja aiz manis, un sacīja: – Nākamais!
Apsolīju mammai, ka laikus ieradīšos uz pirmo kora mēģinājumu, lai gan apzinājos, ka neapšaubāmi tas būs arī pēdējais, jo Mandejas jaunkundze drīz atskārtīs, ka neprotu ne lasīt, ne arī rakstīt. Un tā patiešām arī notiktu, ja vien katram, kurš dzirdēja mani dziedam, nebūtu pilnīgi skaidrs, ka mana balss nav tāda kā pārējiem kora zēniem. Patiesībā notika tā, ka visi apklusa, kad vien sāku dziedāt. Apkārtējie manī raudzījās ar apbrīnu, pat ar godbijību. Šādus skatienus es izmisīgi alku redzēt, kad biju futbola laukumā, bet sagaidīju baznīcā. Mandejas jaunkundze izlikās neko nemanām.
Kad jaunkundze sacīja, ka mēģinājums beidzies, es negāju uz mājām, bet skriešus metos uz dokiem, lai sastaptos ar Tāra kungu. Pateicu viņam, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt, un vaicāju, ko man tagad darīt. Uzmanīgi uzklausījis vecā vīra padomu, es jau nākamajā dienā atgriezos skolā, kur padevīgi ieņēmu savu vietu Holkoma kunga klasē.
Skolotājs nespēja noslēpt izbrīnu, kad ieraudzīja mani sēžam pirmajā solu rindā. Vēl vairāk viņu pārsteidza tas, ka es pirmo reizi no sirds pievērsu uzmanību tam, ko mācīja rīta nodarbībās.
Holkoma kungs sāka ar alfabētu, un jau pēc dažām dienām es varēju uzrakstīt visus alfabēta burtus, lai gan ne vienmēr pareizā secībā. Mamma labprāt būtu man palīdzējusi, kad pēcpusdienā pārnācu mājās, taču viņa, gluži tāpat kā pārējie manas ģimenes locekļi, neprata ne lasīt, ne rakstīt.
Tēvocis Stens varēja šā tā uzskribelēt savu parakstu. Viņš spēja arī atšķirt cigarešu Wills’s Star paciņu no Woodbine, tomēr es biju gandrīz droši pārliecināts, ka nosaukumus viņš nemācēja izlasīt. Par spīti viņa burkšķēšanai, kas nemaz nepalīdzēja man mācībās, es turpināju aprakstīt ar alfabēta burtiem katru papīra strēmeli, ko izdevās atrast. Izskatījās, ka tēvocis Stens pat nepamana, ka saplēstās avīžu skrandas mazmājiņā vienmēr bija aprakstītas.
Kad nu beidzot biju apguvis alfabētu, Holkoma kungs man ierādīja dažus vienkāršus vārdus. “Suns”, “kaķis”, “mamma”, “tētis”. Tieši tad es skolotājam pirmo reizi pavaicāju par manu tēvu, jo cerēju, ka viņš spēs kaut ko pastāstīt. Galu galā man bija radies iespaids, ka viņš zina pilnīgi visu. Izskatījās, ka viņam nav īsti saprotams, kāpēc es tik maz zinu pats par savu tēvu. Pēc nedēļas viņš uz tāfeles uzrakstīja manu