laiks nenovēršami tuvojās beigām. Drīz pēc tam, kad Katrīnai apritēja gads, viņa spēra pirmos grīļīgos soļus, un es sāku viņu barot ar pienā mērcētu maizi. Februārī, kad dzima karalienes dēls, es jau biju sagatavojusi Katrīnu brāļa pieņemšanai.
Karalis pat neiedomājās apšaubīt jaunās atvases dzimšanas likumību un tā priecājās par jauno dēlu, ka nosauca to par Šarlu. Viņu acīmredzot nesatrauca tas, ka abi iepriekšējie prinči ar šādu vārdu miruši jauni. Tāpat kā pārējie karaliskie bērni, arī šis jaunais Šarls paklausīgi izlīda no karalienes klēpja, kristībās tika ietērpts zīdā un pērlēs, bet pēc tam aiznests uz bērnistabu tālu prom no vecāku uzmanības. Arī viņa zīdītāja bija vienkārša sieviete, tāpat kā es, kuru la Bonnas kundze varēja izmantot. Bet atšķirībā no manis viņa bija bikla radība, neinteresējās par vecākajiem bērniem, tikai zīdīja mazuli un pļāpāja ar ēzelienēm. Man viņa sagādāja vilšanos, jo biju cerējusi uz kādu mātišķu sievieti, kas pēc manas aiziešanas dāvās Katrīnai nepieciešamos apskāvienus.
Mana mazā princese jau gāzelēdamās staigāja ar tuklajām kājiņām. Viņa bija burvīgs, sprigans bērns un visu dienu spurgdama tērgāja, turoties man pie svārkiem. Es nespēju iztēloties dzīvi bez viņas, bet citas izejas nebija. Kādā skaistā pavasara dienā es piespiesti moži iesmējos, pēdējo reizi noskūpstīju mīksto bērna vaidziņu un atstāju Katrīnu spēlējamies ar iemīļoto rotaļlietu – manu seno lelli. Izgājusi no bērnistabas, es raudāju tā, ka Žanam Mišelam nācās uzmanīgi vest mani mājās.
Pēc mēneša es laidu pasaulē savu veselīgo meitiņu, kas – lai slava Jaunavai! – elpoja, zīda un skaļi brēca. Mēs viņai devām Alises vārdu par godu Žana Mišela mātei, kas viņu dievināja, jo pati bija audzinājusi tikai zēnus. Arī es savu meitu mīlēju, bet, kaut gan viņu zīdīju un aprūpēju tikpat gādīgi kā princesi Katrīnu, man jāatzīst, ka nekad neielaidu Alisi savas sirds slēptākajā nostūrī, kur ieperinājies mans karaliskais dzeguzēns.
Daudziem es šķistu slikta māte, bet es to uztvēru citādi: Alises tēvs uzskatīja, ka viņas acīs aust saule un mēness, turklāt viņai bija divas mīlošas vecmāmiņas. Es viņai nebiju tik ļoti nepieciešama kā princesei. Vasara aizritēja un dienas kļuva īsākas, bet es nemitīgi domāju par zīdīto bērnu. Pārģērbjot Alisi un noliekot viņu gultiņā, es prātoju, kurš to pašu dara Katrīnas labā. Vai kāds viņu apskauj un dzied šūpuļdziesmas? Vai sukā viņai matus un stāsta pasakas? Sapņos es redzēju viņas seju, dzirdēju viņas smieklus vējā, un man ausīs skanēja viņas nedrošie soļi.
Neviens neizprata manas jūtas, tikai māte, kas neko neteica, bet nopirka govi un piesēja to upes krastā aiz maiznīcas krāsnīm. Kad Alisei apritēja seši mēneši, es panācu, ka viņa ēd govs pienu, un atgriezos karaliskajā bērnistabā. Zinu, zinu, tā bija kristietes necienīga un bezjūtīga rīcība, bet abas vecmāmiņas priecājās, aprūpējot mazo meiteni, un es vairs nespēju atvairīt drūmās domas par Katrīnu.
Es tuvojos bērnistabas torņa sargiem, jūtot, ka mute bailēs izkaltusi. Kas notiks, ja viņi mani nepazīs vai arī būs godīgi un nepieņems pīrāgus un naudu, ko piedāvāju? Tomēr nekas nebija mainījies, un drīz es jau iezagos pazīstamajā augškambarī. Toties mana mazā Katrīna bija pavisam citāda. Spēcīgā, līksmā mazuļa vietā es ieraudzīju skumjās slīgstošu vārguli – kalsnu meiteni ar nespodrām acīm, netīrām matu pinkām un bēdīgu, saverkšķītu sejiņu. Mani ieraudzījusi, viņa nolēca no palodzes, kur drūmi grozīja manu veco lelli, un traucās man pretī, skaļi saucot: – Mjeta! Mjeta! Mana Mjeta!
Mana sirds meta kūleņus; meitene ieskrēja manās skavās un apķērās ap kaklu. Es biju satriekta. Kā viņa zināja manu vārdu? Kad pametu bērnistabu, viņa vēl nerunāja, un neviens cits viņai to noteikti neiemācītu. Tomēr viņa līksmi atkārtoja manu vārdu. Asarām plūstot pār vaigiem, es noslīgu uz soliņa un apskāvu viņu, čukstot mīļus vārdus apkaunojoši netīrā, mazā austiņā.
Atkalredzēšanās prieku aprāva pazīstama balss, kurā skanēja neslēpta dzēlība. – Cik aizkustinoši! – La Bonnas kundze sēdēja pie lasāmgalda zem loga kopā ar Mišelu. Es acīmredzot biju pārtraukusi vecāko princesi, kas skaļi lasīja latīniski. Audzinātāja šķērsoja istabu un nostājās man pretī, neapmierināta vērojot mani. – Vai tas nozīmē, ka atkal zaudēji bērnu, Giljometa? Tas jau liecina par nevērību, vai ne?
Es piecēlos un saudzīgi noliku Katrīnu uz grīdas. Viņa cieši ieķērās man svārkos. Es uzsmaidīju Mišelai. Bija grūti apvaldīt dusmas par tik neiejūtīgu jautājumu, tomēr es zināju, ka man tas jādara, ja vēlos palikt. – Nē, kundze. Mana meita plaukst un zeļ vecmāmiņu aprūpē. Viņas vārds ir Alise. – Es pievērsos Mišelai. – Priecājos, ka vēl joprojām esat šeit.
Mēs ar nopietno princesi daudznozīmīgi saskatījāmies. Kopš pēdējās tikšanās viņa bija manāmi izaugusi. Tomēr neviens cits to laikam nebija pamanījis, jo viņas ņiebura vīles izspīlējās un zem svārku apmales rēgojās potītes.
– Visi esam šeit, Mjeta. Tikai Luijam un Žanam ir jauns skolotājs.
– Un jūsu mācības nevajadzētu pārtraukt, – la Bonnas kundze paziņoja, dusmīga vērojot mani. – Ja tev izdosies panākt, lai Katrīna uzvedas klusi, drīksti vest viņu tur, Giljometa. – Viņa norādīja uz otru loga nišu, kur es senāk bieži spēlējos ar bērniem. – Princese, turpiniet lasīt.
Mišela paklausīgi pievērsās smagajai, ādā iesietajai grāmatai uz lasāmgalda. Es satvēru Katrīnas roku un pateicīga devos uz otru istabas malu. Šajā kambarī bija divi logi, un nišas bija tik dziļas, ka no vienas gandrīz nebija saskatāma otra.
Gandrīz, tomēr ne gluži; turpmākās stundas laikā es redzēju audzinātāju bezkaislīgi lūkojamies tālumā. Viņa acīmredzot pārdomāja manas ierašanās iespējamās sekas, ar vienu ausi ieklausīdamās Mišelas nedrošajā lasījumā. Es tobrīd nezināju, ka viena no ēzelienēm aizbēgusi ar savu mīļāko, un mana atnākšana audzinātājai šķita kā Dieva dāvana.
Mācībām beidzoties, viņa pameta Mišelu un tuvojās mums. Es apjukusi manīju, ka mazā Katrīna tūlīt atkāpjas.
– Jaunākajiem bērniem nepieciešama aukle, Giljometa. Vari sākt darbu tūlīt. Protams, tev nemaksās tik daudz kā zīdītājai. Trīs sū nedēļā; pieņem vai atsakies.
Es zināju, ka droši vien nesaņemšu pilnu samaksu, tomēr man tas bija vienaldzīgi. – Pateicos, kundze. – Es piecēlos un noliecu galvu. – Esmu ar mieru. – Slēpjot Katrīnas plaukstu savu svārku ielocēs, es to sajūsmināta saspiedu.
Jau pēc nedēļas viņa atkal bija dzīvespriecīgs, smejošs bērns. Pat Luijs un Žans priecājās par manu atgriešanos. Viņi dzīvoja atsevišķi no māsām torņa pirmajā stāvā atbilstoši bargam mācību un slodzes plānam, ko pārraudzīja skolotājs Laklērks, uzpūtīgs, bet mācīts vīrs. Viņš valkāja melnu garīdznieka talāru un lina galvassegu ar sānu atlokiem, kas atklāja viņa spalvainās ausis. Es pārsteigta uzzināju, ka Luijs jau veido vienkāršus teikumus grieķu un latīņu valodā, toties mani nepavisam neizbrīnīja vēsts, ka Žans nemitīgi saņem sodu par sliktajām sekmēm mācībās. Reiz es vakarā liku viņu gultā un pamanīju sarkanus uztūkumus uz zēna kājām un dibena. Pēc tam es nicināju vīzdegunīgo skolotāju vēl vairāk. Lai nu kā, viņš vismaz ienesa bērnistabā grāmatas. Citas meitenes septiņu gadu vecumā dotu priekšroku pasakām vai dzejai, bet klusajai, cītīgajai Mišelai patika arī cienījamie reliģiskie traktāti, ko skolotājs viņai izvēlējās izslavētajā Luvras bibliotēkā.
Man radās aizdomas, ka audzinātāja un skolotājs ir radinieki. Viņi šķita veidoti no vieniem māliem, jo es drīz atklāju, ka arī skolotājs Laklērks prot piepildīt savu lādi. Atzīstos, ka es pievēru acis, kad manīju viņu abu zaglīgumu. Biju apsolījusi Katrīnai