Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

grīdā, jo pār viņa daudzajiem zodiem tecēja rubīnsarkans šķidrums. Pēc brīža dofins nošmaukstināja lūpas un nevērīgi noslaucīja vaigus ar plaukstas virspusi. – Mums reiz bija aukle, vārdā Mjeta, – viņš sacīja, nolaizdams krūku.

      – Jā. – Katrīna pamāja. – Tā ir viņa.

      Bet Luija uzmanību novērsa šķīvis, ko es turēju rokās.

      – Ēdiens! Esmu izbadējies. – Viņš satvēra trauku un spēji apsēdās uz Katrīnas krēsla. Es tik tikko manāmi sarāvos, kad viņš nevērīgi izšļāca vīnu uz smalkajiem zīda spilveniem. Milzīgie augšstilbi apspīlētajās šosēs bija klāti ar ceļa netīrumiem un notraipīja arī krēsla brokātu. Es apslāpēju nožēlas pilnu nopūtu un piecēlos, lai piebīdītu viņam klāt galdu. Kad viņš nolika uz tā šķīvi un izvēlējās vienu kūku, es netīšām ielūkojos viņam acīs un piesarkusi nodūru skatienu.

      – Es tevi atceros, Mjeta! – Luijs iesaucās, izspļaudams drumslas. – Tu mums nesi pīrāgus un kūkas no tēva maiznīcas. Tikai tāpēc mēs nenomirām badā. Un tagad tu esi manas māsas uzticamā kalpone. Lieliski. Tomēr tev jāiet prom.

      Katrīna stāvēja dofinam aiz muguras un ar galvas mājienu norādīja uz garderobes arku. To sedza smags aizkars. Viņa virzīja plaukstu lejup un pavērsa skatienu augšup, un no šiem žestiem es nopratu, ka man jāpaliek tuvumā. Varbūt princese baidījās no sava nesavaldīgā brāļa. Es nostājos aiz biezā auduma, pieķēros pie sienas un saausījos, mēģinot nedomāt par savu likteni, ja dofins mani pieķertu noklausāmies.

      – Nevaru ilgi kavēties, Luij, – Katrīna sacīja. – Man jāapmeklē mise kopā ar karali.

      – Kāpēc tu nesekoji karalienei uz Melēnu? – viņš jautāja.

      – Nejutos labi. Viņa paņēma līdzi jūsu sievu.

      – Phe! – Luijs skaļi nospļāvās, un es cerēju, ka viņš tikai pauž savus uzskatus, nevis atgrūž ēdienu. – Viņas ir pelnījušas viena otru, mana māte un sieva, jo abas kalpo vienam un tam pašam kungam.

      – Kuram? – Katrīna painteresējās.

      – Burgundijam, protams, – Luijs noņurdēja. – Tu jau noteikti esi pietiekami ilgi dzīvojusi galmā, lai zinātu, ka mūsu māte ir divsejains Jānuss un piešķir karaliskos līdzekļus Burgundija atbalstītājiem pilsētā. Es nosūtīju vīrus atņemt dārgumus un naudu, ko viņa noslēpusi dažādos namos visā Parīzē, gaidot Burgundiju. Viņa cenšas panākt hercoga atgriešanos, jo domā, ka viņš piekritīs valdīt kopā un atbīdīt mani malā. Karaliene maldās, jo hercogs ir vēl neuzticamāks nekā viņa pati. Lai nu kā, viņa atklās, ka visi plāni ir veltīgi, jo esmu nolēmis apsteigt viņus abus… un visus karalisko asiņu prinčus, kas pin savas intrigas. Kamēr viņi ir Melēnā, es grasos atlaist padomi un pasludināt sevi par vienīgo reģentu. Karaļa vārdā tiks izsūtīti edikti, pavēlot visiem prinčiem atgriezties savos īpašumos. Karalienei likšu uzturēties Melēnā, bet sievu aizvedīšu uz viņas klosteri Senžermēnanlē. Ja es viņas izšķiršu, beigsies visas nogurdinošās sazvērestības, un es varēšu mierīgi pārvaldīt valsti.