papurināja galvu, it kā gribētu noskaidrot domas. – Es biju samulsusi. Reizēm pēc lūgšanās viss kļūst saprotamāks.
– Jā, – es piekritu, kaut gan neatcerējos ne reizi, kad lūgšana mani būtu šādi ietekmējusi. – Vai tā notika?
– Nē. Ne gluži. – Viņa palūkojās uz mani, un es ieraudzīju asaras viņas acīs. – Ak, Mjeta! Esmu neglābjami apjukusi. Es satvēru viņas plaukstas un jutu, ka arī man acīs iedzeļ asaras, bet neuzstāju, lai viņa stāsta savas bēdas. Tikai centos viņu mierināt. – Kamēr esmu jums līdzās, nekas nav neglābjams.
Katrīna saspieda manas rokas un atlaida tās, pirms nokremšļojās. – Man jāpieņem lēmums, Mjeta. Ja pastāstīšu tev par savu izvēli, varbūt tā vairs nešķitīs tik biedējoša.
Es iedrošinādama pamāju un norādīju uz triptihu. – Jūs zināt, ka es klusēšu tāpat kā Jaunava.
Katrīna sarauca uzacis, paužot vieglu pārmetumu. – Dažreiz tu runā pārāk negodbijīgi, Mjeta, – viņa mani norāja.
Jau gribēju atgādināt, ka neesmu baudījusi klostera izglītību, tomēr klusēju un centos tikai vienlaikus izskatīties nožēlas pārņemta un gaidpilna.
– Klosterī es nejutos laimīga, – viņa atzinās, it kā būtu nolasījusi manas domas. – Bet esmu pateicīga mūķenēm, kas man iemācīja atšķirt labu no ļauna. Žēl, ka neviens tā nepalīdzēja manai mātei un brālim.
Es laikam šķitu pārsteigta par šo atklāsmi, jo Katrīna steidzīgi turpināja: – Tā ir patiesība. Viņi abi ir viens otra vērti. Vismaz man tā liekas. Vēl neesmu pilnīgi pārliecināta par Luiju. Zinu, ka viņš nav pret mani atklāts, bet negribu viņu vērtēt par zemu, pirms noskaidroju iemeslu. Es lūdzu Jaunavai atklāt man to.
Pavardā sakustējās pagale, uzvirmoja dzirksteļu spiets, un Katrīna spēji nobēra vārdus: – Viņš man teica, ka novērsis laulību ar karali Henriju, jo nevēloties piesaistīt mani izvirtušam bezdievim. No Anglijas dzirdētas baumas, ka Henrijs ļaujas miesas baudām, un Luijs gribot man aiztaupīt kaunu un pazemojumu. Es viņam, protams, sirsnīgi pateicos, bet pajautāju arī, vai tam nav nekādas saistības ar Henrija prasībām pēc zemes un naudas. Viņš šķita aizkaitināts un sacīja, ka šiem apsvērumiem bijusi pavisam niecīga nozīme. Kad es paudu bažas, ka neveiksmīgās miera pārrunas izraisīs angļu iebrukumu, viņš pasmējās un teica, ka Henrijs nemūžam neuzdrošināsies spert kāju Francijā. Ja tas tomēr notikšot, mēs viņu aizdzīsim atpakaļ jūrā. Pēc tam Luijs paziņoja: “Anglija ir maza, nožēlojama valstele, un Henrijs ir nekam nederīgs karalis. Viņa tēvs uzurpēja troni, un Henrijs par to samaksās. Es viņam neatdotu pat tenisa bumbu maisu, nemaz nerunājot par savas māsas roku!”
– Es nespēju noticēt savām ausīm, Mjeta. Pati biju klāt, kad viņš mātei sacīja, ka apturējis miera sarunas Henrija varaskāres dēļ. Anglijas karalis mani gribot tikai tāpēc, lai iegūtu Francijas troni. Tobrīd viņš neko neminēja par manis glābšanu no izvirtuļa ķetnām. Viņu vairāk interesēja sava mantojuma glābšana. Es gan viņu nevainoju, bet kāpēc viņš tā maina izteikumus?
– Vai atklājāt viņam savas aizdomas par karalieni? – es jautāju.
– Nē, tiešos vārdos nē, toties svinīgi apliecināju savu padevību Luijam kā Francijas troņmantniekam, un viņš šķita ļoti aizkustināts, kad nometos ceļos un noskūpstīju viņa roku. Luijs teica, ka saprot – man kā sievietei ir pienākums paklausīt mātei, bet man vajagot atcerēties, ka brāli vienmēr interesēs tikai mana labklājība. Laikam viņu pašu māc aizdomas par karalieni. Viņš tai acīmredzami neuzticas, bet izskatās, ka viņš neuzticas nevienam. Kāds juceklis! Visi darbojas saskaņā ar saviem slepenajiem plāniem, un tajos vienmēr kaut kā esmu iepīta es. Jūtos kā Luija tenisa bumba, ko mētā visos virzienos un kas pati nevar ietekmēt, kur nokritīs.
Es līdzjūtīgi pamāju. – Varu pateikt tikai šo: lai kur jūs attaptos, jaunkundze, es jums pievienošos, ja mani aicināsiet.
Princese apvija rokas man ap kaklu un maigi noskūpstīja uz vaiga. – Mjeta, tu man esi vairāk nekā māte, tēvs un brālis! Vienmēr gribēšu, lai esi man blakus visur, kur eju. Interesanti, kāda ir Anglija? Patiesībā es sāku domāt, ka jebkāda laulība, pat ar nekam nederīgu karali, būtu labāka nekā dzīve nodevīgajā Valuā dzimtā!
10. nodaļa
Bonnas laulība ar Orleānas Šarlu kļuva par pavasara diženāko notikumu un tika noslēgta tūlīt pēc Lieldienām. Līgavainim trūka nelaiķa tēva valdzinājuma, bet runāja, ka viņš esot jūtīgs un nopietns jauneklis, kas aizraujas ar dzeju un mūziku. Toties Armanjakas grāfs bija godkārīgs, straujš, politiskā ziņā spējīgs un gatavs vadīt Orleāna atbalstītāju grupu. Kad Orleānas hercogs aizveda jauno sievu uz Svētā Antuāna namu, viņiem pievienojās Bonnas vecāki, un četratā viņi izveidoja ārišķīgu, greznu galmu, kas ātri vien pārvilināja pie sevis jaunos dižcilšus no Svētā Pāvila nama.
Savukārt Katrīna pamazām atklāja, cik nepatīkami ir būt bezspēcīgai. – Ja karaliene un dofins pārstātu strīdēties, viņi varētu izmantot savas karaliskās tiesības! – princese iesaucās, reiz atgriezusies no neauglīgas viesošanās brāļa apartamentos. – Viņi atkal saķildojās, un Luijs aiztraucās uz Melēnu, aicinot pievienoties visus karalisko asiņu prinčus. Karaliene ir izslēgta no šī ielūguma, tāpēc ir saniknojusies un vēlas atriebties. Viņa aicina Margaritu atpakaļ uz galmu un grib, lai es pret viņu izturētos laipni. Bet, ja es paklausīšu, Luijs mani apsūdzēs nodevībā, tāpēc ir tikai viena izeja, Mjeta. Sameklē zāļu pudelītes; man atkal jātēlo slimniece.
Ja Katrīna drīkstētu pamest galmu, viņa droši vien dotos pie Luija uz Melēnu, bet bez karalienes atļaujas viņa nevarēja pat pieprasīt zirgu. Princese pildīja apņemšanos un ieslēdzās guļamistabā, liedzot ieeju pat biktstēvam, un uzstāja, ka viņu apkalpot drīkstu tikai es.
Karaliene acīmredzot to uzzināja, jo nākamajā dienā ieradās vīrs melnā uzsvārcī un paziņoja, ka esot karaliskais ārsts Erslī. Katrīna negribēja viņu ielaist, bet beigu beigās piekrita bagātīgi apbārstīties ar baltā svina sejas pūderi. Izskatīdamās bāla un nogurusi, viņa zvilnēja aiz savas gultas aizkariem, kamēr ārsts viņu izmeklēja. Rūpīgi nogaršojis un paostījis princeses urīnu, kā arī nedaudz viņu iztaujājis no droša attāluma, ārsts devās prom, paziņojis, ka pacienti nomoka caureja un viņa droši vien ēdusi negatavus augļus. Cienījamais zinātnes spīdeklis laikam nezināja, ka paies vēl vairākas nedēļas, pirms pavasara ziedi pārvērtīsies par augļiem, bet viņa atzinums vismaz ļāva Katrīnai dažas dienas izbēgt no galma.
Piepeši karaliene paziņoja par lēmumu pievienoties dofinam Melēnā un uzstāja, lai viņai līdzi brauktu arī dofina sieva. Varbūt karaliene Izabo cerēja panākt izlīgumu, bet Luijs negrasījās to pieļaut. Jau dažus mirkļus pēc tam, kad sargi pamanīja viņa mātes baržu tuvojamies Melēnas upes vārtiem, viņš kopā ar saviem bruņiniekiem aizauļoja caur galvenajiem vārtiem ceļā uz Parīzi. Katrīna, mātes prombūtnē brīnumaini atveseļojusies, iztrūkās, kad negaidīti ieradās brālis, dubļiem notraipījies un drausma niknuma pārņemts.
– Dodiet vīnu! – dofins iesaucās, iesoļojis salonā un izdzenājis mūs visas pa stūriem. Istaba piepeši šķita daudz mazāka. Paķēris no galdiņa sudraba krūku, viņš iedzēra lielu malku un izsprauslāja to. – Fui! Zirgu čuras! Atnesiet man labu Reinas vīnu un kaut ko ēdamu. Es jāju stundām ilgi.
Katrīna pamāja man, lai es izpildītu pavēli. Kad devos prom, Luijs nometa savu jāšanas apmetni un cimdus, uzaurodams apjukušajām dāmām: – Ārā! Gribu palikt divatā ar māsu.
Paņēmusi no karalienes vīna pagraba prasīto Reinas vīna krūku un sāļu kūciņu pilnu šķīvi no virtuves,