zirgu, kas izturēja dofina svaru, bet droši vien vajadzēja kādu celšanas mehānismu, lai troņmantnieks varētu uzsēsties tam mugurā. Pat no tālienes viņš izskatījās nelāgi. Ja viņš vēl būtu mans aprūpējamais, es ieteiktu spēcīgu caurejas līdzekli un ilgstošu pārtikšanu no maizes un ūdens.
Kaut gan bērnībā Luijs bija gudrākais no abiem prinčiem, zobenu cīņā viņu pārspēja Žans. Arī tagad Luijs bija nemākulīgs bruņinieks. Viņš sagādāja skatītājiem vilšanos, jo zaudēja ievērojami vecākajam Dorsetas grāfam, kurš raidīja tiešu cirtienu ar šķēpu jau pirmajā cīņā. Šāds trieciens izceltu parastu cilvēku no segliem, bet zilonim līdzīgais Francijas troņmantnieks tik tikko sakustējās. Mans runīgais kaimiņš paskaidroja, ka atbilstoši bruņniecības noteikumiem zaudētajam jāmaksā sava bruņutērpa cena, un dofinam tā noteikti bija liela. Princis Luijs, dusmās piesarcis, atgriezās pie ģimenes karaliskajā paviljonā un vēroja turpmāko turnīru.
Dažu nākamo stundu laikā Francijas un Anglijas bruņniecības izcilākie pārstāvji cīnījās krāsu, putekļu un mirdzoša tērauda jūklī. Tā bija baisa izklaide, un es ne reizi vien nožēloju, ka paņēmu līdzi meitu. Daudzus bruņotos vīrus nācās aizvilkt no laukuma. Ķiveres bija tik manāmi iedragātas, ka noteikti plīsa arī galvaskauss, un tieši mums pretī kāds skaists zirgs nokrita, salaužot priekškāju. Nabaga dzīvnieks vēl vairākas mokpilnas minūtes kliedza un raustījās, pirms kāds izbeidza viņa ciešanas un aizvilka prom. Šī notikuma laikā Alise slēpa seju man pie pleca, un es izbijusies palūkojos uz Katrīnu, domādama, ka arī viņu pārņems šausmas, tomēr princeses sejas izteiksme bija bezkaislīga, it kā Puasī abatijā viņa ik dienu būtu vērojusi šādus baisus skatus.
Dienas nobeigumā tika rīkota tuvcīņa. Kalpotāji aiznesa norobežojumus, un franču un angļu bruņinieki laukumā sāka tēlotu kauju, izaicinot cits citu bez izvēles, līdz heroldi izsprieda, kura puse uzvarējusi. Es gribēju aizvest Alisi, jo bažījos, ka arī šī cīņa būs asiņaina, bet brīdī, kad jau grasījāmies aiziet, pie karaliskā paviljona piejāja Dorsetas grāfs.
– Ja daiļā Francijas meita dāvās man labvēlības zīmi pirms gaidāmās kaujas, es to nēsāšu sava brāļadēla karaļa Henrija vietā, – viņš cēli paziņoja.
Skatītāji atzinīgi ierēcās, priecājoties par tik patiesi bruņniecisku žestu. Katrīna palūkojās uz karalieni, kas iecietīgi pamāja. Tomēr, kad princese pieliekusies gribēja noplūkt liliju no ziedu kārtojuma, dofins viņu apturēja.
– Nekādas labvēlības angļiem! – viņš skaļi noteica, piecēlies kājās. – Vismaz ne brīdī, kad viņi kaļ plānus, lai atņemtu Franciju likumīgajiem mantiniekiem! – Viņa balss bija milzīgā auguma cienīga, un vārdi bija skaidri saklausāmi visā laukumā. – Atgriezieties pie sava brāļadēla, Dorset, un sakiet viņam, ka sapni iegūt manu māsu ir sagrāvušas viņa cerības nozagt mana tēva zemi. Jūs uzvarējāt turnīra laukumā, grāf, bet Dieva un Svētā Denī priekšā apzvēru, ka tā ir pēdējā uzvara, ko Anglija svinēs pār Franciju!
Dorseta atbilde pagaisa murdoņā, kas pārņēma visus klātesošos, un daži franču un angļu bruņinieki, pirms tuvcīņas apmainījušies rupjiem žestiem un apvainojumiem, nolēma atteikties no ceremonijām un krustoja zobenus pirms taures pūtiena. Nekavējoties sākās kauja, un heroldi nespēja to apvaldīt.
Kalpotāji, kas sēdēja mums tuvumā, pievienojās jautrībai. Viņi nostājās uz sēdekļiem un, vīna spēcināti, skaļi uzmundrināja cīnītājus. To vidū bija arī lapsai līdzīgais kambarkungs. – Tā pazuda jūsu kundzes laulība! – viņš uzkliedza man, kad es aizrāvu Alisi prom. – Ja angļu Henrijs viņu gribēs, nāksies pašam viņu dabūt!
9. nodaļa
– Tas ir pēdējais piliens! – Bonna paziņoja un saniknota ar visu svaru metās pret Katrīnas guļamistabas durvīm. – Ja tūlīt pat neielaidīsi mani pie princeses, es nekavējoties došos pie karalienes un pieprasīšu, lai tevi atlaiž!
Es esmu spēcīga sieviete un bez pūlēm turēju durvis aizvērtas, bet jāatzīst, ka šo vārdu dēļ man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Kaut gan Bonnas ģimene bija varena, domāju, ka viņai pašai trūka ietekmes, lai kaut ko pieprasītu karalienei. Tomēr pietiktu ar īstajā mirklī izteiktu piezīmi, lai panāktu vēlamo. Liedzot Bonnai ieeju, es jau vakarā varētu nonākt cietumā, vai arī mani padzīs no pils. Lai nu kā, es neatkāpos.
– Jaunkundz, es jūsu pašas drošības dēļ godbijīgi iesaku jums nenākt iekšā, – es uzstāju, kaut gan manā balsī nebija ne miņas no godbijības. Bonnai izdevās iebīdīt kāju durvju spraugā, un mūsu saruna norisinājās pa šo šauro atveri. – Princesi moka drudzis, un viņa pavēlēja nevienam netuvoties, kamēr nebūs zināms tā cēlonis. Ārsts jau ir pasaukts, bet pagaidām princese liek jums un pārējām dāmām lūgties, kaut kaite nebūtu smaga un lipīga.
Bonnas sejā, no kuras es redzēju tikai nelielu daļu, brīdi atplaiksnīja šaubas, bet to vietā tūlīt pat nāca dzelžaina apņēmība. – Pārāk ilgi ir pieļauts, ka viss notiek kā pašlaik, – viņa salti noteica. – Neizglītota, augstprātīga ģērbēja nedrīkst lemt, vai princesei ir drudzis, un nedrīkst aicināt ārstu. Tas ir karalienes ieceltās galma dāmas uzdevums. Es palikšu šeit, līdz atnāks ārsts, bet pēc tam kopā ar viņu iešu pie princeses gultas un vēlāk ziņošu karalienei ārsta viedokli. Pastāstīšu viņai arī, cik bīstami ietekmīga vieta viņas meitas istabās piešķirta zemas izcelsmes sievietei no pilsētas ielām.
– Rīkojieties, kā jums šķiet nepieciešams, jaunkundz, – es atbildēju un pēkšņi grūdu durvis pret viņas kāju, tērptu mīkstā ādas kurpītē. Meitene sāpēs iespiedzās un atrāva kāju, un es atvieglota aizvēru durvis, pirms nostiprināju tapu, kas liedza tās atvērt. Biju izpildījusi Katrīnai doto solījumu nevienu neielaist, bet dārgi par to samaksāju. Šoreiz sekas varēja būt ļoti smagas.
Kopš turnīra bija aizritējušas divas dienas. Tūlīt pēc kaunpilnā noslēguma Katrīna kļuva par liecinieci drausmīgam strīdam starp karalieni un dofinu par viņa augstprātīgo un visu acu priekšā doto triecienu angļu un franču miera sarunām. Karaliene Izabo paziņoja, ka Luijs cenšoties sagraut Francijas cerības uz mieru un bagātību tikai tāpēc, ka viņu aizvainojis zaudējums turnīrā, bet Luijs nodēvēja viņas ticību karaļa Henrija labajai gribai par naivu un muļķīgu.
– Henrijs ir varmāka, cienījamā kundze, – dofins dārdināja, – un nekas viņu neaizkavēs sagrābt zemes, titulus un bagātības ceļā uz impērijas veidošanu. Kā jūs vispār spējat apsvērt domu, ka atdosiet Katrīnu laulībā tik alkatīgam, nekrietnam cilvēkam? Viņš vēlas manu māsu izmantot, lai pietuvotos Francijas tronim. Jūs gribat skūpstīt tā vīra vaigu, kurš grasās ieslodzīt manu tēvu, pazemot māsu un atņemt mantojumu man. Es neiznīcināju cerību uz mieru. Es tikai nosviedu cimdu pie kājām slavas kāram karalim un pavēstīju, ka mēs nepārdodam mieru. Mēs neatpirksimies no viņa uzbrukumiem ar plašiem zemes īpašumiem, zilu acu pāri un divus miljonus zelta monētu vērtu pūru. Ja viņš sevi uzskata par pasaules imperatoru, viņam nāksies cīnīties un, ja Dievs dos, arī mirt šī titula dēļ!
– Naivs esat jūs, Luij, – karaliene Izabo atcirta. – Karalis Henrijs nav varmāka, viņš ir karotājs. Viņš neatkāpsies jūsu pārspīlētās dižošanās priekšā, kā cerējāt; viņš pacels jūsu mesto cimdu un uzbruks Francijai, un mēs nevaram paļauties uz savu vasaļu aizsardzību. Jūs nepārņēmāt likteņa grožus savās rokās. Jūs to pametāt vilkiem!
Kad es palīdzēju Katrīnai atbrīvoties no zelta tērpa, viņa sīki atstāstīja man šo sadursmi, bet pati bija iegrimusi domās un izklaidīga. Pēc tam viņa apsēdās un tik ilgi klusēdama mani uzlūkoja, ka es jau baidījos uzklausīt kādu pārmetumu. Tomēr izrādījās, ka viņai padomā ir pavisam kas cits.
– Tev