piešķirta jūsu ģērbējas vieta, jaunkundz. Nospriedu, ka pēc garā ceļojuma jums vajadzēs uguni, – es bikli sacīju.
– Turpmāk tevi pasauks, ja būsi vajadzīga, – viņa paziņoja un pieskārās biezajam, izšūtajam pārsegam virs krēsla ar augstu atzveltni, it kā noteikdama tā vērtību. – Kalpotāji nedrīkst uzkavēties karaliskajās istabās. Neaizmirsti to. Ej, uzgaidi priekškambarī.
– Jā, jaunkundz, – es klusi noteicu un steidzos uz durvju pusi. Viņa acīmredzami vēlējās no manis atbrīvoties, un es labprāt viņu pametu.
Devos lejup pa kāpnēm, nespēdama noticēt, ka esmu ko tādu piedzīvojusi. Biju apsvērusi domu, ka princese mani neatcerēsies pēc tik ilgas šķiršanās, jo mūsu pēdējā tikšanās reizē bija ļoti jauna, tomēr tik krasas rakstura izmaiņas bija traģiskas. Man šķita, ka sirdi žņaudz milzīga dūre.
Priekšistaba, kur man pavēlēja gaidīt, bija pirmajā stāvā blakus parādes durvīm. Reiz šajā kailajā, aukstajā istabā mācījās Luijs un Žans, bet tagad bija atnesta ogļu krāsniņa, kas cīnījās pret caurvēju no durvīm, un pie sienas karājās gobelēns ar meža ainavu. Zem tā bija salikti soliņi. Tomēr es neredzēju nevienu iedegtu sveci, un pa šaurajiem logiem ieplūda tikai daži krēslainas gaismas stari, kuros virpuļoja putekļi.
Šis drūmais skats atbilda manam noskaņojumam. Dusmīgi notraukusi asaras no acu kaktiņiem, es pārmetu sev muļķību. Biju noticējusi, ka bijusī audzēkne mani sveiks sirsnīgi un līksmi. Viņu aizsūtīja uz Puasī apgūt princesei nepieciešamās mākas, un karaļu atvases bija pieradušas pie dižciltīgas izcelsmes kalpotājiem. Galminieki sacentās par iespēju uzvilkt valdniekam kājās šoses vai glabāt viņa lādes atslēgas. Es zināju, ka mans zemās kalpones uzdevums ir būt neredzamai, pildīt netīrākos darbus kundzes prombūtnes laikā un novēršoties aizbēgt, ja viņa mani ieraudzīs. Lūkojoties princesei acīs un cerot, ka viņa atcerēsies bērnībā izrādīto pieķeršanos, es biju pārkāpusi sabiedrības likumus. Kaut gan es visu mūžu glabāšu sirdī mīlestību pret bērnu, ko reiz zīdīju, nekas nelika viņai justies tāpat. Visticamāk, viņa pat uzgriezusi muguru savai vientulības pilnajai pagātnei un pievērsusies spožajai tagadnei. Es noskumusi gremdējos savā aizvainojumā un apcerēju nākotni, kas atkal šķita drūma un nemīlīga.
7. nodaļa
– Mjeta? Tu esi Mjeta, vai ne?
Es tupēju uz soliņa priekšistabas tālākajā stūrī un, bēdās iegrimusi, pat nepacēlu skatienu, kad dzirdēju kādu atveram durvis. Nākamajā mirklī klusā, maigā balss mani iztrūcināja, un es pielēcu kājās. Brīdis, kad pazinu viņas balsi, bija tik skaudrs, ka man pārskrēja tirpas pār kauliem. Durvīs vilcinādamās stāvēja meitene, ieģērbusies apmetnī ar kapuci, un viņas seja slēpās ēnā.
– Jā, jaunkundz. Esmu Mjeta, – es nočukstēju, piespiedusi roku pie krūtīm, kur sirds dauzījās un lēkāja kā iesprostots putns.
Meitenes balsī ieskanējās viegls sašutums, kad viņa atmeta kapuci un jautāja: – Vai tu mani nepazīsti, Mjeta?
– Ak Dievs! Katrīna! – Man acīs sariesās asaras, un es droši vien spēcīgi sagrīļojos, jo viņa steigšus šķērsoja istabu un atbalstīja mani, kad es jutu ceļgalus ļogāmies. Mēs abas atkritām uz soliņa.
Viņa pat smaržoja pazīstami; viņas ādas maigais, siltais, smalkais, rožainais aromāts man šķita kā vīraks. Nespēju noticēt, ka esmu noturējusi citu meiteni par viņu. Ikkatrs mana auguma sprīdis pazina Katrīnu, pat neskatoties, tāpat kā aita pazīst savu jēru tumšā pakalnā vai vista cāli krēslainā sprostā.
– Tu esi šeit, – viņa nodūdoja. – Es zināju, ka tā būs. Ak, Mjeta, es tā ilgojos pēc šīs dienas!
Mēs atrāvāmies no ciešajām skavām un aplūkojām viena otru. Katrīnas pieres un lūpu izliekumi līdzinājās mirdzošiem manu sapņu atspīdumiem, un pat kambara krēsla nespēja atņemt krāsu viņas spoži zilajām acīm. Es ielūkojos to safīra dzīlēs un jutu, ka grimstu mīlestībā.
– Es metos ceļos pie Svētā Jūdas kājām, lūdzot viņu savest mūs kopā, bet neticēju, ka tas notiks! – Mana balss aizlūza, un es iešņukstējos.
Katrīna rāmi pasmaidīja. – Svētais Jūda ir nepiepildāmo cerību aizstāvis. Tā bija laba doma. Un, kā redzi, tev izdevās. – Viņa izbrīnīta papurināja galvu, pētīdama manus vaibstus. – Es tūkstošiem reižu sapņos redzēju tavu seju, Mjeta. Citas meitenes klosterī skuma pēc mātes, bet es skumu pēc savas Mjetas. Un tu esi šeit. – Viņa apvija rokas man ap kaklu un piespieda mīkstās lūpas pie vaiga. – Mēs nekad vairs nešķirsimies!
Viņas vārdi veldzēja manu dvēseli. Ilgo gadu gaitā, kad es slepus loloju viņas tēlu savā sirdī, arī viņa loloja manējo. Viņa bija mans krūtsbērns, un es biju viņas sapņu māte. Man gribējās visu turpmāko mūžu pavadīt šajā krēslainā stūrī, just viņas dvašu sev uz vaiga un mūsu sirdis saskaņoti pukstam.
– Ak, jūs esat šeit, princese! Dāma teica, ka esat klāt.
Durvīs stāvēja divas sievietes, gaiteņa gaismas apspīdētas, bet mūsu laimes mirkli neapmierinātības pilnā balsī pārtrauca tā, kuru es noturēju par Katrīnu (un nekad sev nepiedošu). Viņa steidzās uz priekšu, acīmredzami satriekta, jo princese cieši apskāvusies ar kalponi. – Kāds kauns, ka šī bezgode uzdrošinājusies jums uzbrukt, jaunkundze! Es viņu tūlīt aizsūtīšu prom. Viņa diemžēl nezina savu vietu.
Uzgriezusi muguru durvīm, Katrīna pacēla skatienu pret griestiem, iedrošinādama saspieda manu plaukstu un apslāpēja spurdzienu, to pašu burvīgo spurdzienu, kas atbalsojās man galvā visus šos gadus. Pēc tam viņa piecēlās un uzlūkoja sašutušo meiteni. Īstā princese Katrīna bija ģērbusies vienkāršāk nekā dāma, ko noturēju par viņu – tumšo virstērpu sedza līdzīgas nokrāsas ceļojuma mantija un kapuce, – bet viņas stājā bija kaut kas tāds, kas lika augstprātīgajai, grezni uzpostajai būtnei atkāpties.
– Nē, tieši viņa lieliski zina savu vietu. Un tā ir man blakus, – mana audzēkne paziņoja, pamājusi man, lai es pieceltos. – Viņas vārds ir Giljometa. Kas esat jūs?
Vīzdegunīgā meitene prasmīgi noslīga reveransā, kas droši vien bija tieši tik zems, kāds pienācās karaļa meitai. – Lūdzu piedošanu, jaunkundze. Esmu Armanjakas Bonna. Karaliene mani iecēlusi par jūsu galveno galma dāmu. Viņa mani atsūtīja jūs sagaidīt un pavēlēt, lai apciemojat viņu, tiklīdz būsiet atguvusies pēc ceļojuma.
Katrīna pagriezās pret mani ar pārspīlēta izbrīna izteiksmi sejā. – Vai dzirdēji, Mjeta? – Viņas balsī piepeši ieskanējās dzedrums, kas mani pārsteidza. – Māte vēlas mani redzēt. Laikam jau viss mēdz notikt pirmo reizi. – Pēc tam viņa sniedza roku otrai meitenei, kas vēl joprojām nedroši kavējās durvīs, un aicināja viņu uz priekšu. – Agnese, šī ir Giljometa, mana Mjeta, par kuru daudz esi dzirdējusi. Mjeta, šī ir mana mīļā draudzene Agnese de Blaņī, kas drosmīgi piekrita braukt man līdzi uz galmu. Mēs esam tuvas jau četrus gadus, kopš Agnese pēc mātes nāves ieradās Puasī abatijā.
Agnese, līdzīgi Katrīnai, bija ģērbusies vienkāršā virstērpā un mantijā, bet viņas galvu sedza balts plīvurs. Es nospriedu, ka tās ir drēbes, ko valkā visas abatijas audzēknes, bet Agnese tās diemžēl nenēsāja tikpat viegli un eleganti kā viņas draudzene no karaliskās ģimenes. Meitene izskatījās pārgurusi un satraukta, bet kautri atbildēja uz manu smaidu.
– Nav laika šeit kavēties, princese! – Istabā ielauzās vecāka un sparīgāka sieviete. Viņas garā, ar kažokādu apdarinātā mantija notrauca putekļus no grīdas plāksnēm. – Jau sagatavots jūsu galma tērps. Mēs jums palīdzēsim apģērbties pirms tikšanās