nē. Rafe pārgāja uz itāliešu valodu – Mamm, lūdzu. Man ir viss, kas vajadzīgs.
– Nē! – Frančeska apņēmīgi iebilda. – Es saku, ka tev laiks pielikt punktu dzīvošanai tikai pa pusei. Pienācis brīdis, lai tu iegūtu visu, ko patiešām vēlies.
12. nodaļa
– Mis Pastore? – sacīja Viktors un palocījās, tādējādi pārtraucot viņu sarunu. Pievēršoties Frančeskai, viņa brūnās acis izstaroja sirsnīgu godbijību. – Nāciet, lūdzu! Jūsu auto gaida pie durvīm.
Frančeska uzlika plaukstu viņa delmam. – Viktor, jūs esat tik laipns un izskatīgs. Kā gan jums līdz šim izdevies palikt neprecētam?
– Es skrienu ļoti ātri, – Viktors vaļsirdīgi atbildēja.
Kad viņi attālinājās, Rafe saklausīja mātes īpatnējos piesmakušos smieklus.
Sasodīts, vai nepietiktu ar to, ka viņa vecāmāte cietusi uzbrukumā, Dopejs sēž šerifa krēslā, bet Brūka Petersone ir Rafes kontaktpersona? Vēl arī ieradusies viņa māte. Šķita teju neizturami atsaukt atmiņā bērnību, kur netrūka vecāku ķildīgās klaigāšanas un mātes bagātīgo asaru plūdu ikreiz, kad tēvs bija pārgulējis ar citu sievieti; skaļajiem strīdiem sekoja aizkustinošas samierināšanās ainas, bet drīz vien arī nākamais neapvaldītu emociju un ciešanu uzplūds. Pēc vecāku šķiršanās viņš dzīvoja pie mātes un kļuva par liecinieku viņas vētraino laulību un mīlas dēku kāpumiem un kritumiem, kas padarīja dzeltenās preses reportierus vai trakus.
Frančeskai patika scēnas. Lai viņa zeltu un plauktu, bija vajadzīga drāma. Kad Rafe notēloja lomu filmā un kļuva pasaules atzīts, šī pasaule gaidīja, ka dēls līdzināsies savai mātei.
Bet tas tā nebija. Tieši šī iemesla pēc Rafe bija atgriezies pie vecāsmātes. Jau četrpadsmit gadu vecumā, ar visu jaunībai piemītošo robustumu, viņš bija ticis skaidrībā un pavēstīja Frančeskai, ka tēlošana esot tas pats, kas melošana, un viņš vairs nekad nebūšot melis. Nelīdzināšoties nedz viņai, nedz savam tēvam.
Frančeska bija raudājusi.
Viņam tas bija vienalga. Jo Rafe vairs neticēja nedz mātes smiekliem, nedz asarām. Ikviena Frančeskas kustība, ikviens vārds viņam šķita kā loma, kā tēlojums. It kā viņa visu laiku melotu.
Rafe bija apņēmies būt īsts, un šī apņemšanās bija viņu teju vai nonāvējusi. Vēl ļaunāk, teju vai izpostījusi viņa dzīvi.
Tikai viens cilvēks bija spējis viņu izglābt, tikai viens…
Liekot lietā kaujas uzdevumos apgūto prasmi saglabāt nekustīgumu, Rafe gaidīja Brūkas atgriešanos. Drīz jau viņai vajadzēja būt atpakaļ.
Droši vien Brūku aizkavējusi Frančeska. Varbūt viņu uzrunājis kāds viesis vai darbinieks. Bet visticamāk, ka Brūka gluži vienkārši nevēlējās tērēt savu laiku Rafem un viņa nesaprātīgajām prasībām.
Tomēr šoreiz bija runa par nozieguma izmeklēšanu. Ja Brūka lika gaidīt, viņš mēģinās lietderīgi izmantot šo laiku. Rafe atgriezās reģistrācijas zonā, jo bija nolēmis izpētīt viesiem domāto kotedžu izvietojumu, izvēlēties vienu no tām un saņemt namiņa elektronisko atslēgu. Tad varētu aiznest turp ceļasomu, kas atradās īrētās mašīnas bagāžniekā – viņš neuzticējās ziņkārīgu viesnīcas šveicaru rokām. Rafem rastos iespēja tūdaļ iekārtoties un uzstādīt savu aparatūru.
Kad Rafe tuvojās reģistratūras letei, no konsjerža galda pagriezās uz iešanu gara auguma gaišmate – zirgastē sasieti mati, rūpīgi uzturēts iedegums, kājas aug teju no ausīm. Tipiska Kalifornijas skaistule viesnīcas darbinieku formas apģērbā – tumšā golfa kreklā un gaišās chinos biksēs. Pamanot Rafi, jaunās sievietes lielās, zilās acis iemirdzējās, viņa traucās tam klāt kā tenisiste, kas mēģina atsist tuvu tīklam raidītu bumbiņu. – Sveiks Rafe, sen neesam redzējušies.
– Sveika… – Viņš mēģināja izprātot, vai jaunā dāma pieder pie jūsmotājiem par filmu, kurā viņš bērnībā notēlojis galveno lomu, un šī iemesla pēc izliekas, ka Rafi pazīst, vai arī viņš to patiešām kādreiz ir pazinis.
Iespējami bija abi varianti.
– Džena. Džena Kempbela. – Viņa pastiepa roku un veltīja Rafem platu, baltzobainu skaistuma karalienes smaidu. – Vai tagad atceries? Mēs kopā mācījāmies matemātiku, es tur neko nesapratu, bet tu man palīdzēji. Bibiliotēkā, pēc stundām. Tikai tu un es starp putekļainu grāmatu kaudzēm.
– Protams. – Rafem nebija ne jausmas, par ko viņa runā, bet tagad vismaz bija skaidrs, ka šo meiču viņš patiešām kādreiz ir pazinis. – Tu biji karsējmeiteņu komandā, vai ne?
Gaišmate soli atkāpās kā neticēdama savām ausīm. – Karsējmeiteņu komandā?
Rafe bija viņu aizvainojis.
– Vidusskolas pēdējā klasē es biju karsējmeiteņu komandas kapteine.
Skaidrs, ka meiča jutās aizvainota.
– Es biju vienīgā, kas spēja izpildīt pilnu atmugurisku salto. Tu taču zini. – Meiča pa pusei pagriezās, it kā iespēja uzmest aci pēcpusei būtu pierādījums viņas veiklībai.
Tur nu nekas nebija iebilstams – tiešām glīta pēcpuse. Tikai šī Džena šķita mazliet maniakāla un pārlieku pārņemta ar sevi.
Rafe neko neteica, bet gaišmate negrasījās padoties. – Es satikos ar Eriku Raitu, futbolkomandas uzbrukuma vadītāju. Vai atceries?
– Atceros. – Viņas uzmācība lika sarosīties Rafes būtības nelāgajām pusēm, un viņš apvaicājās: – Vai Eriks jebkad “iznāca no skapja”?
– Ko? – Saviesīgi laipnais tonis pagaisa, to aizmēza projām apvainotas sievietes indīgums.
Rafi tas nesatrauca. – Vai Eriks jebkad “iznāca no skapja”? – viņš atkārtoja.
– Proti, vai viņš atzinās homoseksuālismā?
– Jā. Vai Eriks atklāja, ka ir gejs? Man likās, ka viņš to izdarīs, tiklīdz būs iestājies koledžā.
– Nē! Nerunā muļķības. Viņš nebija gejs… nebija!
– Labi, ja tu tā saki. – Rafe sabāza rokas kabatās un mēģināja izskatīties miermīlīgs. – Tad es būšu kļūdījies.
Džena pasmaidīja; plata mute, pilna asu, mirdzoši baltu zobu. – Bet kāpēc mēs runājam par Eriku? Ko pa šo laiku esi sadarījis tu?
– Ceļoju.
– Man tik ļoti patīk ceļot! Kurās pasaules malās tu esi bijis?
– Gan šur, gan tur. – Gandrīz šķita, ka Džena tūdaļ izsauksies, cik ļoti viņai patīk “gan šur, gan tur”.
Meiča nebūt nešķita tik dumja kā izlikās, bet varbūt vienkārši bija pārņemta ar sevi un nemanīja sarunas biedra izvairību. – Esmu Beltēras spa centra menedžere. Ja vēlies izmantot mūsu pakalpojumus, sacīsim, karsto akmeņu masāžu vai franču ķermeņa pīlingu, dod ziņu, un es par tevi parūpēšos personiski.
Ko atbildēt šādā situācijā? Būtībā noderētu pavisam nedaudzi vārdi, bet pirmie divi, kas iešāvās prātā, šķita nepiedienīgi, tāpēc Rafe tikai noteica: – Paldies tev.
– Tas izklausījās provocējoši, vai ne? – Gluži kā iekārīga kaķene viņa patrinās gar Rafes plecu un ieķiķinājās.
– Nepavisam. – Viņš sāka atcerēties šo skuķi; tolaik Džena atgādināja