viņš vienmēr valkā zaļas brilles?
– Jā. Viņš lāgā neredz.
– Tāpat kā mūsu karalis. Esmu dzirdējusi, ka visi viņa mēbeļu stūri ir noapaļoti, lai valdnieks nejauši nesasitas.
Manu atbildi aizkavē kaut kas vēl neparastāks. Jahīns ir ievedis galminieku karaļa livrejā. Darbnīcā iestājas klusums, jo vīrietis pasniedz man vēstuli.
– Grosholcas jaunkundze?
– Jā. – Es pētu viņa pūderēto parūku, zīda zeķes, zilo livreju. Uz viņa statusu norāda pat kreisās rokas mazā pirkstiņa garais nags, speciāli audzēts, lai skrāpētu pie karaļa Luija durvīm, jo klauvēt drīkst tikai karaliene.
– No Elizabetes kundzes, Viņa Majestātes karaļa Luija Sešpadsmitā māsas.
Man aizraujas elpa, un Sentamaranta kundze jau ir piecēlusies kājās. Es salaužu zīmogu un sāku lasīt.
– Aicinājums… Aicinājums ierādīt Elizabetes kundzei vaska figūru taisīšanas mākslu! Par divdesmit livriem dienā. – Tas ir vairāk, nekā salons nopelna.
Jau nākamajā brīdī man blakus uzrodas Kurtiss.
– Kad? – viņš vaicā.
– Sākam otrajā aprīlī! – Es tik tikko spēju noticēt savai veiksmei. “Aicinājums no karaliskās ģimenes un liecinieki, kas izplatīs šos jaunumus līdz pat Versaļai! Tas ir daudz labāk, nekā maksāt Jahīnam par klaigāšanu uz ielas. Cik daudz figūru es varēšu uztaisīt par šo naudu! Jaunu princeses de Lambalas figūru. Un noteikti karaļa māsas figūru, kādas vēl nemaz nav.” Es parādu vēstuli visiem.
– Mēs tuvākajā laikā nosūtīsim atbildi, – Kurtiss paziņo un iedod ziņnesim krietnu dzeramnaudu. Iespējams, ka es šo cilvēku atkal satikšu Versaļas zālēs.
Māte ir atgriezusies, nesdama paplāti ar siltiem dzērieniem. Izdzirdot jaunumus, viņa noliek paplāti uz mana darba galda un atslīgst krēslā.
– Tāds milzīgs gods! – viņa vāciski izsaucas. – Bet… kā ar skandāliem?
To saprotam tikai mēs ar tēvoci, taču abi instinktīvi palūkojamies uz Robespjēru.
– Par to jāpadomā, – Kurtiss atbild un tad franciski jautā Robespjēram: – Ko jūs darītu?
– Kāda nozīme tam, ko darītu viņš? – pārsteigta vaicā Sentamaranta kundze. – Aicina pati Elizabetes kundze, un vēstuli ir nosūtījis karalis!
Pēc tik nicīgas piezīmes Robespjērs sastingst.
– Tādu ielūgumu es noraidītu, – viņš tūdaļ atbild.
– Piedāvājumu no Versaļas? – Emīlija brīnās. – Tas ir neprāts.
Robespjēra vaigos ielīst sārtums.
– Bet es nemaz nedošos pie karalienes, – es veikli iebilstu. – Tas ir karaļa māsas ielūgums.
– Un Marija varēs mums izstāstīt, kāds noskaņojums valda pilī, – Kurtiss mierina Robespjēru. – Kad jūs ar Kamilu kļūsiet par deputātiem, tad priecāsieties, ka pazīstat kādu, kurš Versaļā ir savējais.
– Jūs būsiet deputāts? – Emīlija vaicā.
– Ja mani ievēlēs, – Robespjērs attrauc, – godīgās un neapstrīdamās vēlēšanās.
– Kāpēc lai tās nebūtu godīgas? – Emīlija tincina.
– Tāpēc, ka mūsu valstī nevalda godīgums. Un to trešā kārta grasās mainīt piektajā maijā! – Viņš paceļ cepuri. – Es ierados paziņot, ka pēcpusdienā Palērojālā uzstāšos ar runu.
Bet redzu, ka esat aizņemti. Vēlu jums jauku dienu!
Kad Robespjērs ir aizgājis, Emīlija sarauc degunu.
– Nepatīkams cilvēks.
Tovakar, kamēr vaska figūra dziest, es slauku salona kāpnes un ieraugu Anrī, kas atbalstījies pret laternas stabu. Viņš ir sakrustojis rokas uz krūtīm, un viņa tumšie mati ir atglausti un saņemti ar ādas lenti. Izskatās, ka viņš ir gaidījis mani, un mans pulss pēkšņi paātrinās, lai gan es šo cilvēku satieku vai katru dienu.
– Cik ilgi jūs še stāvat? – es jautāju.
Viņš pasmaida.
– Kopš brīža, kad jūs sākāt dungot Gluku.
– Vai tonis bija pareizs?
– Īsti ne.
– Tad es ņemšu dziedāšanas stundas.
– Pie kā? Pie Estlija un dēliem? – Filips Estlijs vada zirgu un dresētu lāču cirku. – Dzirdēju, ka esat saņēmusi ielūgumu.
– Tā ir mūsu lielā iespēja.
– Versaļa nav… – Anrī šķiet satraukts. – Tur valda nežēlība. Dāmas nepieļaus, ka tuvojaties karalienei. Visam ir savi noteikumi. Sēdēšanai, stāvēšanai, ēšanai, gulēšanai. Jūs esat radusi pie brīvības. Jūs esat radusi nākt un iet, kad pati to vēlaties. Galmā dāmas to neatbalstīs.
– Tad es pielāgošos. Bet visa Parīze uzzinās par mūsu izstādi. Varbūt pat visa Francija.
Septītā nodaļa
Etiķete bija sasniegusi neiedomājamus augstumus. Viss bija stingri regulēts.
Brāļi atbrauca no Versaļas, lai palīdzētu man sagatavoties. Ielūgumu mēs saņēmām pirms diviem mēnešiem, bet es joprojām gatavojos. Ducī veikalu man bija paredzētas uzlaikošanas, lai es būtu pienācīgi tērpusies, tāpat nodarbības pie deju skolotāja, kurš iemācīja man reveransus. Es grasījos pievienoties galmam ar desmit tūkstošiem cilvēku – deviņi simti no tiem bija augstdzimuši –, un man jācenšas, lai mana uzvedība nemet ēnu uz brāļiem, kas dien karaļa sardzē.
Šī ir pirmā reize triju mēnešu laikā, kad Edmunds, Johans un Volfgangs ierodas mājās. Viņiem ir brīnišķīgi Šveices gvardu formastērpi – sarkanas bikses, baltas zeķes un Anrī Ceturtā stila cepures ar trim iespaidīgām spalvām. Edmundam ir trīsdesmit pieci, un viņš nekad nesmaida. Johanam ir trīsdesmit trīs, un viņš sapņo par atgriešanos mājās pie sievas un dēla. Volfgangam ir divdesmit deviņi, un viņš ir gatavs gluži kā bērns aizlaisties ar manu algu, lai to nospēlētu. Vecuma ziņā mēs esam vistuvākie, tādēļ Volfgangam esmu pieķērusies visvairāk. Mēs esam sapulcējušies salonā pie galda. Kamēr māte skraida uz virtuvi un atpakaļ, Johans, mans visdāsnākais brālis, izteic komplimentus par manis darināto dofina figūru.
– Līdzība ir pārsteidzoša, – viņš saka, viegli smaidot. Viņam ir apaļi vaigi, gluži kā gleznotam ķerubam. – Vai tu to redzēji, Edmund?
Vecākais brālis palūkojas pāri galdam.
– Tas bija blakus vulgārajai karalienes figūrai buduārā.
– Tad jau tev patika, – es bilstu. Edmundu nav iespējams nepaķircināt.
– Karaliene redzēja to ekspozīciju, – atgādina Volfgangs. – Un viņai tā patika.
– Vai viņai mugurā bija tas pats tērps? – Edmunds noprasa. Viņš zina, kāda kārtība valda izstādē, un saprot, ka mēs tūdaļ pēc karalienes aiziešanas nomainījām viņas atturīgo tērpu pret tādu, kas vairāk pievilina vidusmēra cilvēkus. – Tā sākas baumas, – viņš aizrāda.
– Mēs