samta apdari. Mīkstie zīda spilveni izšūti ar zeltu, un zirgiem ir tikpat dārgas segas kā valdnieka Šveices gvardiem – ar baltiem spalvu pušķiem, kas vējā šūpojas un kratās. “Kaut māte to redzētu!” es nodomāju, sēdēdama pretī Elizabetes kundzei un marķīzei de Bombelai, it kā būtu dzimusi un augusi galmā. Mēs pļāpājam par karaliskās ģimenes portretiem un mākslas darbiem, kas vākti Versaļā kopš Luija Četrpadsmitā laikiem. Tagad es saprotu, cik maza karalim ir šķitusi mūsu gleznu kolekcija. Tāpat droši vien jūtas cilvēks, kurš radis dzīvot pilīs un pēkšņi apmeklējis zemnieka sētu.
Pili es neesmu redzējusi jau vairāk nekā desmit gadus. Man bija sešpadsmit, kad Kurtiss aizveda mani uzgleznot Lielo ēdamistabu, lai mēs varam to atdarināt ekspozīcijā. Lai arī atmiņā palikušas vissīkākās nianses karalienes ārienē, pat matu lentes krāsa, es visnotaļ maz atceros arhitekta Luī Levo un ainavu arhitekta Andrē Lenotra darbu. Vienīgais, ko es zinu – tas bija brīnišķīgs. Tagad kariete iebrauc līkumā un manam skatienam paveras Versaļas pils. Iespaids ir neaprakstāms.
Varbūt es noelšos, jo Elizabetes kundze jautā:
– Gluži kā pasaku pils, vai ne?
– Jā, – es izdvešu. Tolaik, kad Luijs Trīspadsmitais nolēma šajā vietā uzbūvēt medību pili, apkārtne bija purvaina un dzīvošanai nepiemērota. Bet tagad! Tagad mūsu Burbonu karaļi ir apvaldījuši dabu un mitrainē ierīkojuši dārzu terases un smaržojošas birzis. Pa Lielo avēniju var nonākt līdz bronzas nimfetēm, kas paceļas no spodra marmora pamatnes milzīgā strūklakā. Gluži kā milzīgs spogulis rāmais ūdens atrāda pili visā tās krāšņumā. Skaistākas pils pasaulē vairs nebūs nekad. Nav brīnums, ka Orleānas hercogs kāro pēc sava radinieka troņa.
Šveices gvardi pazīst princeses karieti un mums ļauj iebraukt tieši Marmora pagalmā. Kad mēs izkāpjam no karietes, galminieki jau drūzmējas pie augšējiem logiem, rāda uz mums ar pirkstiem un sačukstas, liekot mutei priekšā plaukstu. Es palūkojos uz savu tērpu un kurpēm, lai pārliecinātos, ka tie nav notašķīti dubļiem. Uz ko viņi tā skatās? Es paraugos uz marķīzi de Bombelu, kas šķelmīgi nosaka:
– Laipni lūdzam Versaļā!
– Neliecieties ne zinis, – Elizabetes kundze ieteic.
– Vai viņi pēta mani?
– Protams. Jūs esat atbraukusi kopā ar mums, – marķīze paskaidro, kamēr tuvojamies pilij. – Viņi grib zināt, kas jūs tāda esat un vai pret jums vajadzētu vīt intrigas.
– Viņi gluži vienkārši ir ambiciozi, – Elizabetes kundze nosaka daudz laipnākā tonī, nekā to darītu mani brāļi. – Visi grib lielākas un iespaidīgākas privilēģijas.
– Jā, – rūgtuma pilnā balsī piebilst marķīze, – piemēram, tiesības uz svecēm.
“Tās iedegt? Vai varbūt nodzēst?” es prātoju.
– Katru vakaru, – viņa turpina, – pilī tiek nomainītas sveces.
– Pat tad, ja tās netika izmantotas? – es brīnos.
– Tāda ir tradīcija, – Elizabetes kundze iecietīgi skaidro. Marķīze palūkojas uz mani, un es uzreiz saprotu, ka viņai šāda kārtība nepatīk.
– Tikai dažiem galminiekiem ir tiesības tās sveces paturēt sev, – viņa saka. – Un viņi, tās pārdodot, gadā iegūst piecdesmit tūkstošus livru.
“Ak Dievs!” Tas ir desmit reizes vairāk, nekā mēs ietirgojam Vaska figūru salonā ienesīgākajos gados. Tas ir vairāk, nekā ieņem lielākā daļa dižciltīgo ģimeņu visā Francijā. Nav brīnums, ka vīrieši un sievietes šeit ir gatavi otram vai acis izskrāpēt.
– Un drānas, – marķīze piebilst, kad mēs esam nonākušas pie durvīm. – Karaliene jebkuru tērpu velk tikai vienu reizi. Tātad kuram tiks visi tafta svārki un greznie zīda apģērbi izjādēm? Ik nedēļu viņai atsūta piecus jaunus apavu pārus. Ja viņai tie nav vajadzīgi…
– Dāmas tos pasūta tik un tā, – Elizabetes kundze pabeidz teikumu. – Diezgan izšķērdīgi.
– Bet galminieki tieši to vēlas! – marķīze de Bombela pēkšņā dedzībā izsaucas. – Viņi ir kā vilki vistu kūtī. Kad visas vistas būs nokostas, viņi izteiks pārmetumus zemniekam un apēdīs viņu arī!
– Tātad man nevajadzētu gaidīt siltu uzņemšanu, – es secinu, mēģinot saglabāt jautrību balsī.
Elizabetes kundze ar cimdoto roku pieskaras manam apakšdelmam.
– Par to neklātos uztraukties, Marij. Tas ir patiesais ieguvums Monreijā. Mēs varam te pastaigāties un piepeši pazust klusumā un mierā, ja vēlamies. Bet tagad – mana brāļa pils!
Divi sargi atver durvis un paklanās, kad mēs ejam iekšā. Es nonāku Versaļas pilī, kuru man izrāda karaļa māsa. Es kāri tveru ikvienu detaļu. Plašos sienu gleznojumus, portretus zelta rāmjos, Savonerī paklājus un lielās samta drapērijas. Versaļas iespaidīgos vaibstus man vajadzēs iegaumēt tāpat kā cilvēku sejas, lai mēs Vaska figūru salonā varētu katru mēnesi mainīt ekspozīciju!
Elizabetes kundze man stāsta par visu, nelikdamās ne zinis par galminiekiem, kas klanās, pārtrauc sarunas un ilgpilni nolūkojas uz mums. Viņi līdzinās ubagiem, taču no viņas neko nevar izlūgties. Kaut ko tādu es neatceros redzējusi. Es tiešām nebiju iedomājusies, cik daudziem cilvēkiem atļauts uzturēties šajās zālēs. Daži ir galminieki, bet ļoti daudzi manās acīs ir drīzāk slaisti. Vairākiem mugurā ir novalkāts apģērbs, un es esmu pārliecināta, ka viņi nav mazgājušies jau mēnešiem. Smakas dēļ gaiss liekas smags, un pat galminieku lietotais violetais pūderis un apelsīnu ziedlapiņu pomāde nespēj to nomākt. Viņi noteikti gaida dāvanas. Kā gan maniem brāļiem izdodas parūpēties par valdnieku ģimenes drošību, ja te atļauts ieiet tik daudziem cilvēkiem? Mani pārsteidz necivilizētie vīrieši, kas atvieglojas vāzēs. Visapkārt es redzu klaiņojošus kaķus un suņus, kas iezīmē teritoriju. Elizabetes kundze un marķīze strauji kustina vēdekļus, un es daru tāpat.
Man tiek izrādīti saloni, kas veltīti grieķu dieviem Hēraklam un Merkuram. Tā kā esmu māksliniece, gluži tāpat kā Elizabete Vižē-Lebrēna, kas uzgleznojusi daudzus karalienes portretus, es tieku ievesta arī tajās telpās, kas parastam apmeklētājam būtu slēgtas. It visur redzami atgādinājumi par dižākajiem cilvēces laikiem, kad tika būvēti marmora tempļi, kas stiepās līdz pat debesīm. Es to visu paglabāju atmiņā – gan Apollona salonu, kas Saules karalim kalpoja par troņa zāli, gan balti zeltīto barokālo kapelu, kur Luijs Sešpadsmitais laulājās ar mūsu karalieni. Tad es nonāku Spoguļu zālē, un pēkšņi viss manā apziņā tiek nodzēsts, redzot tādu skaistumu. Es apstājos.
– Arī man šī ir mīļākā zāle, – princese atzīstas. Viņa triumfējoši paskatās uz marķīzi.
Viena zāles siena visā garumā ir klāta ar septiņpadsmit lieliem spoguļiem. Es iztēlojos, kā tajos atmirdz lustras un kā sveču gaismā spīd pulētās parketa grīdas. Gluži tāpat kā daudzie galminieki, kas te sakārto tērpus un izmēģina pozas, es nespēju atturēties un uzmetu skatienu savam atspulgam. Es gribu saprast, kā jūtas cilvēks, kurš devies pastaigā pa šo pili kopā ar karaļa māsu un marķīzi. Mūsu tērpu krāšņie audumi burvīgi izceļas spoguļos. Visi uz mums noraugās, un pēkšņi apklust galminieku papēžu kliksti, jo viņi ir apstājušies un paklanās princesei. Es jau iztēlojos, kādu ekspozīciju mēs varētu iekārtot. “Princese devusies promenādē.”
Bet šī zāle piedāvā simtiem iespēju. Te ir “Galminieks baltā” – vīrietis, kura apģērbs ieturēts tikai vienā krāsā, tostarp arī zīda zeķes un spalvas pie cepures. Vēl te ir “Vīrietis ar briljantu sprādzēm”