izraisīs vispārēju sašutumu.” Es atceros savu iepazīšanos ar pili, kad sievietes sačukstējās, slēpjoties aiz dārgakmeņiem rotātiem vēdekļiem, un vīrieši pētīja mani pa augstajiem logiem. Lai gan mugurā man bija tērps, ko darinājusi viena no labākajām modistēm Parīzē, un es biju kopā ar karaļa māsu, man uzreiz tapa skaidrs, ka es Versaļā nekad neiederēšos. Viss pasaules zīds un tafts nevar mainīt faktu, ka man nav titula.
Kad mēs tuvojamies Bastīlijai, lietus kļūst vēl spēcīgāks. Ielas ir pārvērtušās par upēm, kas nes līdzi dubļus un ekskrementus. Pat zēni, kas allaž klaigā “Maksā un ej”, ir pametuši darbu un nepiedāvā par nelielu samaksu izlikt dēļu klājumu, lai gājēji var šķērsot ielu sausām kājām. Es paceļu tērpa malu, un mēs laipojam starp peļķēm. Anrī svārki ir pagalam – tagad tos dienām vajadzēs tīrīt un žāvēt. Es biju iedomājusies, ka būšu visnotaļ glīta jaunajā cepurē un trušādas uzrocī, bet nu varēšu priecāties, ja spēšu izskatīties pieklājīgi.
Palūkojos uz Bastīlijas varenajām akmens sienām. Kā jūtas cilvēks, kuru iesloga tik augstā tornī? Marķīzs te sabijis vismaz divdesmit reizes. Vispirms viņš uzbruka jaunai prostitūtai, Testāras jaunkundzei, kuru teju līdz nāvei sasita ar ugunī uzkarsētu pletni. Sekoja citi zvērīgi uzbrukumi sievietēm – tik nekrietni, ka Elizabetes kundze kristu ģībonī. Es gan neesmu pārliecināta, ka šie stāsti nav izdomāti. Un vēl es prātoju par viņa sievu, kura pēc vīra pavēles it kā algojusi sešas jaunas meitenes, kas aizvestas uz attālo Lakostas pili un ticējušas, ka būs kalpones. Patiesībā viņas ieslodzītas pagrabā un iekaltas ķēdēs, un marķīzs atkal ķēries pie pletnēm un sakarsētiem dzelžiem, lai gūtu zemisku apmierinājumu. Ja tas ir tiesa, es to redzēšu viņa sejā. Man to apstiprinās acis un žokļa līnija.
Mēs šķērsojam paceļamo tiltu un paejam zem smagā režģa. Anrī satver manu roku, it kā ceļš būtu slidens. Bet es nojaušu patiesību. Šī ir bīstama vieta, kur cilvēki zaudējuši dzīvību par to, ka aizvainojuši karali. Te negribas palikt vienam.
– Vai esat te kādreiz bijis? – es jautāju.
– Nē. Mana ģimene bija pietiekami laipna un nepieprasīja oficiālu karaļa pavēli par ieslodzīšanu bez tiesas, kad es pateicu, ka gribu iet Žaka pēdās.
Par spīti brīža nopietnībai es iesmejos. Mēs pieejam pie gara galda, kur ducis sargu spēlē kauliņus. Vīri nēsā Svētā Luija ordeņa lenti, un neviens no viņiem neizskatās tik velnišķīgi ļauns un nežēlīgs, kādus es esmu iztēlojusies cietumsargus. Parūkas ir bagātīgi pūderētas, un zeltītie karavīru žetoni spīguļo sveču gaismā.
– Es gribētu runāt ar cietuma priekšnieku, – Kurtiss saka. Viens no sargiem mums pajautā, kādā lietā esam nākuši, un tēvocis atbild: – Mēs esam ieradušies, lai apmeklētu marķīzu de Sadu.
Pieceļas kāds vīrs pusmūža gados. Dārgakmeņiem rotātais zobena spals viņam pie sāniem ir neparasts, un viņa tērps vairāk būtu piemērots galmam, nevis cietumam.
– Es esmu marķīzs de Lonē, – viņš pavēsta, – Bastīlijas komandants. – Viņam ir tumšas acis un spēcīgs, stūrains zods. Jaunībā droši vien bijis pievilcīgs. Viņš nopēta mūsu drānas un acīmredzami brīnās, ka mēs nācienam esam izvēlējušies tik lietainu dienu.
– Nevarējām noīrēt kabrioletu, – Anrī paskaidro.
Marķīzs smagi nopūšas.
– Jā. Tādā dienā tas ir neiespējami. Pavēlēšu vīriem, lai sameklē kādu līdz tam laikam, kad dosieties atpakaļ.
Iepazinušies mēs ieejam cietumā, un Anrī atlaiž manu elkoni. Par spīti dzelzs vārtiem, kas liedz nonākšanu teritorijā, man tā nebūt nešķiet bīstama. Pie sienām ir sakārti smagi gobelēni, lai uzturētu siltumu, un kaut kur – iespējams, kamerā – kāds spēlē vijoli.
– Vai cietumniekiem atļauts muzicēt? – Kurtiss vaicā.
– Protams, – de Lonē atbild. – Un grāmatas arī. Ar ko citu lai viņi nodarbojas?
– Bet par šādām privilēģijām noteikti jāmaksā, – es minu. Taču jau naudas dēļ karalis rūpējas par ieslodzīto labsajūtu; kā gan citādi?
De Lonē pievēršas manam tēvocim.
– Meitene ir diezgan atjautīga. Jā, – viņš iedams atbild. – Lai kamerā ienestu instrumentu, viņi maksā. Tāpat viņi drīkst saņemt kafiju, vīnu un malku… par attiecīgu cenu. – Komandants piemiedz ar aci, un es prātoju, kas vēl ir pieejams par attiecīgu samaksu.
– Neko tādu es nebiju gaidījis, – Anrī atzīstas.
– Tā gan, – tēvocis domīgi piebilst.
Iespējams, kaut kur lejā, pagrabos, nīkst cietumnieki. Bet mēs aiz smagām koka un dzelzs durvīm redzam cilvēkus, kuri nemaz neizskatās izvārguši.
– Cik daudz ieslodzīto te ir? – es jautāju.
– Ak, pavisam maz, – de Lonē attrauc. – Tikai septiņi.
– Un es iedomājos, ka viņu te ir simtiem, – es nosaku.
– Tūkstošiem.
– Vai spriedāt, ka esam ieslodzījuši veselu svešzemju armiju? Vai gan simtiem pietiktu vietas ķegļu laukumā? Ir jābūt plašumam. Iztēlojieties simtiem cietumnieku pie biljarda galda!
“Ķegļi un biljards?” es klusībā brīnos.
– Un viņiem visiem te jādzīvo?
– Jā, jaunkundz, – de Lonē atbild. – Viņi ir izvarotāji un slepkavas. Un daži neganti zagļi.
– Neviens nav notiesāts nepamatoti? – Kurtiss vaicā. – Tikai par to, ka aizvainojis karali?
De Lonē apstājas.
– Mūsu karalis ir taisnīgs, mesjē. Tādas lietas nenotiek.
– Un Voltērs? – Kurtiss neatlaižas. – Arī viņu aizsūtīja uz Bastīliju.
– Pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem. Šīs valdīšanas laikā tādas kļūdas neatkārtojas.
– Ko gan Marats tā plosījās? – Anrī iečukst man ausī. Viņa siltās elpas dēļ mana sirds sāk pukstēt straujāk. – Tikai septiņi ieslodzītie, turklāt visi tiešām noziegušies.
Es pamāju ar galvu, atcerēdamās nelielo, mūžam saniknoto vīrieti. “Ko Marats teiktu, ja ietu pa šiem bagātīgi rotātajiem gaiteņiem un ieelpotu vircoto brieža gaļas sautējuma aromātu? Interesanti, vai karalis zina, ka viņa cietumos smaržo labāk nekā viņa pilī?” Sienās atbalsojas pērkons, bet es nenobīstos. Jau kopš bērnības šis cietoksnis man sapņos rādījies kā neizturamu ciešanu vieta. Taču realitāte ir vēl pārsteidzošāka. “Rīt es izstāstīšu Maratam patiesību. Visiem izstāstīšu, arī Robespjēram, Kamilam un pat hercogam, kas nemitīgi kaļ sazvērestības teorijas.”
– Jūs šodien esat vienīgie, kas ieradušies pie marķīza, – de Lonē atzīst un atkal nopūšas, jo katrs apmeklētājs ir spiests krietni samaksāt. Mēs apstājamies pie durvīm bez jebkāda uzraksta.
– Jaunkundz, par marķīzu – es gribu jūs brīdināt. Viņš izskatās vecs un resns…
– No kā mums būtu jābaidās?
De Lonē paskatās uz mani, it kā nekad nebūtu dzirdējis tik vientiesīgu jautājumu.
– No viņa vārdiem, jaunkundz. Tie patlaban ir viņa vienīgie ieroči. – Komandants izņem atslēgu un atver durvis.
Es aizturu elpu, jo gaidu tikšanos ar briesmoni,