uzmetot skatienu Lūkam, tad atlocīja instrumentu un izvēlējās mazītiņu skrūvgriezi. – Vienmēr ir labāk, ja grūtos brīžos kāds ir blakus.
– Policija teica, ka neesot nekādu ielaušanās pazīmju, slepkavu viņi esot ielaiduši paši. Iespējams, ka viņi slepkavu pazina. Var jau būt, ka policija atklājusi kaut ko vairāk, taču mums to nesaka.
– Viņi atradīs vainīgo. Nevar būt, ka es vienīgā to visu redzēju.
Iespējams, Eštons nodomāja, bet, kā izrādās, Lila vienīgā bija ar mieru iesaistīties.
– Lūdzu! – Lila pārbaudīja brilles, pašūpojot aiz kājiņas. – Kā jaunas.
– Paldies! Pirmo reizi redzu tādu komplektu. – Lūks pamāja uz viņas Leatherman instrumentu.
– Trīssimt svarīgu rīku vienā ērtā iesaiņojumā. Nesaprotu, kā bez tāda var iztikt. – Lila to salocīja un nolika malā.
– Es dodu priekšroku līmlentei.
Lila uzsmaidīja Lūkam.
– Līmlentes lietošanas iespējas ir ļoti plašas. – Viņa atskatījās uz Eštonu. – Cik labi, ka ir draugs, kas sniedz atbalstu.
– Jā. Ja pieminam draugus… Pēdējā reizē, kad šeit biju, jūs minējāt, ka jūsu draudzenes Džūlijas dzīvoklī notikusi ielaušanās. Vai par šo gadījumu ir kādi jaunumi?
– Nē. Policija pieņem, ka pazudušos priekšmetus viņa pati tikai nolikusi citā vietā. Vismaz Džūlijai liekas, ka policija tā uzskata. Viņa nomainīja atslēgas, ierīkoja otru aizšaujamo bultu, tāpēc vairs neuztraucas, taču nespēj pārdzīvot, ka Manolo kurpes pagalam.
– Jūs esat pierakstījusies viņas dzīvoklī.
– Tāds pieraksts nepieciešams dažādiem gadījumiem, un, tā kā es pie Džūlijas apmetos starplaikā, kad pāreju no vienas darba vietas uz nākamo, pat glabāju tur šādas tādas sezonas mantas, viņas adrese šķita ļoti atbilstoša.
– Šī jūsu adrese atrodama reģistros, – Eštons turpināja, – un dienu pēc mana brāļa slepkavības tajā dzīvoklī notiek ielaušanās. Tajā dienā, kad piezvanījāt policijai, devāt liecību, runājāt ar mani.
– Jā. Visi notikumi savijušies kā lielā kamolā, kas…
Eštons redzēja, kā Lilas acīs parādās izpratne, sejā iegulst domīgums, bet ne miņas no bailēm.
– Jūs domājat, ka šie notikumi ir savstarpēji saistīti? Man tas nebija ienācis prātā. Vajadzēja tam pievērst lielāku uzmanību. Ja mani gribēja atrast kāds svešais, ir loģiski, ka viņš meklētu mani tur. Kaut arī es nevienu neredzēju un nevaru identificēt, noziedznieki to nezina. Vismaz ne tik ātri to atklās. Viņi varēja ielauzties pie Džūlijas meklēt mani.
– Jūs to uztverat pavisam mierīgi. – Lūks ievēroja.
– Džūlijai neuzbruka, jo viņas nebija mājās. Noziedznieki, iespējams, tagad jau ir noskaidrojuši, ka es nevienu neapdraudu. Es varētu sniegt policijai kāda aprakstu, bet, tā kā es to nespēju, tad nav jēgas mani traucēt. Noteikti nav arī pamata vēlreiz ielauzties pie Džūlijas vai viņu citādi apgrūtināt.
– Tomēr Olivera un viņa draudzenes slepkava varbūt nespriež tik loģiski kā jūs, – Eštons aizrādīja. – Jums jābūt uzmanīgai.
– Kas mani te meklēs? Vēl pēc dažām dienām es jau būšu no šejienes prom. Neviens nezina, kur es esmu.
– Es zinu, – Eštons iebilda. – Lūks, Džūlija, jūsu klienti, iespējams, ka viņu draugi, ģimenes locekļi. Durvju sargs, – Eštons turpināja. – Jūs taču ejat laukā, staigājat apkārt, iepērkaties, sēžat kafejnīcā. Viņi zina, ka dzīvojat šajā apkārtnē… dzīvojāt tonakt. Kādēļ lai viņi jūs nemeklētu tepat tuvumā?
– Tepat tuvumā – tas ir plašs jēdziens. – Lila iekarsa kā vienmēr, tiklīdz kāds pieņēma, ka viņa nespēj par sevi parūpēties. – Ikviens cilvēks, kurš strādā un dzīvo Ņujorkā, apzinās, ka jāuzvedas saprātīgi un piesardzīgi.
– Jūs atvērāt mums durvis, pat nepārbaudot, kas aiz tām stāv.
– Parasti es tā nerīkojos, bet gaidīju… viņu, – Lila pabeidza, kad atskanēja zvans. – Atvainojiet!
– Tu aizskāri vārīgu punktu, – Lūks klusu aizrādīja.
– Aizskaršu tik punktu, cik vajadzēs, lai pārliecinātu viņu veikt drošības pasākumus.
– To varēja paust ar domu “es par jums uztraucos”, nevis ar norādi “jūs uzvedaties muļķīgi”.
– Es nevienu brīdi neminēju, ka viņa uzvestos muļķīgi.
– Tu devi netiešu mājienu. Ja tu nudien domā…
Tajā mirklī Lūka prāts pārstāja darboties. Divpadsmit gadu laikā viņa bija pārvērtusies, kā gan citādi, taču pārmaiņas bija nākušas tikai par labu.
– Džūlij, tu jau esi pazīstama ar Eštonu.
– Protams. Izsaku līdzjūtību, Eš.
– Es saņēmu tavu vēstulīti. Paldies!
– Un šis ir Eštona draugs Lūks. Vai atceries brīnišķīgos kēksiņus? Tie ir no viņa maiznīcas.
– Patiešām? Tie bija… – Džūlijas sejā pēkšņi atplaiksnīja pārsteigums, bet nedaudz arī izbīlis. Gadi aizšalca projām un atkal atgriezās. – Lūks…
– Džūlija. Cik apbrīnojami, ka šeit satiekamies.
– Bet… es nesaprotu. Ko tu te dari?
– Es dzīvoju Ņujorkā, – Lūks precizēja. – Nu jau gadus astoņus.
– Jūs esat pazīstami? Kā viņi pazīst viens otru? – Lila noprasīja Eštonam, kad nebija saņēmusi atbildi uz pirmo vaicājumu.
– Viņi reiz bija precējušies. Viens ar otru.
– Viņi… Lūks ir… Jo tālāk, jo…
– Vai dīvainības turpinās?
Lila veltīja Eštonam tikai ašu skatienu.
– Manuprāt, mums tagad derētu iedzert vīnu, – viņa moži piedāvāja. – Džūlij, nāc palīgā, labi?
Viņa stingri saņēma draudzeni aiz rokas un aizvilka uz virtuvi.
– Ko teiksi?
– Nezinu. Izrādās, tas ir Lūks.
Lila nodomāja, ka Džūlija izskatās kā pārcietusi zemestrīci. Satriekta, apreibusi un pat mazliet tā kā priecīgi atvieglota.
– Likšu viņiem iet projām. Vai tu vēlies, lai viņi aiziet?
– Nē. Nē, tā nav. Mēs abi… tas bija ļoti sen. Es tikai jutos pārsteigta, ieraugot viņu. Kā es izskatos?
– Ņemot vērā, kā izskatos es, jautājums ir nevietā. Tu burtiski staro. Saki, kā man rīkoties, un es tā darīšu.
– Ierosinājums par vīnu ir labs. Izturēsimies civilizēti un smalki.
– Ja tā, tad man nekavējoties jāiet dušā, bet sāksim ar vīnu. – Lila paņēma glāzes. – Viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs.
– Tā ir, vai ne? – Džūlija smaidīja. – Lūks tāds bija arī agrāk.
– Ja tu esi mierā ar situāciju, iedzersim pa glāzei, un tad tev nāksies viņus izklaidēt,