– Džūlija vērsās pie Lilas. – Tas ir pilnīgi loģiski, tas visu izskaidro.
– Tu teici, ka tā bijusi pusaudzes kaprīze, – Lila viņai atgādināja.
– Tas bija tikai minējums. Vai gan muļķe pusaudze spētu ielauzties, neatstājot pēdas? Policisti pārbaudīja slēdzenes.
– Bet slepkava aiznestu tavas Manolo un lūpukrāsu? Nezinu gan, taču vai tādam, kurš izdarījis dubultslepkavību, nevajadzētu būt citām interesēm?
– Kurpes bija lieliskas, lūpukrāsa koši sarkana. Un tādas smaržas grūti dabūt. Turklāt kurš teicis, ka slepkavam nevar būt tieksme palaist nagus? Tādam, kas spēj nogalināt divus cilvēkus, zagšana ir sīkums. Lila, tev jābūt piesardzīgai.
– Es neredzēju cilvēku, par kuru liecināt policijā, un slepkavam – augstpapēžu kurpēs, iesmaržinātam, ar spilgti sarkanām lūpām – tas jau būs ienācis prātā.
– Tas nav nekāds joks.
– Atvainojiet! – Lila nekavējoties vērsās pie Eštona. – Jūsu brālis gājis bojā, un, protams, tas nav joks. Bet neraizējieties par mani. Nevienam nevajag par mani uztraukties.
– Ja viņa kādreiz gribēs tetovējumu, – Džūlija komentēja, – uzraksts būs tieši tāds.
– Jo tā ir taisnība. Un pat ja jūsu teiktais arī būtu taisnība, kaut gan man tāda iespēja šķiet aiz matiem pievilkta, pēc dažām dienām es jau mitināšos smalkā dzīvoklī Augšīstsaidā un uzraudzīšu mini pūdelīti, vārdā Ērls Grejs.
– Kā jūs tiekat pie šiem darbiem? – Lūks jautāja. – Kā cilvēki jūs atrod?
– Galvenokārt, nododot cits citam informāciju mutiski, izmantojot klientu rekomendāciju. Arī caur internetu.
– Jums ir sava vietne?
– Man ir aizdomas, ka pat Ērlam Grejam ir sava vietne. Nē, – Lila turpināja skaidrot, – caur to nevar sameklēt, kur es atrodos. Man ir kalendārs, tajā var redzēt, kad esmu aizņemta, kad ne. Klientu uzvārdus es nekad nerakstu.
– Tev ir blogs, – Džūlija aizrādīja.
– Es neminu adreses, tikai aptuveno apkārtni. Nekad nekur neizlieku klientu vārdus. Pat viņu komentārus atzīmēju tikai ar iniciāļiem. Vai zināt, ko es darītu, ja būtu slepkava, kurš uztraucas, vai uzmācīga dāmīte pa dzīvokļa logu redzējusi viņa seju? Kādu dienu pieietu uz ielas viņai klāt un pajautātu ceļu. Ja viņa atbildētu, acu nepamirkšķinot, es dotos tālāk savos asiņainajos darbos. Ja viņa izdvestu: “Tas esi tu!” – tad iedurtu augšstilbā – ar dunci tieši artērijā – un nozustu, kamēr viņa noasiņotu līdz nāvei. Un problēma būtu atrisināta.
Pēkšņi mainot tematu, viņa pajautāja:
– Varbūt kāds vēlas pavakariņot? Es esmu izsalkusi. Varam pasūtīt.
– Mēs labprāt uzaicinātu jūs paēst restorānā, – Lūks nekavējoties atbildēja. – Pavisam tuvu, pāris kvartālu no šejienes, ir itāliešu krodziņš. Tur ir lieliska virtuve un tāds saldējums, ka siekalas tek.
– Tā nosaukums ir “Atbalss”.
Lūks uzsmaidīja Džūlijai.
– Tas pats. Īpašnieks man ir pazīstams. Piezvanīšu, lai sarunātu mums galdiņu. Vai piekrītat? – viņš jautāja Lilai.
– Protams, kāpēc gan ne?
Tas jau nebūs randiņš, Lila domās aizbildinājās. Ne jau dīvaina dubultsatikšanās ar Eštonu, mirušā puiša brāli, un viņas labāko draudzeni, un draudzenes bijušo vīru, kuru īpaši nevajadzēja ņemt vērā. Viņa tikai grib pavakariņot.
Un vakariņas, kā izrādījās, bija patiešām labas, Lila secināja, nogaršojot ceptus kalmārus un maizi bruschetta, kurus atnesa pirmos. Turklāt viņai bija viegli risināt sarunu, un viņa izprašņāja Lūku par maiznīcu.
– Kur jūs iemācījāties ar to nodarboties? Ir tik daudz mīklas izstrādājumu, kurus var pagatavot.
– Sākumā noskatījos no vecmāmiņas. Tad pamazām pats apguvu procesus.
– Kas notika ar juridisko koledžu? – Džūlija izbrīnījusies jautāja.
– Es to ienīdu.
– Es tevi jau iepriekš brīdināju, ka tā būs.
– Jā, brīdināji. Tomēr es pamēģināju. Vecāki sapņoja, ka dēls būs vai nu ārsts, vai jurists, un es izvēlējos jurisprudenci, jo medicīna ir ļaunāka par to. Strādāju maiznīcā netālu no universitātes pilsētiņas, lai palīdzētu samaksāt par mācībām, un tur man patika nesalīdzināmi vairāk.
– Kā klājas taviem vecākiem?
– Labi. Un tavējiem?
– Tāpat. Es atceros šokolādes cepumus pēc tavas vecmāmiņas receptes un brīnišķīgo torti, kuru tu izcepi par godu manai astoņpadsmitajai dzimšanas dienai.
– Tava māte toreiz teica: “Tu, Lūk, ar to varētu pelnīt iztiku.”
Džūlija iesmējās.
– Jā, viņa tā pateica! Bet man ne prātā nenāca, ka tu to izdarīsi.
– Man arī ne. Īstenībā Eštons bija tas, kurš veicināja manas idejas realizāciju. Viņam parasti izdodas cilvēkam iestāstīt to, kas viņam nenāk ne prātā līdz brīdim, kad tas jau ir noticis.
– Es tikai pajautāju, kāpēc tu strādā citu cilvēku labā, kad pats vari algot darbiniekus, – Eštons paskaidroja.
– Vai tamlīdzīgi, bet iespaids bija tas pats, – Lūks noteica. – Taču tu, Džūlij, savukārt vienmēr runāji par mākslas galeriju. Tev allaž bija patikusi māksla, tu sacīji, ka studēsi mākslas vēsturi.
– Es to arī izdarīju. Atgriezos koledžā, pārcēlos dzīvot uz Ņujorku, tā soli pa solim tiku līdz galerijai. Apprecējos, sadraudzējos ar Lilu, izšķīros, darbā virzījos augšup, kļuvu menedžere.
– Man ar to visu nav nekāda sakara, – Lila viņu pārtrauca.
– Ak, lūdzu!
– Ar nolūku es nekur neiejaucos.
– Mēs satikāmies jogas nodarbībās, – Džūlija turpināja. – Mēs ar Lilu, nevis es un Maksims, mans bijušais vīrs. Starp mums radās saskaņa, kad izpildījām pozu “suns skatās uz augšu” un “suns skatās uz leju”, pēc tam sākām kopā apmeklēt sulu bāru. Tā viena darbība noveda pie nākamās.
Lila nopūtās.
– Es iepazinos ar kādu puisi, un mums veidojās nopietnas attiecības. Kā jau sievietes, mēs apspriedām vīriešus mūsu dzīvē. Džūlijai pastāstīju par savējo. Viņš bija ļoti glīts, veiksmīgs. Daudz ceļoja, bet, kad mēs bijām kopā, izrādīja man īpašu uzmanību. Džūlija savukārt man uzticēja, kādas ir viņas attiecības ar vīru.
– Viņš arī bija ļoti glīts un veiksmīgs. Strādāja garas stundas, ilgāk nekā mūsu laulības sākumā, vairs nebija tik uzmanīgs pret mani kā iepriekš. Attiecības sarežģījās, taču mēs pūlējāmies tās nogludināt.
– Tātad pēc dažām jogas nodarbībām, dažiem sulu kokteiļiem un sarunām izrādījās, ka puisis, ar kuru satikos, ir precējies ar Džūliju. Es gulēju ar Džūlijas vīru, un viņa nevis nožņaudza mani, bet rīkojās.
– Mēs rīkojāmies.
– Jā, mēs rīkojāmies. – Lila pieskandināja savu glāzi pret Džūlijas