Turklāt viņa menedžeris bija dusmīgs, jo tika atlaists pēc tam, kad mākslinieks uzzināja, kādas summas nokrāptas slimnīcas fondam. Mehiko, kur viņš uzstājās kārtējā koncertā, bandīti mēģināja viņu nolaupīt ar nodomu pieprasīt desmit miljonu dolāru izpirkuma maksu.
– Tev taisnība. Pasaule patiesi ir bīstams rajons. – Džeimija piekrita, tad dziļi ievilka elpu un turpināja: – Bet, iespējams, tev tiek dota neikdienišķa iespēja to vērst par labu. Tu varētu līdzināties nule pieminētajam miljardierim.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Tu varētu mainīt Global Protective Services uzņēmējdarbības paražas. Jūs ņemtu naudu no bagātajiem un atdotu nabagajiem. Jūs varētu sargāt sev netīkamos cilvēkus, lai uzņēmums varētu atļauties sargāt tos, kuri pelnījuši palikt dzīvi.
Kevana uzlūkoja Džeimiju. – Tas nozīmētu, ka šā visa mums vairs nebūtu. – Viņš ar plašu žestu norādīja uz kanjonu, bet centās neskatīties uz helikopteru un neievērot visu, ko tas simbolizēja.
– Mēs varētu atgriezties, kad vien gribētu.
– Mēs?
– Tu taču nedomā, ka es ļaušu tev doties prom vienam pašam.
– Varbūt patiesībā tieši tu vairs nejaudā nosēdēt rāmi.
– Tici man, mīļais, es to saku tevis dēļ. Bet, iespējams, laime nav vienīgais, kas vajadzīgs. Varbūt cilvēciskām būtnēm ir nepieciešamība būt noderīgām.
15. NODAĻA
– Viņa nav izkustējusies. – Novērotājs neatlaidīgi lūkojās binoklī uz sievieti, kas stāvēja vaļējā verandā ar muguru pret viņu.
– Es redzu viņa galvu.
– Aiz sievietes? Nestāsti. Es redzu tikai viņa rokas pavēzējamies gar sievietes sāniem vienā vai otrā pusē. Galvu gan nekādi. No šā leņķa raugoties, viņa galvu aizsedz lieveņa jumts.
– Ka es tev saku, es redzu apmēram collu no viņa galvas.
– Letāls iznākums garantēts?
– Nē.
– Nevari šaut viņai cauri?
– Vai atceries Kenedija noslepkavošanu? – snaiperis pavaicāja.
– Nolāpīts, cik man, tavuprāt, gadu?
– Viena lode gluži pasakainā kārtā trāpīja gan Kenedijam, gan gubernatoram Konelijam.
– Jā, viena burvju lode, kas šaudījās šurpu turpu. Ja vien kāds ir tik stulbs un tic, ka Osvalds bija vienīgais šāvējs.
– Es gribēju sacīt, ka varu trāpīt sievietei kaklā tādā leņķī, kas, manuprāt, liks lodei izskriet cauri mīkstajiem audiem un ieurbties viņam krūtīs. Lai gan tikpat labi lode var aizķert mugurkaula augšdaļu un sasprāgt vai arī mainīt virzienu, noslīdēt gar ribu un ietriekties stabā viņai blakus.
– Tātad letālu iznākumu nevari garantēt?
– Nevaru pat tad, ja lode tiešām iziet cauri viņas kaklam un trāpa viņam krūtīs.
– Taču tad viņš būtu ievainots, un tev šautenē vēl ir munīcija. Cik ilgā laikā tu vari pārlādēt?
– Daudz ātrāk nekā tas stulbenis Osvalds. Pagaidi! Viņa pavirzās malā. Gaiss tīrs. Gluži kā toreiz Romā.
– Beta vienība! – novērotājs sacīja rācijā. – Pārgriezt telefona kabeli!
16. NODAĻA
Palicis kabinetā viens, Viljams spaidīja mobilā tālruņa taustiņus un gaidīja, taču velti – signāla nebija. Kļuvis nepacietīgs, viņš piecēlās, atstāja kabinetu un cauri koptelpai iegāja virtuvē.
Misis Petersone tobrīd vilka ārā no cepeškrāsns pīrāgu. Endželo viņu vēroja.
– Smaržo kā Pateicības svētkos, – Endželo bilda.
Pēkšņi iezvanījās tālrunis.
Viljams, kuram ķirbju pīrāgs negaršoja, pārlaida skatienu nerūsējošā tērauda virtuves piederumiem citādi tik laucinieciskajā virtuvē.
– Vai jūs jau savus darījumus nokārtojāt? – misis Petersone ievaicājās.
– Viņi pašlaik to apspriež. – Viljams pievērsās novērošanas monitoriem, kas rindojās uz letes viņam blakus.
Tālruņa zvans notrinkšķēja pa otram lāgam.
Misis Petersone piegāja pie ledusskapja un nocēla klausuli no tālruņa, kas tur bija piestiprināts pie sienas.
– Hallo! … Sveika, Tīna. Kā mazajam Braienam ar iesnām? Es sāku baidīties, ka tās var… Hallo?.. Tīna?
– Kas notika? – Endželo iejautājās.
– Saruna pārtrūka.
– Vai šiem vīriem jāatrodas te, īpašumā? – Viljams piepeši jautāja.
– Kādiem vīriem? – Endželo pagriezās pret viņu.
– Šiem, kuri redzami monitora ekrānā.
17. NODAĻA
Izdzirdot trīs šāvienus, Kevana satrūkās. Tie atskanēja no aizmugures. “Šāvējs ir virtuvē.” Tas bija viss, ko Kevana paguva nodomāt, līdz ieslēdzās pārsteiguma reflekss. Pat visrūdītākie operatori, kas pieraduši pie šāvieniem, nespēj nomākt šo refleksu. Viņš satvēra Džeimiju un metās sāņus, meklēdams vienīgo iespējamo aizsegu – mājas sienu. Tai pašā mirklī garām nosvilpa lode un, koka šķembām pašķīstot, ietriecās verandas grīdā.
Divi šāvēji. Viens virtuvē. Otrs uz kores.
Cieši turēdams Džeimiju, viņš atmuguriski metās cauri sietam, kas sedza kabineta logu. Pats logs gan bija pacelts. Krītot viņš nobrāza galvu pret koka aplodu. Neatlaizdams Džeimiju, viņš spēcīgi atsitās pret grīdu.
– Kevana! – iekliedzās Endželo. Tad viņa vārdu sauca arī Viljams un misis Petersone. Viņš dzirdēja steidzīgus soļus.
Taču visas viņa domas saistīja vienīgi Džeimija. – Vai tev nekas nekaiš?
Sieviete neatbildēja.
– Džeimija!
– Nekas. Tikai aizcirtās elpa.
Kevana novēla sievieti no sevis un pārlaida skatienu viņas augumam, meklēdams asinis.
– Kas notika? – viņa gribēja zināt.
Kabinetā iebrāzās Endželo ar pārējiem. – Kevana?
Izrāvis aiz krekla noslēpto pistoli, Kevana jautāja: – Kas virtuvē šāva?
– Es. Trīs lodes sienā. – Endželo rokā kūpēja pistole. – Teritorijā ir vīri. Telefona kabelis pārgriezts. Nezināju, kā vēl tevi laikus brīdināt.
– Austrumu nogāze. Snaiperis, – Kevana nosprieda.
– Es nedzirdēju nevienu šāviena troksni no tās puses.
– Viņš noteikti izmanto trokšņa slāpētāju. Viljam, es ceru, ka tu proti apieties ar šaujamieroci.
– Pat ļaunākajos murgos neesmu pratis.
– Tūdaļ iemācīsies.
18. NODAĻA
– Stulbais mērgli! Izlielīties un aizšaut garām! – novērotājs