brīža, kad viņš mani bildināja un es kliedzot aizbēgu, vairs nav.
– Ak… – Remzijs nopūtās.
Džosija vēlējās, kaut varētu paņemt savus vārdus atpakaļ.
– Tā gluži nebija. Viņš ir ļoti jauks, un man nav iebildumu pret laulību, bet…
– Nekas nav jāskaidro. Nesen mēs ar draudzeni iegājām dārglietu veikalā, un mani no turienes aizveda neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā.
– Radniecīga dvēsele.
– Tā šķiet. Tātad – vai iesim vakariņās?
– Varbūt rezervēt galdiņu vēl nevajadzētu, – Džosija piesardzīgi teica. – Gadījumam, ja netikšu laikus no šejienes projām.
– Galdiņa rezervēšanu es nepieminēju! Man padomā ir vīns un vakariņas itāliešu gaumē, pasniegtas uz galdauta, kas izklāts uz jūsu jaunās astoņpadsmitā gadsimta mājas grīdas. Sveču gaismā. Desertā būs zemenes, kas iemērktas siltā šokolādē.
– Ak vai! – Džosija iesaucās. – Ar jums nebūs viegli, vai ne?
– Es tā ceru. Man patīk meitenes, kuras orientējas vēsturē. Un man patīk jūsu fotogrāfija, kuru Edi jaunkundze nosūtīja pirms gada. Vai jums joprojām ir tas sarkanais peldkostīms?
Džoslina nespēja novaldīt smieklus.
– Viņa to attēlu parādīja pusei baznīcas draudzes vīriešu. Kad pienāca mana divdesmit sestā dzimšanas diena un es joprojām biju neprecēta, šķita, ka viņa fotogrāfiju piespraudīs pie kokiem kopā ar manu telefona numuru.
– Kad fotogrāfija uzņemta? – Remzijs jautāja, un viņa balsī ieskanējās bailes. Džoslina gandrīz dzirdēja skaļi nepajautāto: “Pirms cik dzimšanas dienām tas notika?”
– Patiesību sakot, diezgan sen, – viņa viltīgi paziņoja. – Nu ko, tiksimies nedēļas nogalē?
– Tiksimies, – Remzijs atbildēja, bet vairs ne pārāk dzīvespriecīgi.
Beigusi sarunu, Džoslina prātā sāka veidot sarakstu, kas sākās ar: “Šonedēļ apmeklēt trenažieru zāli katru dienu.” Fotogrāfija, kurā viņa redzama divdaļīgā peldkostīmā, bija uzņemta iepriekšējā gada vasarā, bet ziemas laikā zem drēbēm varbūt noticis jebkas.
“Tātad tas ir Remzijs Makdauels,” Džoslina domāja, piecēlās kājās un sāka pārmeklēt drēbju skapi. “Rīt došos uz pasniedzēja kabinetu un iesniegšu atlūgumu.” Viņa zināja, ka pasniedzējam nebūs iebildumu – uz katru štata vietu augstskolā rindā gaidīja četri darba meklētāji.
Viņa pieskārās drēbēm un sastinga. Varbūt tagad ir īstais laiks uzrakstīt grāmatu? Kaut ko dokumentālu, par vēstures tēmu. Varbūt aprakstīt Edilīnas pilsētas vēsturi? Tā varētu sākties ar skotu, kurš kādam vīram nozaga zeltu un meitu un aizbēga uz Amerikas mežonīgajiem plašumiem. Kāda bija Edilīnas pilsēta astoņpadsmitajā gadsimtā? Un vispār – kāda tā ir tagad?
Pēc desmit minūtēm Džoslina internetā uzmeklēja informāciju par Edilīnu. Pilsētas vēsture lielā mērā bija tāda, kādu to aprakstījusi Edi jaunkundze savā vēstulē. Pilsētu dibinājis skots, vārdā Enguss Hārkorts, kurš uzbūvēja lielu māju sev un savai skaistajai sievai un ķērās pie lauksaimniecības teritoriju ierīkošanas. Tikmēr viņa sieva Edilīna, vientulības mākta, izstrādāja ielu plānu mazai pilsētiņai, kurā atradās astoņi nelieli parki. Pašā pilsētas viducī viņa iestādīja no tēva mājām līdzi paņemtu ozolzīli, no kuras veiksmīgi izauga koks. Gadsimtu gaitā trīs reizes šajā vietā ir iestādīts cits ozols, bet katru reizi – izmantojot iepriekšējā koka atvasi.
Džoslina lasīja, ka divdesmitā gadsimta vidū viņai pazīstamā Edilīna Hārkorta četru gadu garumā cīnījās pret Virdžīnijas pavalsts nodomu padzīt pilsētas iedzīvotājus, jo vairāk nekā piecus tūkstošus akru zemes ap pilsētu bija plānots pārveidot par dabas rezervātu. “Pateicoties Edi jaunkundzes, kā viņu visi dēvē, uzvarai šajā cīņā, Edilīnas pilsētiņa pastāv vēl šobaltdien. Jaunus namus būvēt ir aizliegts, bet esošie ir tik labi saglabāti, ka ikviens šeit jūtas kā aizceļojis atpakaļ laikā. Pilsētā atrodami vairāki turīgiem cilvēkiem paredzēti veikali, kas piesaista tūristus no Viljamsburgas, bet pilsētas lepnums ir Edilīnas muiža, kuru tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā uzcēla Enguss Hārkorts un kurā kopš tā laika ir dzīvojuši Hārkortu ģimenes pārstāvji. Diemžēl nams un tā teritorija nav pieejama publiskai apskatei.”
– Tas labi, – Džoslina nosprieda un pieliecās tuvāk ekrānam, lai apskatītu fotogrāfijas.
Pie vienas no glītajām baltajām mājām viņa redzēja izkārtni. “Vai tur ir Remzija birojs? Vai viņš dzīvo turpat, kur atrodas viņa darba telpas? Viņš jautāja, vai man ir draugs, bet… vai viņam pašam ir draudzene?”
Džosija uzklikšķināja uz ikonas ar uzrakstu “Edilīnas muiža” un, to ieraudzījusi, iepleta acis. Ēkas fasāde bija no ķieģeļiem un nevainojami simetriska – divi stāvi ar pieciem logiem katrā. Abās ēkas pusēs atradās vienstāva spārni ar nelieliem pagalmiem.
– Acīmredzot tur dzīvo mani īrnieki, – Džoslina teica, tīksminoties par domu, ka tagad šī brīnišķīgā vecā māja pieder viņai.
Jau pēc piecām minūtēm viņa plosījās pa drēbju skapi, apņēmusies atbrīvoties no visa, ko vairs nevalkāja, un izvērtēt atlikušās drēbes. Pagāja piecpadsmit minūtes, un viņa aplūkoja savu gandrīz tukšo skapi un noteica:
– Eju iepirkties.
Turpmākās pāris dienas pagāja darbīgi – Džosija gatavojās aizbraukšanai un savai jaunajai dzīvei.
Tagad viņa bija Viljamsburgā, un pulkstenis rādīja vienpadsmit no rīta. Sestdiena, laiks izrakstīties no viesnīcas, visas mantas saliktas mazajā Mini Cooper, un Džosija gatavojās pirmo reizi uzlūkot “savu māju”. Viņa nesaprata, vai jūtas pacilāta vai nobijusies līdz nāvei. Cita pilsēta, pat cits štats, nepazīstami cilvēki – turklāt ar vienu no viņiem vakarā norunāta tikšanās.
– Tu to vari, – viņa sev atkārtoja un atvēra viesnīcas durvis.
Otrā nodaļa
Džoslina braucot žņaudza plaukstā izdrukāto karti. Norādes bija vienkāršas: izbraukt no Viljamsburgas uz Piektā lielceļa – tā, kurš veda uz visām plantācijām, – un pēc dažām jūdzēm viņa nokļūs uz Makterna ceļa. Vēl pēc trim jūdzēm jāpagriežas pa labi uz Edilīnas ceļa un tad jābrauc cauri pilsētai līdz pat savai jaunajai – vecajai – mājai.
Makterna ceļu atrast bija viegli, bet Džosijai radās aizdomas, ka izdrukātajā kartē ir kļūda, jo ceļš vijās cauri šķietami mūžsenam mežam. Viņa bija lasījusi, ka Edilīna atrodas dabas rezervāta vidū, tomēr nebija gaidījusi, ka blakus būs pirmatnējs mežs.
Viņa pavirzījās pa labi, jo garām aizsteidzās vairāki vīri melnā kravas automašīnā, kas aiz sevis vilka zvejas kuģi ar diviem motoriem. Pateicībā par ceļa došanu vīri pamāja ar roku.
Edilīnas ceļš bija skaidri saskatāms un, Džoslinai par prieku, uzturēts lieliskā kārtībā. Viņai jau bija radušās bažas, ka tas būs ceļš ar grants segumu un nezālēm.
Kad līdz pilsētai bija atlikusi aptuveni jūdze, mežā parādījās izcili ozoli, dižskābarži un lielas kalnu kļavas. Džosijai bija skaidrs, ka šajā vietā kādreiz atradušās bagātīgas plantācijas.
Nokļuvusi Edilīnas centrā, Džosija mirkli apstājās, lai to aplūkotu. Internetā uzmeklētā