kāds maz ir lasījis šo lugu?
Sūzena, protams, bija lasījusi, taču pat viņa negrasījās pirmajā stundā celt roku. Skolotājs zina, ka viņa ir to izlasījusi, par to Sūzena nešaubījās. Viņš zina, ka Sūzena zina, kas tieši ir virtuves drāma. Un pat kaut ko par šādu lugu vēsturisko kontekstu. Taču viņai nebija nepieciešami traucējumi sabiedriskajā dzīvē, ja to uzzinātu arī visi pārējie. Vismaz ne pagaidām. Mācību gads bija tikko sācies. Skolotājs pamazām zaudēja pacietību, kaut arī stunda bija ilgusi vēl tikai piecas minūtes. Viņiem visiem šī luga bija pa vasaru jāizlasa. Visi bija saņēmuši pa eksemplāram. Tas nesolīja neko labu šajās divās mācību stundās pēc kārtas.
Skolēni lūkojās lejup un stumdīja šurpu turpu papīrus, niekojās ar savu penāļu saturu, dažas nekaunīgākās skolnieces pat pārcilāja kosmētikas maciņu saturu.
Misters Blaits salika rokas kopā uz muguras, ieplestām kājām nostājās, norīstījās tā, ka viņa ādamābols spēcīgi salēcās rīklē, un sāka savu monologu par britu Jauno vilni divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā, un par to, kā dramaturgi tajā laikā bija apņēmības pilni ienest teātrī reālismu. Sūzenu tas interesēja, kaut arī viņa patērēja nedaudz enerģijas, lai izskatītos tā, it kā tā nebūtu. Īstenībā skolotājs runājot neraudzījās tieši uz viņiem. Šķita, it kā viņš lasītu lekciju telpas aizmugurei, kaut kādiem mītiskiem motivētiem skolēniem, kas eksistēja viņa paša iztēlē. Apmierināti ar to, ka viņš iekarsis pievērsies savai tēmai un runās vismaz desmit, piecpadsmit minūtes, neprasot no viņiem nekādu atgriezenisko saiti, lielākā daļa skolēnu klasē sāka kricelēt un sapņot vaļējām acīm, kā arī rādīja cits citam kādas zīmes ar lūpām.
Sūzena pameta skatienu apkārt. Šī klase bija viena no telpām jaunajā korpusā, tā atradās otrajā stāvā. Tā kā soli bija izkārtoti pakavveidā, viņa varēja labi redzēt visus pārējos, vai arī tik labi, cik nu tas ir iespējams, ja lielākā daļa skolēnu ir noliekušies aiz savām somām. Viņai līdzās Amēlija priecīgi ar korektoru zīmēja smalkas un eksotiskas puķes uz savas jaunās rozā mapes vāka. Klasē bija vēl apmēram divdesmit skolēnu, lielākoties tie bija bērni, ko Sūzena pazina no O līmeņa nodarbībām pagājušajā gadā, kaut arī tas bija pārsteidzoši, cik atšķirīgi viņi visi izskatījās bez ierastajiem formastērpiem. Šī diena savā ziņā bija pierādījums viedoklim, ka formastērpi lieliski atbalsta sociālo vienlīdzību. Tagad tas, kas katram skolēnam ir mugurā, radīs sociālo hierarhiju, kuras iepriekš nebija.
Un vēl klasē bija viens jauns zēns.
Sūzena viņu uzreiz pamanīja. Viņš bija ienācis ar pāris minūšu nokavēšanos. Laikam jau īsti nebija pārliecināts par to, kur viņam ir jābūt. Viņš bija nomurminājis atvainošanos un apsēdies solā pie loga. Viņš nesakumpa pār galdu, bet sēdēja taisni, sakrustojis potītes.
Viņš bija ļoti gara auguma. To Sūzena bija pamanījusi vispirms, tiklīdz zēns ienāca klasē. Daudz garāks par citiem puišiem klasē un vismaz piecas collas garāks par Ikabodu.
Tagad, fonā dūcot Ikaboda balsij, Sūzenai bija laiks nopētīt jauno skolnieku daudz rūpīgāk.
Viņa mati bija nogriezti nemoderni īsi, bet viņai tas patika. Viņai šķita, ka astoņdesmito gadu beigas ir ļoti neveiksmīgs laikmets vīriešu frizūru jomā, un, pavirši pārlaidusi skatienu klasei, meitene pamanīja diezgan daudzas paplānas zirgastes un dažas popdziedātāja Limāla iedvesmotas frizūras: augšā un sānos mati bija īsi un ar izbalinātām šķipsnām, bet aizmugurē – gari. Zēnam bija tumši brūni mati, tieši tik gari, lai galvas augšpusē veidotos viegls vilnis, bet virs ausīm un ap kaklu tie bija īsi. Viņa acis bija ļoti ļoti brūnas. Un viņš skuvās. Bija skaidri saskatāms ēnojums uz virslūpas un zoda. Viņa āda bija olīvkrāsā, un nedaudz izskatījās, ka viņš varētu būt no Vidusjūras reģiona, Spānijas vai tamlīdzīgi… Mamma droši vien būtu teikusi, ka viņš ir tumšādains (Sūzena to skaidri nezināja, bet viņai bija aizdomas, ka mamma ir nedaudz rasiste), taču viņai tas diezgan labi patika. Viņš bija spēcīgs. Daudzi puiši klasē izskatījās kārni, vēl joprojām izstīdzējuši. Zēni. Bet ne šis puisis. Viņš bija daudz… vīrišķīgāks. Tikai izrunājot vien šo vārdu savās domās, Sūzena piesarka. Muļķīgi. Vārds “vīrišķīgi” iederas romantiskajos romānos.
Sūzena atkal pacēla skatienu uz puiša seju un ieraudzīja, ka viņš lūkojas pretī. Viņa juta, ka pietvīkst vēl vairāk, un tad viņš pasmaidīja. Smaids bija plats un nedaudz nedrošs. Viņš pacēla uz augšu vienu uzaci, klusējot viņu izaicinādams, un Sūzena nolaida skatienu uz tekstu sev priekšā, juzdama, ka sāk elpot straujāk, un nesaprazdama, kāpēc.
Kad šai nebeidzami garajai stundai pienāca gals, Sūzena palika sēžam savā vietā, līdz lielākā daļa skolēnu bija izgājuši, steigdamies pusdienās.
Cieši pievērsusi skatienu savas somas saturam, viņa vēroja, kā puiša kājas šķērso klasi, uz mirkli apstājas pie viņas sola un tad dodas tālāk uz durvīm.
Mūsdienas
Loisai aiz muguras stāvēja Robs un uzsmaidīja Sūzenai. Gandrīz bikli, tikai ar lūpām, neatsedzot zobus. Tas pats nedrošais smaids.
– Sveika, Sūzij.
Dīvaini, neviens cits nekad nebija viņu saucis par Sūziju (un, kamēr viņi bija kopā, Robs ne reizi nebija viņu nosaucis nevienā citā vārdā), un šī tik pazīstamā mīļvārdiņa lietojums trāpīja Sūzenai gluži kā elektriskās strāvas trieciens. Vienu mirkli viņa ar pūlēm centās nošķirt pagātni no tagadnes. Atmiņas, sen jau apraktas un gandrīz aizmirstas, negaidot pārņēma Sūzenu pēkšņi un dzīvi. Ieraugot Robu, tās pārplūdināja viņas smadzenes. Viņai nācās apzināti atvilkt sevi atpakaļ uz šo brīdi.
– Kā tev klājas, mīļā? Tu lieliski izskaties! – Loisa turēja viņu aiz abām rokām, tad atliecās atpakaļ, nopētīdama no galvas līdz kājām.
– Paldies. – Sūzena jutās tik bikla kā pusaudze. – Man viss ir labi. Ļoti labi, paldies. Un kā klājas jums? – Tad, nemaz negribēdama to darīt, viņa negaidot pavaicāja: – Jums visiem. Kā klājas Frenkam? – Sūzena vēlējās, kaut būtu uzrakstījusi. – Man bija tik ļoti žēl… Loisa… tik ļoti žēl, kad uzzināju, ka viņš ir slims.
Loisa atvairīja līdzjūtību, bet tas nebija nelaipni. – Paldies tev, mīļā. Viņam nav pārāk slikti… ņemot vērā… – Tomēr Loisa izskatījās nogurusi.
Tagad ierunājās Robs: – Tētis ir slimnīcā. Viņi nolēma nomainīt viņam dažas zāles. Tāpēc atbraucu mājās. Esmu šeit uz dažām dienām, lai palīdzētu mammai.
Loisa nevadīja mašīnu. Vismaz agrāk viņa nemēdza to darīt.
– Rīt mēs viņu vedīsim mājās. – Tagad Loisa aplika roku Roba viduklim un nolieca galvu viņam pie krūtīm. Viņš bija tik ļoti garāks par māti. – Viņš man ir liels palīgs, mans zēns. Cik jauki, ka viņš ir šeit…
– Es par to nemaz nešaubos. – Atmiņas par Roba mierīgo, kluso spēku aizslīdēja Sūzenai garām gluži kā rēgs. Viņa vēl joprojām pētīja Roba seju. Viņš izskatījās labi. Nez vai viņu varētu nodēvēt par zēnu, kā to tikko paziņoja viņa māte, taču kaut kādā ziņā viņā joprojām bija kaut kas zēnisks. Viņam ap acīm bija parādījušās dažas smalkas rieviņas, arī abās pusēs mutei. Mati bija nedaudz atkāpušies no pieres, tomēr vēl joprojām biezi un tumši, tikai deniņos vīdēja kāds mazumiņš sirmu pavedienu. Viņa acis bija tikpat brūnas kā vienmēr. Parasti viņa āda bija olīvkrāsā, šodien viņš bija krietni iededzis. Rūtainā krekla apkaklīte bija vaļā… Sūzena apjauta, ka cieši skatās