pačaloja ar Seidiju, un mazā staroja no prieka. Tad viņa atcerējās: – Tētis teica, lai tu tūlīt nākot šurp, krustmāmiņ Sūzena.
– Protams. – Loisa pasmaidīja un pakāpās atpakaļ. – Protams, tev ir jāiet. Bija tik jauki tevi satikt.
– Un jūs arī, Loisa. – Viņa to teica no sirds. – Un tevi, Rob. Prieks tevi satikt.
Tas pats biklais smaids. – Tevi arī, Sūzij.
Atkal šis vārds. Viņi visi izturējās tik pieklājīgi. Sūzena nolika Seidiju zemē, mazā meitene sagrāba viņu aiz plaukstas locītavas un vilka projām. Sūzena uztaisīja neīstu grimasi un, pamājusi viņiem ar roku, sekoja meitenītei.
Kad viņas sasniedza Alisteru, Seidija uzskatīja, ka savu pienākumu ir izpildījusi. Viņa palaida vaļā Sūzenas roku un rikšiem devās projām uz mājas pusi uzmeklēt savu māti.
– Tu vari mani dēvēt par seru Gelehedu.
– Tātad es izskatījos tā, ka mani vajadzētu glābt?
– Man vienkārši šķita, ka šodien tu varētu iztikt bez vēl viena atmiņu trieciena no pagātnes.
– Droši vien. – Viņa palūkojās atpakaļ uz Loisu un Robu, bet viņi bija pagriezušies un roku rokā devās atpakaļ pāri laukumam. Sūzena jutās vīlusies. Viņa gribēja vēlreiz redzēt Roba seju. Cik smieklīgi.
– Ei! Zeme izsauc Apalīti.
Sūzena papurināja galvu un uzsmaidīja brālim.
Alisters aplika roku viņai ap pleciem. – Nāc nu, attopies, vai arī man nāksies tevi iepļaukāt. Dabūsim tev glāzi šampanieša… Ak, aizmirsti, labāk dabūsim vienu man…
Pēc dažām minūtēm viņu uzmanību jau atkal pilnībā saistīja viesības, un citādi nemaz nevarēja būt. Līgava un līgavainis staroja, lielā telts bija tieši tik lieliska, kā mamma bija dižojusies. Spēlēja mazs džeza ansamblītis, un 120 viesu novērsa Sūzenas uzmanību no viņas fantāzijām. Gandrīz.
Kad Sūzena vēlāk tajā vakarā nokļuva atpakaļ Ailingtonā, viņa uzreiz negāja mājā. Viņa jutās nogurusi, un šī diena viņu bija dīvainā kārtā iztukšojusi. Tās nebija gluži tās izjūtas, kuras parasti vajadzētu just kāzu noslēgumā, it īpaši tad, ja precas cilvēki, kurus jūs mīlat. Viņai vajadzētu justies prieka pārplūdinātai, spoguļoties mīlestības mirdzumā, ko jaunlaulātie jūt viens pret otru, vai tad ne? Vai arī vismaz, ja nespēj izjust iepriekš minēto, vajadzētu būt pilnai ar nenovīdīgiem novērojumiem par citiem viesiem un kritiku par to, kā šis pāris ir izvēlējies nosvinēt šo notikumu. Starp citu, Sūzenai uz kājas pirksta sāka veidoties tulzna, taču tas nebija iemesls. Varbūt viņai vajadzēja palikt pie mammas. (Varbūt arī ne – ja jau pašas kāzas viņu nogurdināja, tad rītdienas uzkopšana būs vēl simt reižu briesmīgāka… Turklāt, kad Sūzena gāja projām, ballīte vēl ritēja pilnā sparā, ieiedama tajā diezgan bīstamajā fāzē “Lūgumi dīdžejam”. Madness tikko sāka spēlēt, kad Sūzena ņēma kājas pār pleciem, un izskatījās, ka Aleksa un Hlojas draugi, jaunie juristi, te ir iekārtojušies uz palikšanu uz visu nakti.) Sūzena atrada vietu, kur novietot mašīnu pāris māju uz priekšu no savējās – cik ļoti viņa vēlējās, lai tai būtu piebraucamais ceļš, – un sēdēja, atslējusi galvu atpakaļ pret sēdekļa pagalvi. Visas dienas garumā viņa bija izdzērusi tikai pāris glāžu šampanieša, tomēr deniņos jau raisījās nelāgu galvassāpju aizmetņi. Ārā bija gandrīz pilnīgi tumšs, un viņas mājā spoži spīdēja visas gaismas. Vienā ziņā Alisteram bija taisnība – tur kaut kas nebija kārtībā. Varbūt spoži, bet ne koši. Tas nebija pareizi, ka viņa šodien sava brāļa kāzās bija viena pati, un nebija pareizi, ka viņa šobrīd sēž savā mašīnā, nedaudz pat baidīdamās ieiet pati savā mājā.
Viņa zināja, ka visi bērni ir tur. Šajā nedēļas nogalē nebija Daga kārta viņus ņemt pie sevis, bet šī vienošanās, kā Daglass vienmēr ar zināmu lepnumu teica (it kā tas pierādītu, cik viņš ir civilizēts), ir “plūstoša”. Ja “plūstoša” nozīmē to, ka viņi abi vienmēr atrodas viņa bijušās sievas Silvijas un viņas kaprīžu varā, tad viņam ir taisnība. Viņš šorīt bija aizbraucis pakaļ bērniem pie viņu mātes pēc tam, kad Sūzena devās projām.
Tieši par to bija viņu strīds. Vismaz vārdos. Pēdējā laikā viņu strīdiem bija daudzi un dažādi iemesli, bet, tāpat kā aisbergiem, virs ūdens bija redzami tikai desmit procenti no tiem. Dags bija nogaidījis līdz iepriekšējās dienas vakaram, lai viņai to pavēstītu, kaut arī izrādījās, ka Silvija piezvanījusi trešdien un lūgusi, lai viņš paņem bērnus. Dags nebija drosmīgs. Sūzena bija nikna. Viņš pasniedza viņai problēmu bez risinājuma – priecīgs, ka var to uzkraut viņai. Ko gan viņam vajadzēja darīt? Viņam vajadzēja teikt “nē”, Sūzena sacīja. Ja vien viņš patiesībā nepriecājas, ka viņam ir attaisnojums, lai nenāktu uz kāzām. Dags teica, ka tā neesot taisnība, viņš bija gribējis iet. Paraustīja plecus, it kā gaidītu, lai Sūzena piezvana mammai, kas, kā viņa zināja, visu pēcpusdienu klāj lielajā teltī galdus, lai tā pēkšņi atrod vietu trim bērniem, kurus viņa tik tikko pazīst. Nē, viņa kliedza, pati dzirdēdama, ka izklausās neglīti un nekrietni. Nē. Tas nu ir par daudz. Viņam vajadzēja teikt “nē”. Un tagad tā ir viņa problēma. Vari nepūlēties nākt uz kāzām, viņa teica. Un viņš to nedarīja. Vai viņa bija gaidījusi, ka viņš rīkosies citādi? Piezvanīs Silvijai un pateiks, ka ir pārdomājis? Nevienu mirkli.
Sūzena jau spēja iztēloties, ko ieraudzīs, kad ieies mājā. Vienmēr bija viens un tas pats. Silvija dzīvoja īstā izgāztuvē, un bērni bija apguvuši mājsaimniecības paradumus no viņas. Viņus nebija iespējams pārliecināt, ka šajā mājā ir citāda kārtība. Virtuve būs karalauks. Šķīvji izlietnē, produkti pēc maltītes gatavošanas atstāti visgarām uz letes, siers sacietējis, un nazis iedurts sviestā. Kad bērni bija šeit, Sūzenai bija dīvaina sajūta, pat pēc visiem šiem gadiem, ka tā vairs nav viņas māja.
Īstenībā tā nebija viņas māja. No tehniskā viedokļa. Taču viņai bija arī pašai savas mājas, kaut arī viņa nekad par to nebija domājusi, lietojot šādu terminu: mazs dzīvoklītis, ko viņa nopirka pēc Šona un pirms Daglasa, un īstenībā viņa tur nekad nebija dzīvojusi. Šī māja piederēja Daglasam. Viņš šeit dzīvoja, kad viņi iepazinās. Ne kopā ar Silviju – šo māju viņš nopirka, kad pēc šķiršanās viņu īpašumi tika sadalīti un materiālie apstākļi bija kļuvuši spiedīgāki. Acīmredzot tā bija daudz mazāka nekā māja, kur viņš bija dzīvojis kopā ar Silviju. Tā bija savrupmāja prestižākā ielā, ar automašīnu stāvvietu nost no brauktuves. Šī bija rindu māja ar trim guļamistabām un kabatlakatiņa lieluma zālienu. Tomēr Sūzena to izjuta kā savējo, kad bērnu nebija šeit. Kad viņi bija te, viņa to izjuta kā okupāciju. Un pēc tam viņu mocīja vainas apziņa par to, ka tā jutusies. Un tad uzmācās aizkaitinājums par to, ka jūtas vainīga. Šis bija ļoti, ļoti pazīstams modelis. Deizija būs ieslēgusies savā istabā, telefons no kāpņu laukumiņa, bez šaubām, būs ievilkts tur, cik vien tālu atļauj vads, pārāk skaļi skanēs mūzika. Sūzena nekad nebija varējusi saprast, kā pusaudži spēj vienlaicīgi pilnā skaļumā klausīties stereomūziku un sarunāties pa telefonu ar draugiem, bet nespēj sadzirdēt, ka jūs palūdzat viņus uzklāt gultu, kaut arī stāvat tieši blakus un visapkārt valda klusums. Nav šaubu, ka viņa runājas ar Setu. Tas ir viņas “kavalieris”. Rozija noteikti skatās kaut kādu draņķīgu televīzijas pārraidi. (Silvija ierobežoja “ekrāna laiku”; viņi ar Dagu to nedarīja. Tāpēc pēc šī “bada” bērni to centās izbaudīt ar uzviju, un Sūzena nedomāja, ka tas ir veselīgi. Kad bērni bija pie viņiem, viņi divdesmit četras stundas no vietas bija pieslēgušies tam vai citam aparātam. Pagājušajā nedēļā Rozija bija mēģinājusi pat vakariņās ierasties ar savu piespraužamo iPod un klausīties austiņās