Dievam, tas notika tieši tajā mirklī, kad klasē ienāca misters Blaits un palūdza viņus atvērt lugu simt desmitajā lappusē. Sūzena, pastiepusi roku pāri solam, stipri ieknieba Amēlijai augšstilbā.
Taču, par spīti Amēlijas ķircināšanai un bikstīšanai, Sūzena līdz pat novembrim nebija vēl saņēmusi drosmi pati sākt runāt ar Robu. Viņi uzsmaidīja viens otram, un bija tādi brīži, kad Sūzena sevi pārliecināja – arī Robs ar acīm meklē viņu pūlī. Dažreiz viņš skatījās viņai acīs nedaudz ilgāk, nekā būtu nepieciešams. Pēc tam, kad tas notika, Sūzena vienmēr jutās tā, it kā ap viņu spīdētu un mirdzētu tāda pati aura kā ap tiem cilvēkiem Ready Brek pārslu televīzijas reklāmā. Gaja Foksa naktī ciematā, centrālajā laukumā, vienmēr tika kurināts milzīgs ugunskurs. To sāka būvēt jau oktobrī, un ikviens ciemata iedzīvotājs deva savu artavu. Un piektajā novembrī ugunskurs parasti jau bija sakrauts pietiekami liels, lai nocepinātu daudzus šādus puišus. Laukā uz ziemeļiem no ciemata Rotary klubs organizēja uguņošanas demonstrējumus, bet otrā laukuma pusē parasti uzslēja savas teltis ceļojošais atrakciju parks ar nelielu panorāmas riteni un elektromobiļiem. Ja vien nelija lietus, laukumā ieradās visi ciema ļaudis, lai dedzinātu ugunskuru un noskatītos uguņošanu. Sūzena bija sajūsmā par šo notikumu, kopš bija maza meitene – tas bija saistīts ar tumsu, ar to, ka laukumā naktī ir sapulcējies neparasti daudz ļaužu, kā arī to, ka skolēniem neliek ievērot gulētiešanas laiku. Vislabāk viņai patika uguņošana. Sūzena nespēja noskatīties krāšņo izrādi bez kamola kaklā. Skatoties uguņošanu, viņai vienmēr gribējās raudāt.
Ugunskurs nu jau pamatīgi kvēloja, tas tika aizdedzināts no sešiem vai septiņiem dažādiem punktiem apkārt perimetram, un liesmas jau laizīja zarus tuvu virsotnei. Cilvēki visi bija iekarsuši. Uguns fantastiski sprakšķēja, valdīja brīnišķīga smarža. Sūzenai šķita dīvaini, kā gan priekšpuse var būt tik karsta, ka deg vaigi, bet mugurpuse joprojām auksta. Amēlija kopā ar Alisteru bija devušies nopirkt karstu sidru un glazētus ābolus, pirms ir sākusies uguņošana. Nošķīrusies no vecākiem un Aleksa, kuri kopā ar draugiem bija otrā laukuma pusē, un draudzenes, kas bija devusies uzkožamo meklējumos, Sūzena pēkšņi attapās – vienlaikus izjuzdama gan prieku, gan kaunu, – stāvam netālu no Roba, kas bija kopā ar diviem pusmūža cilvēkiem; viņa pieņēma, ka tie ir viņa vecāki. Sūzena nebija puisi speciāli meklējusi, un viņa cerēja, ka viņš tā nedomā. Viņa nevarēja nekur doties projām – Als un Amēlija atgriezīsies šajā vietā, un, ja viņi tagad pašķirsies, nav ne mazāko izredžu, ka viņi atkal cits citu atradīs, turklāt cilvēku bija ļoti daudz un tālāk prom no ugunskura bija tumšs. Sākumā Sūzena nebija pārliecināta, vai Robs pamanījis viņu ņirbošajā ugunskura gaismā, bet pēkšņi viņš atradās viņai līdzās. Sūzena no visas sirds baidījās, ka viņai tik ļoti noreibs galva no puiša klātbūtnes, ka viņa varētu iekrist ugunskurā, ja vien nebūtu virves, kas to ieskāva, – lai tie, kas nav pasākuma rīkotāji rotarieši, turētos drošā attālumā. Viņa nekad, nemūžam vēl nebija tā jutusies.
– Sveika, – viņš ierunājās pirmais.
– Sveiks.
– Tas ir lielisks, – Robs sāka sarunu, norādīdams ar roku uz ugunskura pusi.
Sūzena pamāja, un viņas atbilde bija neviltota entuziasma pilna. – Man tas ļoti patīk. Manuprāt, šī ir mana mīļākā nakts gadā. Visi ciemata iedzīvotāji ir šeit.
– Vai tu vienmēr esi šeit dzīvojusi?
– Jā. Visu savu mūžu. Tā ka šī ir sešpadsmitā vai septiņpadsmitā Ugunskuru nakts, kurā esmu piedalījusies. Esmu gluži pārliecināta, ka viņi mani atnesa šurp, kad biju vēl zīdainis.
– Vai tas vienmēr ir tik liels?
– Man tā šķiet. Es nezinu. Bērnībā viss liekas lielāks, vai ne?
Robs pasmaidīja. – Kur ir tava draudzene?
– Amēlija? – Sūzenai pamira sirds, un viņa sajuta asu vilšanās dūrienu. Tātad viņš interesējas par Amēliju. Nav nekāds brīnums. Amēlijai patīk flirtēt, viņa pievelk zēnus kā gaisma tauriņus. Viņa nav neveikla un bikla. Sūzena mīņājās no vienas kājas uz otru, apjauzdama, ka viņai sāk salt kāju pirksti. – Viņa aizgāja kopā ar manu brāli nopirkt dzērienus un uzkodas. Viņi kuru katru mirkli būs atpakaļ.
– Žēl gan.
Sūzena palūkojās uz Robu, un viņa acis iedzirkstījās, iekams viņš novērsa skatienu. Viņš gandrīz smaidīja.
Iestājās neērts klusums. Sūzena rakņājās savā prātā, cenzdamās izgudrot kaut ko interesantu, ko lai pasaka. Viņai tas nudien pilnīgi un galīgi nepadevās. Spriedze bija neizturama. Viņa saprata, ka Robs kuru katru mirkli var pamāt viņai ar galvu un doties atpakaļ pie saviem vecākiem. Kad meitene ierunājās, vārdi neveikli vēlās viņai pār lūpām. – Mēs… mūsu bariņš… kad noskatīsimies uguņošanu, mēs grasāmies doties uz atrakciju parku. Negribi pievienoties? Es domāju, ja tu vēlies…
– Protams. – Robs paraustīja plecus, it kā viņš būtu ar mieru abējādi.
Kad pārējie atgriezās, Amēlija dāvāja Sūzenai smīniņu. Sūzena piemiedza acis un brīdinoši saknieba lūpas, un Amēlija pacēla pirkstu pie lūpām, apliecinādama savu klusēšanu, tad piemiedza viņai ar aci. Alisters nepiespiesti sāka tērzēt ar Robu, neievērodams meiteņu žestus.
Sūzena joprojām jutās pilnīgi kā bez elpas un bikla, kad virs viņu galvām uzplauka raķetes visās varavīksnes krāsās. Viņai kaklā sakāpa kamols. Visi atgāza galvas, lai vērotu uguņošanu, un visapkārt skanēja sajūsmināta elšana un bērnu izbrīna saucieni. Sūzenai bija sajūta, ka Robs ir viņai tik tuvu – te, aukstumā un tumsā. Un viņai šī sajūta patika.
Kad meitene nolaida roku gar sāniem, viņas mēteļa piedurkne aizskāra puiša roku, un tad viņa juta, ka Roba plauksta lēni ieslīd viņas plaukstā, līdz viņu pirksti savijas. Viņš saspieda meitenes pirkstus, bet viņa skatiens neatrāvās no debesīm.
Mūsdienas
Pēdējos gados tik bieži šķita, ka Anglija ķircina savus iemītniekus ar riekšavu karstu dienu maijā, mudinādama histēriskā steigā lakot kāju nagus, veikt kāju vaksāciju un pirkt topiņus ar lencītēm, lai jūlijā viss jau atkal pavērstos uz pelēcīgo lietavu un dzestro vēju pusi. Taču šajā gadā vasara bija dāsna. Angļu Rivjērā uz augustu vairs nebija brīvu viesnīcu, un laikrakstu pirmajās lappusēs katru dienu bija redzamas fotogrāfijas no Haidparka, kur pūļiem vien sauļojās peldkostīmos un peldbiksēs tērpušies ļaudis. Dags bija trīs nedēļas nogales pavadījis uz jahtas, viņš bija saulē iededzis sarkanbrūns. Vienu reizi Sūzenai bija izdevies izvairīties, aizbildinoties ar nepadarītiem darbiem, ar kuriem jātiek galā, taču pagājušajā nedēļas nogalē viņi visi pieci devās turp. Deizija, sabozusies tāpēc, ka nebija kopā ar Setu, visu dienu nogulēja uz vēdera, uzziedusi uz sava ķermeņa milzīgu daudzumu Piz Buin sauļošanās losjona, bet Fins nedroši un neorganizēti reaģēja uz tēva izkliegtajām instrukcijām. Sūzena vēlējās, kaut viņai patiktu burāt tikpat ļoti kā Dagam, taču patiesībā Rozija bija viņam vienīgais labprātīgais un kaut cik noderīgais komandas loceklis.
Saule joprojām spoži spīdēja un karsēja, gaiss bija biezs un smags, kad Sūzena beidza darbu un, mirkšķinādama acis kā kurmis, iznāca no sava aptumšotā biroja ar gaisa kondicionētāju. Viņa novilka kokvilnas jaku, ko valkāja virs koraļļkrāsas kreklkleitas, lai cīnītos pret elektriskā gaisa kondicionētāja radīto dzestrumu, un devās uz metro. Skaidri jūtamais vingrums viņas solī droši vien bija saistīts ar faktu, ka šovakar viņa nedodas taisnā ceļā mājup, kaut arī Daglass bija piedāvājis nelielu pikniku un pudeli sārtvīna, un bija diezgan neapmierināts, kad Sūzena