.

labu, – Niks labsirdīgi paskaidroja. – Ja jūtaties pārāk satraukta, es uzlikšu kaklasaiti atpakaļ.

      Elija nomierinājās brīdī, kad istabā atgriezās Brionija, kuru acīmredzot nepārsteidza tas, ka Niks sēž pie galda pretī auklītes amata kandidātei. Viņa triumfējoši pavēcināja gaisā savu Blackberry viedtālruni.

      – Labas ziņas? – Niks pajautāja.

      – Nekas tāds, par ko drīkstētu runāt, – Brionija noskaldīja. – Teiksim tā. Esmu noslēgusi labu darījumu. Pabeigusi vienu stāstu, un viņi ir uzķērušies uz citu, proti, par krievu oligarhu, kas meklē futbola komandu. Tu noteikti nes laimi, Elija Sperova, – Brionija sirsnīgi noteica. Rokā viņa turēja paplāti ar olu kulteni. Elija nosprieda, ka tās ir brokastis, taču namamāte nolika paplāti priekšā sunim. – Viņam garšo Malejas gatavotās olas, – viņa paskaidroja, sabužinājusi suņa kažoku. – Lesters ir īsts savādnieks. Vai tev patīk suņi? Mēs uzskatām, ka citiem viņš iepatīkas no pirmā mirkļa.

      – Lielākoties jā, – atbildēja Elija. Tanī brīdī Lesters nokāpa no sava zīda troņa un, ar vienu aci pētīdams svešinieci, ķērās pie kulteņa.

      Brionija apsēdās līdzās Nikam, izņēma dažas matu saspraudes un izlaida lapsas rudos matus. Tie ieskāva seju, kas likās spilgtāka par daudz drūmākā vīra tumšajiem vaibstiem. Elija piemiedza acis. Šķita, ka viņa lūkojas saulē, kas lien ārā no mākoņa. Brionija ieskatījās rokaspulkstenī, tādējādi pārliecinot Eliju, ka intervija notiks tikai pieklājības pēc. Tad atkal iezvanījās Brionijas tālrunis, taču viņa nelikās ne zinis un steigšus sāka raksturot savus četrus bērnus.

      – Džeikam ir gandrīz astoņpadsmit. Pēdējo gadu mācās Vestminsterā. Sliņķis, bet ar pareizo attieksmi viss būtu kārtībā. Viņam vajadzīgs pamudinājums. – Lai pastiprinātu savu vārdu iespaidu, viņa savilka pirkstus dūrē. – Viņam piemīt gribasspēks un prasme saprast, ko viņš grib, tādēļ nepieciešams cilvēks, kurš prot puisi noturēt rāmjos. Vairāk pātaga, nevis burkāns, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. – Elija nesaprata, taču veikli aprēķināja, ka ir tikai četrus gadus vecāka par Džeiku. Viņa grasījās iebilst, ka tas var mazināt viņas autoritāti Džeika acīs, bet Brionija jau stāstīja par savu meitu Iziju. – Lai arī trīs gadus jaunāka, Izija ir ļoti mērķtiecīga, – viņa atzinīgi noteica. – Noteikti gribēs, lai pārbaudi viņu, un paziņos, ja vajadzīga palīdzība, taču lielākoties pati prot organizēt savu laiku. Bet tev būs jāuzrauga cepumiņi. Meitene ir tajā vecumā, kad lieko tauku parādīšanās noteikti nav vēlama. Viņa ir talantīga čelliste, un tev vajadzēs iedrošināt viņu vairāk vingrināties. Stundu dienā. Viņa spēlē skolas kvartetā. – Kad Brionija apklusa, lai ievilktu elpu, Niks uzmundrinoši uzsmaidīja Elijai, taču nešķita, ka viņš vēlētos kaut ko piebilst. – Dvīņiem ir pieci gadi. Daudz laika pavada kopā, un es gribu panākt, ka viņi vairāk uzturas šķirti. Viņi ir identiskie un pārāk atkarīgi viens no otra. Septembrī sāks apmeklēt skolu. Piecas dienas nedēļā. Tev vajadzēs viņus aizvest, atvest un tad nogādāt uz pulciņiem. Tu kārtosi tikšanos ar draugiem, mācīsi pareizi satvert zīmuli un uzraudzīsi klavierstundas.

      – Satvert zīmuli? – Elija muļķīgi pārvaicāja.

      – Rokraksts, nevainojama rakstīšana un tamlīdzīgas lietas, – Brionija paskaidroja un pavēcināja roku, it kā gribētu atgaiņāties no šī jautājuma. Tad viņa paliecās tuvāk Elijai. – Es uzskatu, ka ik mirklis dod viņiem iespēju mācīties. Ja braucat mašīnā, jāieslēdz “Radio 4” vai “Klasika FM”. Pirms miega jālasa kvalitatīva literatūra. Ikviens vārds, ko viņi nesaprot, jāuzraksta uz tāfeles viņu guļamistabā. Un es gribētu, lai tu katru vakaru divdesmit minūtes māci viņiem matemātiku. Tas ir būtiski, lai ievērotu regulāru dienas režīmu. Tā turpinādama, Brionija ne reizi nenosauca dvīņus vārdā, bet atklāja, ka viņi pasākuši pabeigt viens otra teikumus, ir apsēsti ar Vilcieniņu Tomasu, bet bez noslieces uz autismu, un ir parādījuši talantu futbola laukumā. Brionija vēlējās, lai bērni iedraudzējas ar vienaudžiem un katrs dodas pie saviem draugiem.

      Tik objektīvs vērtējums pārsteidza Eliju. Viņa mēģināja iztēloties savu māti kādam tik bezkaislīgi stāstām par saviem bērniem:

      “Džo ir zems garlaikošanās slieksnis, un dažkārt viņa pati sevi ārstē ar narkotikām, tādējādi izraisot garastāvokļa maiņas. Džo ir ļoti īsredzīga pieeja dzīvei, tādēļ viņai ir grūti plānot nākotni. Džo patīk riskēt, bet viņa neprot rēķināties ar sekām. Džo savā uzvedībā ir pilnīgs pretstats jaunākajai māsai Elijai, kura cietusi no ārkārtīga uzmanības trūkuma, jo tā lielākoties veltīta Džo. Elija jūt milzīgu atbildību par māsu un, dzīvojot prom no ģimenes, gūs iespēju atrast sevi.”

      Elijas māte nemūžam nebūtu spējīga uz tik objektīvu analīzi. Viņa izlīdzētos ar kādu anekdoti vai ļautos emociju vilnim, kas pēdējā laikā parasti pavadīja sarunas par Džo.

      Brionijas izturēšanās Elijai patika, jo nebija tik emocionāla. Šī sieviete iemiesoja spēju audzināt bērnus, vienlaikus nepazaudējot sevi. Elijai šāda situācija bija pilnīgs jaunums.

      – Redzu, ka esi ieguvusi vienpadsmit vispārējās vidusskolas izglītības sertifikātus un vislabākos vērtējumus “A” līmenī, – sacīja Brionija, pagrūdusi uz Nika pusi kādu papīra lapu. Niks ielūkojās tajā un atzinīgi iesvilpās. – Tātad tu noteikti varēsi palīdzēt bērniem ar mājasdarbiem. Mēs abi strādājam garas stundas, tādēļ tā būs tava prioritāte.

      – Noteikti, – Elija atbildēja.

      – Latīņu valoda? – Brionija noprasīja. Kad Elija palocīja galvu, viņa turpināja: – Izņemot auklēšanu, vai tev ir vēl kāda pieredze ar bērniem?

      Elija sāka skaidrot, kā iesaistījusies programmā pusaudžu grūtniecības samazināšanai, kuras ietvaros meitenes saņēma lelles, ko vajadzēja pieskatīt visu dienu. Lelles bija ieprogrammētas raudāt, ja netiek pabarotas vai viņām nav nomainītas autiņbiksītes. Elija apliecināja, ka prot rīkoties atbildīgi.

      – Un pārējās meitenes jūsu klasē? – painteresējās Niks.

      – Viena nejauši piestātnē izlaida lelli no rokām; otra tobrīd jau bija stāvoklī, un viņai no uztraukuma sākās laktācija, – Elija stāstīja, nopriecājusies, ka atradusi piemērotu zinātnisku vārdu.

      Kādu brīdi Niks un Brionija klusēdami vērās kandidātē. – Mums par tādu programmu nekas nav zināms, – Niks beidzot smaidīdams atzina. Brionija izskatījās apjukusi.

      – Tāpat mēs ceram, ka tu palīdzēsi organizēt arī mūsu mājas dzīvi, – viņa turpināja, pūlēdamās atgūties. – Gan dzimšanas dienas ballītes, gan drēbju izņemšanu no tīrītavas, gan automašīnas vešanu uz servisu un apģērba iegādi bērniem. Vai tu piekristu?

      – Protams, – Elija labprāt atsaucās.

      – Vai ir kādi jautājumi? – Brionija pēkšņi pavaicāja. Elija kaut ko nomurmināja par to, ka satiksme Londonā diezgan atšķiras no tās, pie kā viņa ir pieradusi Kromerā. – Tu vari izmantot “Edisonu Lī”, – Brionija ieteica.

      – Vai tas ir jūsu šoferis? – Elija vaicāja.

      Niks un Brionija sāka smieties, un Elija atkal nosarka.

      – Tā ir taksometru kompānija, – Niks paskaidroja. – Mums ir līgums ar viņiem.

      Tas ir viss, ko viņa pēc vairākiem gadiem atcerēsies no šīs darba intervijas. Nebija neviena jautājuma par to, kādi ir meningīta simptomi un ko darīt, ja bērns aizrijas. Roza bija teikusi, ka viņas māte to vienmēr prasa, kad pieņem darbā