nepietika drosmes aizrādīt, ka pat gadu pēc renovācijas Oksfordšīras māja nebija piemērota dzīvošanai.
– Vai tev, Elij, ir kāda nojausma, kā viņi pie tās tikuši? – Brionija vaicāja un paslidināja avīzi pāri galdam tuvāk Elijai, kura no pārsteiguma satrūkās. Laikraksts nokrita uz grīdas. – Tev vajadzētu sūdzēties. Tavs vārds pie fotogrāfijas iespiests tik maziem burtiņiem, ka ir tik tikko salasāms, – Brionija turpināja.
Pacēlusi avīzi, Elija kādu brīdi pētīja fotogrāfiju. Viņa to bija uzņēmusi krāsainu, bet iespiests bija melnbalts variants – visa ģimene Korfu salā vasarā.
– Man nav ne jausmas, – Elija atbildēja, palūkojās uz galdu pa kreisi no ēdamistabas durvīm un saprata, ka vieta, kur šī fotogrāfija parasti stāvējusi, ir tukša.
– Kāds to būs nozadzis, – ieminējās Fojs, neticīgi paraustījis plecus. – Šis ir mans Konrāda Bleka moments. – Fojs smējās tik sirsnīgi, ka viņam pietrūka elpas. – Tikai ģērbies esmu kā grieķu zemniece, nevis kardināls Rišeljē.
Fotogrāfijā bija iemūžināts smalks joks, kuru Fojs izstrādāja pēc kādām ilgām pusdienām vasaras atvaļinājuma laikā Grieķijā. Viņš bija iegādājies divdesmit akru lielu olīvkoku birzi blakus savam īpašumam Korfu salā, lai atzīmētu aiziešanu pensijā, un smējās, ka kļuvis par īstu muižnieku. Olīvkoki deva simts litru eļļas, ko pildīja litra pudelēs. Fojs vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kurā visi ģimenes locekļi būtu redzami Korfu zemnieku drānās. Šis attēls tiktu iespiests uz eļļas pudeļu etiķetēm, lai uzjautrinātu draugus.
Tobrīd tā šķita lieliska ideja. No grieķu pavāra viņš aizņēmās garus melnus svārkus, priekšautu un šalli. Elija pierunāja dvīņus uzvilkt tradicionālos grieķu tautastērpus – tas bija īsts varoņdarbs, jo bērniem vajadzēja staigāt īsos ieloču svārkos un garās baltās zeķbiksēs. Pārējiem tika melnas bikses un krekli.
Ar vienu roku Fojs bija apskāvis Titu, kas nopietna stāvēja līdzās, ar otru – Hesteri. Viņas vīrs Riks nekur nebija redzams. Dvīņi sēdēja citiem pie kājām un turēja burku ar dažiem beigtiem circeņiem. Malā blakus Džeikam un Izijai stāvēja Brionija un Niks, kurš vilka sievu prom no pārējās ģimenes un tuvāk pāris cāļiem, kas bija ieklīduši kadrā. “Nabaga Niks,” nodomāja Elija, “viņam nebija nekādu izredžu.” Blakus šai fotogrāfijai atradās attēls ar Foja olīveļļu un vēl viens ar Foja kuģīti “Draudi”, kas noenkurots klinšainā pludmalē pie īpašuma.
Uz fotogrāfijas bija rakstīts: “Klasiska Čestertonu ģimenes aukstā pirmspieduma olīveļļa.” Un apakšā ar mazākiem burtiem: “Augstākās kvalitātes olīveļļa, kas no olīvām iegūta tikai ar mehāniskām metodēm. Skābums 0,1 līdz 0,8 %.”
– Publicitāte tagad ir tāda, ka es olīveļļu eBay vietnē varētu pārdot par milzu naudu, vai ne, Elij? – Fojs jautāja. – Mūsu sliktā slava varbūt piešķir tai īpašu vērtību.
– Beidz uztraukties par naudu, tēt, – Brionija rājās. – Par to parūpēsies Niks.
– Ja ir tiesa viss, ko par viņu raksta, tad viņam būs jāsēž cietumā, – attrauca Fojs.
– Viņam ir labs advokāts, – iebilda Brionija, – un finanšu pakalpojumu regulatoram ir bēdīga pieredze apsūdzību lietās. Netici visam, ko var izlasīt avīzē.
– Ja viņš to nav izdarījis, kāpēc viņš tik pēkšņi pazuda? – Fojs vaicāja.
– Niks tagad nespēj skaidri domāt, – sacīja Brionija, veltīdama Fojam stingru skatienu un tāpēc ļoti līdzinādamās tēvam, – un uzskata, ka viņi liksies mierā, ja viņš uz laiku nozudīs no skatuves. – Brionija norādīja uz logu un ielas pretējā pusē redzamajiem žurnālistiem un paparaci, kas tur pulcējās teju katru rītu.
– Kad pēdējoreiz runāji ar viņu? – Fojs jautāja.
– Pirms pāris dienām, – izvairīgi atbildēja Brionija.
– Vai zini, kur viņš atrodas? – Fojs tincināja. Brionija paraustīja plecus. – Ap viņa nozušanu sacelta vesela jezga, – turpināja Fojs, pauzdams skaļi arī Elijas domas.
– Gribu paklausīties ziņas, – Brionija paziņoja, nelikdamās ne zinis par tēvu, un ieslēdza televizoru, kas ēdamistabā tika ienests no virtuves pēc tam, kad no darba aizgāja Maleja. Ekrānā tūdaļ parādījās Bloomberg News kanāls. Reportiere, kas pagājušajos Ziemassvētkos piedalījās Čestertonu rīkotajā ballē, stāstīja par banku, kurā strādājis Niks. Brionija un Fojs piegāja tuvāk televizoram. Brionija pagrieza aparātu skaļāk un brīdināja Foju un Eliju, ka jāievēro klusums.
– Likviditātes krīze… akcijas kritušās par divpadsmit procentiem… nervozi investori… pakļauts augsta riska… – Pēdējā gada laikā Skineru namā Elija bija dzirdējusi pietiekami daudz sarunu, lai saprastu, ka šīs ziņas nesola neko labu un kaut kādā veidā ir saistītas ar Niku.
– Par ko viņa runā? – Fojs vaicāja Brionijai, rādīdams uz televizora ekrānu.
– Baumo, ka PIMCO pārtraucis darījumus ar Lehman kompāniju, – Brionija paskaidroja.
– Kas? – Fojs pārjautāja.
– Pasaules lielākais obligāciju fonds vairs nesadarbosies ar Lehman, – Brionija noskaldīja.
– Ko tas nozīmē? – Fojs tincināja.
– Tas nozīmē, ka viņiem beigas, – Brionija teica.
Elija piegāja tuvāk Brionijai un Fojam. “Jau tūlīt blāvacainā reportiere beidzot paziņos, ko īsti Niks ir nostrādājis.” Tomēr brīdī, kad Elija nostājās blakus Fojam, reportiere sāka stāstīt par amerikāņu hipotekāro kredītu kompānijām, kam sācis pietrūkt kapitāla. Freddie Mac un Fannie Mae. “Izklausās pēc pornofilmu zvaigznēm,” Elija nodomāja.
– Tas varētu būt labi, – cerīgi noteica Fojs, – jo novērsīs uzmanību no Nika.
– Vai arī viņš nonāks vētras epicentrā, – atbildēja Brionija. – Viņš taču joprojām strādā Lehman.
– Vai zināji, ka vārds “kredīts” cēlies no latīņu vārda, kas nozīmē “ticēt”? – pēkšņi pajautāja Fojs. – Interesanti, vai Niks to zina?
Otrā nodaļa
Felikss Neilors gaidīja pie galdiņa kafejnīcas stūrī. Viņš bija ieradies par agru, un Elija to uzskatīja par agresijas, nevis pieklājības zīmi. Acīmredzot viņš grib gūt virsroku. Viņš paskatījās uz Eliju un pasmaidīja, nolikdams avīzi uz grīdas un pavilkdams nostāk krēslu sev līdzās. Skanēja grupas Noah and the Whale mūzika.
Kafejnīca bija pilna ar studentiem. “Laba izvēle,” nosprieda Elija. No pieredzes viņa zināja, ka pēdējā kursa studenti ir paši egocentriskākie cilvēki pasaulē un viņiem uzmanību nepievērsīs. Turklāt Felikss bija uzvilcis T kreklu un džinsus un sabužinājis matus, tātad pilnīgi iederējās kopainā. Niks to nemūžam nespētu.
Elija apsēdās un palūkojās apkārt. Pretī sēdēja puisis, kas lasīja īsziņu un prasīja draugam, vai meitene, kas atvadās ar pāris skūpstiem, ir domājusi kaut ko vairāk nekā tā, kura devusi tikai vienu. Un vai ir kāda nozīme tam, ka vārds “skūpsti” rakstīts ar lielajiem burtiem. Draugs šķita vienaldzīgs un acīmredzami negribēja iesaistīties diskusijā, kuru abi droši vien risinājuši ne reizi vien.
Pie blakus galdiņa kāds pāris nopietni apsprieda, vai Robinsons Kruzo ir simbols individuālismam,