pati savus noteikumus un brizdama pa dārgo paklāju Ugg zābakos, kas atstāja dubļainas pēdas. Mati bija atglausti no sejas un sasieti ciešā zirgastē, tomēr dažas cirtas bija atrisušas. Viņas skaistums likās mazliet nobružāts. Raizes laupīja ēstgribu, un viņa bija zaudējusi svaru. Zaļās acis šķita pārāk lielas, džinsi un kašmira džemperis karājās kā uz pakaramā. Bez kosmētikas viņa izskatījās vēl trauslāka. Bija grūti noticēt, ka viņai ir četrdesmit seši gadi.
Lietišķas drēbes Brionija vairs nevilka, lai gan joprojām cēlās agrāk par visiem pārējiem, lai pārbaudītu elektronisko pastu, pasvīstu uz tredbāna un tad kopā ar bērniem sēstos pie brokastu galda. Elijai viņa uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi ievērot ikdienas režīmu. Otrā pasaules kara laikā Vinstons Čērčils katru rītu cēlās vienā un tajā pašā laikā, brokastīs ēda vienu un to pašu un avīzes lasīja vienā un tajā pašā kārtībā, bet pēc tam nozuda savā bunkurā.
– Es gribu parūpēties par Eliju gadījumam, ja viņai šai vētrā nāksies zaudēt, – sacīja Fojs. Elija tūdaļ noņēma rokassprādzi un uzmanīgi nolika to blakus auskariem. – Kāpēc tev nepārdot šo galdu? – Tā kā Brionija neatbildēja, Fojs turpināja: – Tev vajadzētu to pārdot. Tas taču ir Jupe, vai ne? Droši vien ir kādu drusku vērts.
– Niks to nopirka mūsu desmitajā kāzu gadadienā, – Brionija teica, saudzīgi uzsitot pa spožo galda virsmu. – Tik lieli Eiropā ir tikai daži eksemplāri.
– Nedomāju, ka turpmākajos gados pie tevis plūdīs pusdienotāju straumes, – Fojs attrauca. – Pārdodot šo galdu, saņemsi pietiekami daudz naudas, lai vismaz sešus mēnešus nomaksātu hipotēku, un būs par vienu uztraukumu mazāk.
– Nejaucies manās darīšanās, tēt, – Brionija stingri iebilda. – Es tikai cenšos būt praktisks, – Fojs noteica un pagriezās, lai novērtētu attālumu, kas būs jāpieveic līdz atpūtas krēslam.
– Galds paliks, – Brionija noskaldīja. – Gribu, lai tas ir šeit, kad Niks atgriezīsies.
– Tad varbūt spoguļus? – Fojs norādīja uz diviem apsudrabotiem astoņpadsmitā gadsimta itāliešu spoguļiem, kas karājās abpus kamīnam. – Par tiem dabūsi labu žūksnīti.
Iepriekšējā vakarā par galdu izraisījās karstas debates – par tā atrašanās vietu, nevis vērtību. Brionija bija uzstājusi, ka antīko lietu tirgotājam priekšmeti jāredz dabiskā dienas gaismā, tāpēc tas jāpārnes uz otru telpas galu un jānoliek pie logiem, kas sniedzas no grīdas līdz griestiem un veras uz Holenda parku.
Viņas māsa Hestere kaismīgi iebilda pret galda pārvietošanu, jo tādējādi tiktu radīti labvēlīgi apstākļi uzbāzīgajiem fotogrāfiem, kas laiku pa laikam pulcējās ielas pretējā pusē un rāpās uz saliekamajām kāpnēm, lai kaut ko izokšķerētu. Pat tik nelielas pārmaiņas varētu dod viņiem jaunu informāciju, it īpaši tad, ja telefoto objektīvi ļauj saskatīt, kas atrodas uz galda. Visi bija gaidījuši, kad viņa pabeigs. Hesteres viedoklis varēja šķist visnotaļ loģisks, taču tas nemaz nebija tik objektīvs. Jau nākamajā elpas vilcienā viņa izstāstīja, ka lielākā māja vienā no dārgākajām Londonas ielām rada gan problēmas sabiedrisko attiecību jomā, ar kurām visiem nu jāsastopas, gan citas – ēkas novietojums pašā pusloka centrā dod plašas iespējas fotogrāfiem izvēlēties skatpunktu.
– Protams, ja tu būtu skolotāja un dzīvotu manā ielā Stokņūingtonas rajonā, viss būtu daudz vienkāršāk, – Hestere apgalvoja, ļaudama vaļu savam senākajam aizvainojumam.
– Ja es būtu skolotāja Stokņūingtonā, ap māju nesnaikstītos fotogrāfi, – Brionija atcirta. Fojs iesmējās, tādējādi atzīdams Brionijas uzvaru.
– Ko domā tu, Elij? – Fojs pajautāja. Viens no šīs krīzes nestajiem labumiem bija tas, ka cilvēki gribēja zināt Elijas viedokli. Sākumā viņa domāja, ka tas ir taktisks gājiens, lai pārliecinātos, ka viņa neaizbēgs tāpat kā saimniecības vadītāja, filipīniete Maleja, kura paanalizēja situāciju un trešajā dienā pārcēlās pie kādas ģimenes no dvīņu skolas. Pēc tam Elija sprieda, ka viņa taču ir daļēja krīzes vērotāja un tādēļ viņas viedoklis ir svarīgs. Un tikai pēc strīda par galdu viņa atskārta, ka viņas klātbūtne palīdz ģimenei izvairīties no diskusijas par vienīgo apspriešanas vērto lietu, proti, vai tas, ko avīzes raksta par Niku, ir taisnība.
Pagāja dažas minūtes, un Elija piekrita Brionijai. Ne jau tāpēc, ka tā bija vieglāk, – nepiekrist Hesterei bija daudz grūtāk. Gluži vienkārši tā likās pareizi. Elija norādīja, ka lielāko daļu kadru fotogrāfi uzņēmuši pēc pusdienas, kad saule vairs nav traucējusi. Tad viņa piedāvāja pārliecināties, ka aizkari ir ciet un neviens nevar redzēt, kas nākamajā rītā notiks ēdamistabā.
Un tas nozīmēja, ka pirmām kārtām jāpanāk, lai septiņus gadus vecie dvīņi Hektors un Elfijs netaisa vaļā aizkarus. Jau divas nedēļas kopš skandāla sākuma dvīņi ilgojās pēc nokļūšanas kadrā un pēc tam avīzē, lai varētu skolā lielīties, cik slaveni abi ir. Elijai pietrūka drosmes izstāstīt viņiem, ka pūles ir veltas, jo viņi septembrī varbūt nemaz neatgriezīsies Kensingtonas skolā un jau tagad neviens vairs nevēlas ar viņiem rotaļāties.
Fojs turpretī aktīvi atbalstīja viņu plānu un palīdzēja izstrādāt stratēģiju iekļūšanai ēdamistabā, lai paslēptos aiz mēbelēm, nogaidītu, kamēr istabā neviena vairs nav, un tad nostātos pilnā augumā pie loga. Viņš nopirka zēniem Otrā pasaules kara “Komando” komiksu un iedvesmai parādīja filmu “Lielā bēgšana”. Un vēl viņš mudināja paslēpt mājā pārtikas krājumus.
Tad nu Elija vēlāk uzdūrās ne vienai vien sapuvušai ābola serdei un cepumu iesaiņojumiem zem augstās riekstkoka kumodes, un tukšām apelsīnu sulas kārbām, kas ietūcītas krēslu spraugās. Brionijai bija vienalga. Par telpām un iekārtojumu viņa interesējās tikai tad, ja vajadzēja satikties ar interjeristu un apspriest kādas istabas remontu. Lai gan Elijai dvīņu spēlē bija atvēlēta ienaidnieka loma, viņa drīzāk bija dubultaģente, jo ļoti priecājās par iespēju novērst bērnu uzmanību no krīzes. Tas kompensēja naktis, ko viņi pavadīja auklītes gultā mājas augšējā stāvā, un tos rītus, kad viņa pamodās slapjos palagos.
Ar diviem vecākajiem bērniem bija daudz sarežģītāk. Sākumā Izijas tālrunis nemitējās zvanīt. Prieks par nonākšanu uzmanības centrā ātri vien noplaka, kad viņa apjauta, kas īsti notiek. Visnotaļ bieži Elija viņu atrada sēžam pie virtuves galda un lasām avīzēs par saviem vecākiem. Drīz vien viņa pārstāja atbildēt uz īsziņām. Elija mudināja meiteni satikties ar draugiem, bet Izija baidījās uz sliekšņa satikties ar fotogrāfiem.
Džeiks bija citāds. Kopš atgriešanās no universitātes viņš nāca un gāja, kad pašam patika. Šķiet, tikai Elija ievēroja, kas ar viņu notiek. Tēvu viņš pārstāja pieminēt, tiklīdz parādījās pirmie raksti avīzēs. Reiz, pamodusies kopā ar dvīņiem, Elija sastapa Džeiku, kas tobrīd grīļodamies stāvēja kāpņu laukumiņā un tikai grasījās doties pie miera.
– Viņš to izdarīja, Elij, – Džeiks sacīja, tik cieši saķēris auklīti aiz delnas locītavas, ka asinis pārstāja riņķot. Elija atbrīvojās no tvēriena.
– Mēs neko droši nezinām, – viņa mēģināja iebilst.
– Gods viņam vienmēr bijis svešs jēdziens, – Džeiks neatlaidās. – Un tu to zini.
– Pret mani viņš allaž izturējies labi, – Elija atgādināja.
– Tu maldies – tāpat kā visi citi, – Džeiks nočukstēja.
“Kā lai šodien nodarbina dvīņus?” Elija prātoja.