mūķene pārsteidzoši daudz zināja. – Jā, – es atbildēju, – bet man šķiet, ka viņš to nekad nav apmeklējis. Es neesmu redzējusi karali pat lasām grāmatu, nemaz nerunājot par ierašanos kādā Akadēmijas salonā vai sanāksmē. Sacré bleu. Cik smieklīgi! Uzrakstīšu par to vēstuli princesēm. Viņas labprāt nodēvētu sevi par galma bišu karalienēm.
Pēc šiem vārdiem smiekli nomira manās lūpās, jo es atcerējos, ka vairs neesmu karaļa meitu tuvākā draudzene un man pat nav ļauts rakstīt vēstules. Atgriezās manas skumjas.
– Es tevi paaicināšu, kad bitēm pienāks spietošanas laiks, – Serafīna apsolīja. – Tas ir patiesi brīnišķīgs skats. Brīnišķīgs un biedējošs.
– Tāpat kā galms, – es atbildēju, pūlēdamās pasmaidīt.
– Jā, tiešām. Bišu strops patiesi ir labākais galma simbols. Varbūt tev ir paveicies, ka esi to pametusi. Galms var kļūt par tādu pašu cietumu dvēselei kā klosteris.
Tā bija taisnība. Es ieinteresēta vēroju mūķeni. Viņa bija neparasta sieviete ar spožām medus krāsas acīm un dzīvesgudrām runām. Nebiju gaidījusi kaut ko tādu no dziednieces mazā, nabadzības nomāktā klosterī valsts tālākajā malā.
– Kad karaliene vedīs savu spietu projām, tev vajadzēs palīdzēt man notvert bites. Es negribu tās zaudēt, – Serafīna noteica. – Iedegsim uguni un uzvārīsim ūdeni tējai, pirms sākam rakt zemi un kaplēt. Nezinu, kā uzskati tu, bet man klosterī pasniegtais ēdiens nekad neremdē izsalkumu.
Tā kā vairāku stundu laikā biju izdzērusi tikai tasi piena, es labprāt palīdzēju mūķenei iekurināt uguni mazās būdas pavardā un ieinteresēta aplūkoju tās iekšieni.
Pie sijām bija piekarināti garšaugu saišķi, bet plauktos salikti stikla trauki, pilni ar kaltētām lapām, ziediem un savādiem pulverīšiem sarkanā, sērdzeltenā un kastaņbrūnā krāsā. Būdas vidū stāvēja apskrambāts koka galds un divi soliņi, bet pie tālākās sienas bija piestumta neliela gulta, glīti apsegta ar daudzkrāsainu, no ielāpiem šūdinātu segu. Kopš savas ierašanās Žersīanbrī nebiju redzējusi neko tik košu un juceklīgu. Uz soliņa redzēju smagu marmora piestu un trauku, kas iekšpusē bija tumši brūns.
– Hmm, kādu tēju šodien pagatavot? Asinszāle uzlabos mūsu noskaņojumu; mežrozītes un plūškoka ziedi nodrošinās veselību; mātere dos gudrību; karote medus saldinās mūsu domas. – Māsa Serafīna izņēma kaltētās lapas un ziedus no dažādiem traukiem un bēra tos zemā māla tējkannā, pirms pielēja verdošu ūdeni no katla.
– Vai nav nekā tāda, kas mūs padarīs bagātas? – es jautāju.
– Kam mums nepieciešama nauda? – mūķene attrauca, un viņas zeltainajās acīs iemirdzējās uzjautrinājums. Viņa salēja gaišo, smaržīgo virumu divās māla tasēs un ielika tajās nedaudz medus.
– Ja man būtu nauda, es sev nopirktu brīvību. Man nevajadzētu dzīvot šeit ieslodzījumā karaļa iegribas dēļ. Es varētu doties, kur vēlos, un ne no kā nebaidīties.
Serafīna atkal piepildīja katliņu no lietus ūdens mucas aiz durvīm un nolika to uz pavarda, pirms sadrūmusi atbildēja: – Jā, es saprotu, ka tev tas ir svarīgi. Es reiz biju bagāta un varu apliecināt, ka tas nenodrošina laimi.
– Nabadzība arī ne.
Viņa pasniedza man tasi. – Taisnība. Iziesim saules gaismā un izdzersim tēju. Vai panesīsi manu grozu?
Otrā rokā turēdama kūpošo katliņu, mūķene veda mani uz dārzu. Mēs apsēdāmies viena otrai blakus uz zemā mūra, un es piesardzīgi iedzēru mazu malciņu tējas. Tā bija garda un mani sasildīja.
– Skat, bites jau meklē ēdienu. – Mūķene norādīja uz dažiem zeltainām un melnām strīpām klātiem kukaiņiem, kas rosījās starp gaiši zilajiem rozmarīna ziediem. – Arī viņas priecājas par pavasara ierašanos.
Es pasmaidīju, malkoju tēju un apēdu nelielu, lipīgu lodīti, veidotu no medus, riekstiem un augļiem, ko man pasniedza māsa Serafīna, izņēmusi to no trauka. Saule sildīja muguru, bites dūca, rokās es turēju karsto tasi un pirmo reizi vairāku mēnešu laikā jutos mierpilna.
– Tagad, kad vairs nav jābaidās no salnām, mēs varēsim iesēt pirmās sēklas. – Māsa Serafīna parakņājās groziņā. – Kabači un puravi, cūku pupas un zirņi, pētersīļi, gurķenes un timiāns. Vispirms ķersimies pie pētersīļiem, jo tie dīgs visilgāk. Vai zini, ka pētersīļus dēvē par sātana sēklām? – Viņa izņēma nelielu katūna maisiņu, uz kura bija uzrakstīts prezzemolo.
– Kāpēc? – es jautāju, nolikusi tukšo krūzi.
– Nezinu. Ir kāda leģenda, ka pētersīļi pirmo reizi izauguši vietā, kur lijušas kāda grieķu varoņa asinis. Tāpēc grieķi lika pētersīļu pušķīšus uz kapiem un apbārstīja ar tiem līķus.
– Kāpēc? Lai slēptu smaku? Man šķita, ka pētersīļiem nepiemīt spēcīgs aromāts.
– Droši vien svarīga ir simboliskā nozīme – pētersīļi izsējas paši, tāpēc var izdīgt vietā, kur miris to mātes augs. Tomēr paiet ilgs laiks, kamēr tie attīstās, kā jau teicu. Manā bērnībā cilvēki skaidroja nosaukuma izcelsmi tā, ka sēklas aizceļo līdz ellei un atpakaļ septiņas reizes, pirms izspraucas asns.
Māsa Serafīna runājot notrausa pussapuvušos salmus no tumšās augsnes un ievilka tajā seklas rievas. Pēc tam viņa iekaisīja šajās gropēs sīciņas, melnas sēklas. – Varbūt pētersīļiem dots šāds vārds tikai tāpēc, ka tos ir velnišķīgi grūti iesēt, – viņa noteica. – Pasniedz man katliņu, lūdzu.
Es paklausīju, ietinusi kātu savā priekšautā, lai neapdedzinātu roku. Māsa Serafīna sēklām uzlēja verdoša ūdens strūklu. – Tām patīk karstums, – viņa sacīja, plati smaidīdama. – Ņem, pamēģini!
Nometusies ceļos, es atkārtoju mūķenes darbības. Svaigais pavasara gaiss smaržoja brīnišķīgi – pēc saules stariem uz jaunām lapām un pirmajiem aromātiskajiem pumpuriem. Es atcerējos bērnību, jo mana māte savus retos atpūtas brīžus pavadīja nelielajā, mūru ieskautajā muižas dārzā. Ģērbusies vienkāršā, pelēkā tērpā, viņa mēdza pastaigāties pa ķieģeļu taciņām, vienā rokā turēdama šķēres, bet otrā uzmaukusi groziņu. Viņa plūca puķes muižas izrotāšanai un dziedējošās zālītes savai ārstniecības istabai.
– Lūk, konfektīt, pasmaržo, – viņa reizēm ieteicās, norāvusi gaiši violetu lavandas zariņu. – Tas ir labākais līdzeklis pret galvassāpēm. Izmērcē divas saujas ziedu verdošā ūdenī, pielej dažas piles lavandas eļļas un atdzesē. Pēc tam tikai jāieliek šķidrumā mutautiņš un jānovieto tas uz pieres.
Es bieži raudādama aizkliboju pie mātes, kad biju apskrambājusi celi vai sasitusi apakšstilbu, jo nokritu no ponija vai mani apgāza suns. Māte apsēdās uz grebumiem rotāta koka soliņa un iecēla mani sev klēpī, rūpīgi aplūkodama nobrāzumu. – Nekas, manu konfektīt. Man ir kurpīšu ziede, kas drīz remdēs sāpes. Vai atceries, kurš no šiem augiem ir kurpīte? Jā, tieši tā, šis dzeltenais zieds, līdzīgs mazai saulespuķei. Tas aizgaiņās sāpes, gluži kā saule aizgaiņā mākoņus. Jau rīt tu vairs neatcerēsies, kur savainojies.
Aplūkojusi klostera mūru ieskauto dārzu, es ieraudzīju, ka drīz plauks ābeļu pumpuri, un daži trausli, zaļi asni jau centās atbīdīt salmus. Zem kokiem uz šauriem kātiem šūpojās gaišās sniega rozes, un lakaču baltiem plankumiem izraibinātās, sirdij līdzīgās lapas auga uz sūnām noklātās akas pamatnes.
Es dziļi ievilku elpu un, ļaudamās mirkļa iegribai, teicu māsai Serafīnai: