apguldīja Margaritu, kura rokās turēja mazu, noskrandušu, gaiši zaļu audumu. Tas bija pēdējais gabals no Margaritas zīdaiņa sedziņas. Paskalīna izšuva pelēcīgi zaļo audumu ar baltām satīna zvaigznēm pirms Margaritas dzimšanas, bet palikusi bija tikai viena zvaigzne, ko ieskāva apspuruša auduma loks. Margarita to dēvēja par Bella Stella, un mātei tikai nesen izdevās viņu pārliecināt nenēsāt segu visur līdzi, lai tā nepazustu.
Ielikusi īkšķi mutē, Margarita saritinājās kā pelēns, bet māte dziedāja viņai šūpuļdziesmas, līdz meitenes ciešais tvēriens atslāba, viņa palaida vaļā mātes roku un ieslīga miegā.
Nākamā diena aizritēja gausi. Tēvs norūpējies lieliem soļiem mēroja istabu un nespēja strādāt. Māte sēdēja, klēpī turēdama šuvekli, un žņaudza plaukstas dūrēs, saspiežot smalko audumu. Neviens daudz nerunāja.
Pēcpusdienai ieilgstot, Alesandro piecēlās. – Viņai jau bijis pietiekami daudz laika izlasīt vēstuli. Es došos ar viņu aprunāties.
– Uzmanies, mīļais, – Paskalīna brīdināja. – Nezaudē savaldību, nesadusmo viņu. Lūdzies… lūdzies žēlastību.
Alesandro ieģērbās savā labākajā kamzolī un aizgāja. Paskalīna sēdēja, gluži kā iegrimusi citā pasaulē, līdz Margarita ierāpās viņai klēpī un apvija rokas ap kaklu. – Mamm, kāpēc…
Māte izrāvās no pārdomām un piecēlās, nolikdama Margaritu uz grīdas. – Mēs varētu izcept īpašu pīrāgu tavam tēvam. Tikai mēs abas. Viņš… drīz atgriezīsies. Mēs viņam pagatavosim kaut ko gardu.
Tomēr, nokāpušas pagrabā, viņas atklāja, ka žurkas mielojušās ar miltiem. Paskalīna apsēdās uz zemākā pakāpiena un nosēdināja Margaritu sev klēpī. Abas skatījās uz sabojāto maisu. – Tieši šodien, – Paskalīna nomurmināja. – Nu labi, mums nāksies tomēr iet uz tirgu…
– Lūdzu, nē. Neiesim.
Paskalīna pakošļāja apakšlūpu. Vasarraibumainajā, bālajā sejā jautās nogurums. – Man jāiet. Nevaru izcept maizi vai pīrāgu, pat ne izvārīt zupu, ja nav miltu. – Viņa piecēlās.
– Es negribu nekur iet. – Margarita pieķērās mātei pie kājām, un viņai acīs sariesās asaras. Paskalīna brīdi klusēja, it kā apsvērdama, vai ir vērts iet uz tirgu, ja ik uz soļa viņai pie kājām tversies raudoša meitene, un nopūtusies sacīja: – Labi, paliec šeit, mana margrietiņa. Es pati došos uz tirgu. Ilgi nekavēšos. Neatver nevienam durvis.
Margarita uzkāpa augšā uz savu istabu, lai parotaļātos ar lelli. Viņas istaba bija maza, zemiem griestiem. Tajā bija neliels logs, no kura pavērās labs skats pār šauro ielu uz dārzu tālākajā mūra galā. Dārzs bija skaistākais, ko Margarita savā mūžā redzējusi. Pavasarī tas pārvērtās par trauslu ziedu jūru. Vasarā dārzs bija zaļš un auglīgs. Rudenī koku lapas bija zeltītas, sarkanas un oranžas, tikpat košas kā Margaritas mati. Pat ziemā dārzs bija skaists; kailie zari stiepās gar vecajiem mūriem, un zaļi krūmi veidoja izliekumus un vītnes ap ziemas augu un ziedu dobēm.
Paskalīnai nepatika vērot dārzu. Viņa vienmēr aizvēra slēģus, un Margaritas istabā dienā valdīja krēsla. Tomēr Margaritai vajadzēja vairāk gaismas, lai redzētu lelli, tāpēc viņa atvēra slēģus un ielūkojās dārzā.
Burve sēdēja zem plaukstoša koka un kaut ko dzēra no dārgakmeņiem rotāta kausa. Viņas svārki bija izplesti kā zilas ziedlapas, un sarkanīgi zeltainie mati mirdzēja saulē. Viņa pacēla skatienu, uzsmaidīja Margaritai un aicinoši pamāja. Margarita aizcirta slēģus un ielēca gultā. Viņas sirds strauji sitās pret ribām.
Nedaudz vēlāk kāds pieklauvēja pie durvīm. Viesis ilgi dauzījās un nerima. Margarita centās neklausīties, bet klauvējieni bija pārāk skaļi. Viņa iedomājās, ka to dzird kaimiņi un prāto, kas noticis. Viņa iztēlojās, ka tēvs iekļuvis nelaimē vai māte trāpījusies ceļā kādam negadījumam tirgū. Drīz spriedze vairs nebija izturama. Meitene piecēlās un aizlavījās lejup pa kāpnēm līdz veikalam, kur pustumsā smaidīja un mirkšķināja maskas, un nedaudz pavēra durvis.
Aiz tām stāvēja milzīgs vīrs, ģērbies melnā, un viņa seja bija apaļa kā mēness.
– Kas noticis? Ko jūs gribat?
– La Strega Bella vēlas tevi redzēt. – Vīrs atgrūda durvis vaļā, kaut gan Margarita ar visu savu svaru gūlās tām virsū.
Veikalā ienāca burve. – Margarita, tu man liki vilties.
Margarita pārāk baidījās, lai spētu parunāt. Viņai saļodzījās kājas.
– Vai tu atkārtoji mātei manus vārdus?
Meitene papurināja galvu.
– Kāpēc? Vai tu baidies? Tev nevajadzētu no manis baidīties. Es tevi jau sen gaidu.
Margarita sarauca pieri. Viņai šķita, ka izturējusies nepieklājīgi, tomēr negribējās atvainoties.
– Izstiep roku, – burve norīkoja.
Margarita paklausīja. Viņai ienāca prātā, ka burve varbūt pasniegs viņai vēl vienu kaklarotu, un viņas sirds gaidās iepukstējās straujāk. Pēc tam viņa iedomājās, ka burve varētu arī uzsist viņai pa plaukstu ar vītola stibu, kā priesteris sita zēnus skolā, un viņa grasījās roku atraut.
Bet burve pasmaidīja un pieliecās, satverot Margaritas plaukstu savās mīkstajās, baltajās un iesmaržinātajās rokās. Viņa pacēla meitenes plaukstu pie mutes un nokoda zeltneša galiņu. Margarita iekliedzās.
Burve izspļāva nelielo miesas skrandu. Viņas lūpas bija notraipītas asinīm. Viņa tās noslaucīja ar mutautiņu, ko izvilka no piedurknes. – Saki mātei, lai atceras solījumu, citādi es apēdīšu tevi visu, – burve mīlīgi noteica un izgāja no veikala.
Margarita ar kāju aizcirta durvis un metās pie tām. Pa viņas kreiso roku tecēja asinis. Viņa ietina plaukstu priekšautā, un audums jau pēc mirkļa bija sarkans. Margarita skaļi iešņukstējās. Viņa noslīdēja lejup gar durvīm un apsēdās, pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, bet pirksts tikmēr mokoši sāpēja.
Viņa nesaprata, ko darīt.
Drīz viņa dzirdēja atslēgu griežamies slēdzenē un aizrāpoja, durvīm atveroties. Ienāca māte, rokā nesdama grozu ar ēdienu. Margarita pacēla raudot pietūkušo acu skatienu un stiepa mātei pretī ievainoto roku, vēl joprojām ietītu asiņainajā priekšautā. Paskalīna nometa grozu. – Svētā Dievmāte! Kas notika?
– Viņa… viņa atnāca… un nokoda man pirkstu. Viņa teica… ka apēdīs mani visu… ja tu aizmirsīsi solījumu.
Aizsmakušā balsī iekliegusies, māte nokrita ceļos Margaritai blakus. Viņa attina asiņaino priekšautu un aplūkoja roboto brūci meitas kreisās rokas zeltneša galā. – Nav nemaz tik briesmīgi. Neesi zaudējusi visu pirkstu, pat ne visu galiņu. Tas sadzīs. Noteikti sadzīs, mīļā. Neraudi. Es tūlīt apsaitēšu brūci. Mana nabaga meitiņa! Vai es tev nepiekodināju neatvērt durvis?
– Viņa teica, ka apēdīs mani. – Margarita jutās tā, it kā viņas ādā piepeši dzīvotu divas meitenes. Viena raudāja un drebēja, stiepjot mātei pretī roku, pa kuru tecēja tumši sarkanas stīgas. Otra stāvēja it kā ārpus pirmās – auksta un sastingusi.
Paskalīna rūpīgi pārsēja Margaritas pirkstu un uzsildīja zupu. Viņa baroja meitu ar karoti, it kā Margarita atkal būtu zīdainis, un meitene paklausīgi norija šķidrumu. Pēc tam Paskalīna apsēdās un šūpoja meitu klēpī, dūdojot šūpuļdziesmu. – Farfallina bella e bianca, vola vola, mai si stanca, gira qua, e gira la – poi si resta spora un fiore, e poi si resta spora un fiore... Taurenīt, skaistais un baltais, lido un lido nepaguris, griezies