varētu ievajadzēties, un es sajūsmināta to aplūkoju. Nekas Itālijā redzētais nespēja līdzināties šī galma greznībai; mūsu svīta vijās pa ceļiem kā daudzkrāsaina lente, un tās apspurušo malu veidoja skaļie kalpotāji un rejošie suņi. Pašā galma vidū vienmēr bija karalis, kuru ielenca tā vīri. Es bieži manīju viņam blakus skaistu, rudmatainu dāmu tumši zaļās satīna drānās. Viņas garo kaklu rotāja mirdzoši dārgakmeņi, un viņa mēdza pieskarties Fransuā rokai tik intīmi, it kā abi būtu ļoti tuvi paziņas. Mani neviens neiepazīstināja ar šo sievieti, bet es nospriedu, kā tā ir karaļa mīļākā, un domāju par viņa bargo sievu spānieti, kas Marseļā no manis salti atvadījās un kopā ar savu svītu devās citā virzienā.
Un zeme, ko mēs apceļojām, bija pārsteidzoša, tik plaša, ka Itālija salīdzinājumā šķita kā šaura strēle. Es skatīju leknas ielejas zem mirdzošām debesīm, kas izliecās virs mums kā zili velves griesti; majestātiskus mežus, kas stiepās līdz pat apvārsnim; un auglīgus laukus ap ziedošiem ciematiem, kur lielos aplokos ganījās lopi un zem akmens tiltiem vijās upes. Lukrēcija jāja man blakus, tikpat izbrīnīta kā es. Anna Marija, līdz šim apbrīnojami nesatraucama, nočukstēja: – Te izskatās kā pasakā. Nevaru noticēt, ka šī ir īstenība.
Es biju vienisprātis ar viņu. Francija patiesi atgādināja apburtu valstību, un es nospriedu, ka te varētu justies negaidīti laimīga. Te man būtu iespēja radīt sevi no sākuma, atbrīvojoties no pagātnes nastas. Šajā brīnišķīgajā zemē viss šķita iespējams. Karalis uztvēra manu skatienu un piemiedza ar aci, it kā nojautis manas domas. Viņš pieliecās tuvāk un pačukstēja: – Pagaidiet, līdz ieraudzīsiet manu Fontenblo muižu. Redzēsiet, ka neesmu žēlojis naudu, lai radītu Mediči cienīgu pili.
Viņam bija taisnība. Fontenblo iznira no Luāras ielejas alabastra krāsas miglas kā aina no sapņa, un tā bija pirmā vieta Francijā, ko es varēju saukt par mājām. Ģipša nimfas, kas vijās uz apzeltītajiem zāles sienas paneļiem, greznie gaiteņi, ko rotāja karaļa slavenā gleznu kolekcija, kurā iekļauta arī Leonardo da Vinči brīnišķīgā “Madonna grotā” un mazā, savādā “Džokonda” – itin visur bija manāma Fransuā patika pret visu itālisko. Viņš bija centies iemiesot manu dzimto zemi tādu, kāda tā vairs nebija manās acīs; viņš Itāliju redzēja kā izcilas mākslas un līksmas ārišķības avotu, un mana interese karalim tā glaimoja, ka viņš pats izvadāja mani pa savu pili, norādīdams uz oleandru ziediem apaugušām grotām, kas atsauca atmiņā Toskānas pagalmus, un mazgāšanās kambariem ar apsildāmām grīdām un mozaīkām, gluži kā senajā Romā.
Drīz vien es atklāju, ka mums ar Anrī nav paredzēta kopīga saimniecība. Karaliskie pāri nedzīvo tāpat kā citi laulātie. Karaliene Eleanora nekad neuzturējās galmā, labprātāk dzīvodama namos, kas atvēlēti tikai viņai, un es šo soli uztvēru kā mājienu. Ļaudama Birago rūpēties par maniem līdzekļiem, es metos jaunajā dzīvē, kurā bija iekļautas arī mācības kopā ar princesēm Madlēnu un Margaritu.
Manas cerības piepildījās, un mēs sadraudzējāmies.
Trīspadsmit gadus vecā Madlēna bija trausla meitene ar porcelāna krāsas ādu un vārīgām plaušām. Viņai ļoti patika dzeja, ko viņa lasīja pat slimības laikā, un es pavadīju daudzas pēcpusdienas pie viņas gultas, skaļi skaitīdama vārsmas. Savukārt desmit gadus vecā Margarita bija gara auguma un veselīga tāpat kā tēvs; rudos matus un vasarraibumiem nosēto ādu papildināja spars, kas pārspēja visas mums uzspiestās robežas. Sākumā viņa pārbaudīja tikai manas zināšanas par Ciceronu un Platonu; kad mācību istaba kļuva pārāk šaura, Margarita veda mani pastaigās pa Fontenblo neuzkrītošākajām vietām. Mēs nekad nebijām vienas; dāmas sekoja mums un rājās, līdz Margarita skaļi iesmējās un satvēra manu roku, un es, strauji elpodama, kopā ar viņu bēgu no mūsu apjukušajām pavadonēm, kas satrauktas klaigāja, jo nespēja mūs panākt savos smagajos tērpos.
– Paskaties uz viņām! – Margarita spurgdama iesaucās, kad sasniedzām savu ceļa mērķi un es saliecos, mēģinādama elpot lēnāk. – Gluži kā vistas, kas prot tikai plivināt spārnus. Kad būšu tik pieaugusi, lai pati lemtu par savu dzīvi, es nelīdzināšos viņām. Es nekad nebūšu tik nejēdzīga sieviete.
– Protams, – es piekritu, neslēpdama savu apbrīnu. Man viņa jau šķita pieaugusi, un es ilgojos līdzināties Margaritai.
– Tu esi princese un vari darīt visu, ko vien vēlies.
– Jā. – Viņas zaļās acis pievērsās man. – Es esmu princese. Tomēr pat princesēm nav lemts rīkoties tā, kā pašas vēlas, ja viņām nepietiek spēka cīnīties. Tevi galu galā bez ierunām izprecināja manam brālim.
Margarita negribēja mani aizvainot. Viņa tikai sacīja to, ko domāja. Bet man tik un tā iedzēla šis atgādinājums par Anrī. Es atcerējos, ko viņš teica mūsu kāzu naktī, un man bija aizdomas, ka arī citi šajā galmā mani uzskata par iedomīgu svešzemnieci, kurai ir maz labu īpašību.
– Man netrūkst gribas, – es iebildu. – Par manu roku cīnījās daudzi prinči. Tavs tēvs izteica labāko piedāvājumu, bet Anrī man neko nenozīmē.
Margaritas acis iemirdzējās. – Protams! Viņš ir tavs vīrs. Tiklīdz būsi dāvājusi viņam dēlus, varēsi pieņemt kādu mīļāko. Arī tētis bija spiests apprecēties ar imperatora māsu, bet laulība viņam neliedz meklēt baudas. Viņu izklaidē mazais dāmu pulciņš. Reiz arī mums būs kaut kas līdzīgs.
Es atcerējos rudmataino sievieti, ko biju redzējusi blakus karalim, un izlikos nedzirdam vārdus par bērnu radīšanu, kas šajā laulības posmā nešķita iespējama. – Dāmas? – es šķelmīgi painteresējos, un Margarita iespurdzās.
– Ir dažas sievietes, kuras dod priekšroku savam dzimumam. Bet man būs ducis vīriešu! Arī tēva māsa Margarita pirms laulībām ar Navarras karali bija tāda pati. Vīrieši kāri tvēra katru vārdu, kas nāca pār viņas lūpām, lasīja viņas dzejoļus un apliecināja savu mūžīgo mīlestību.
Jaunā princese patiesi bija pārgalvīga, un es nespēju pretoties viņas dzirkstošajam dzīvespriekam. Margarita pavēra man skatu uz līdz šim neiepazītu pasauli. Viņa nereti ņēma no karaļa bibliotēkas grāmatas, kurās attēlotas satriecošas miesaskāres ainas, un aizvilka mani uz paviljonu pie Fontenblo mākslīgā ezera, kur bieži tikās mīlētāji.
Paslēpušās aiz ērkšķogu krūmiem, mēs starp zariem vērojām, kā atdzīvojas grāmatās redzētais. Dāmas gulēja, kājas iepletušas, un vīrieši aizrautīgi kustējās virs viņām. Un es zināju, ka tam pašam vajadzēja notikt manā kāzu naktī, un mierināju sevi ar domu, ka reiz pildīšu Margaritas ieteikumu un pieņemšu mīļāko, kurš man ļaus izdzīvot noslēpumainās sirds ilgas.
Jautrību un rotaļas papildināja arī drūmākas domas. Kaut gan mani sajūsmināja neatkarība, kas dāvāja iespēju brīvi klaiņot un ļauties nesen rastajai interesei par mākslu un grāmatām, es apjautu, ka Francijas princeses dzīve ļoti līdzinās Mediči atvases liktenim: uz karaļa meitu pleciem nemitīgi gūlās viņu augstā stāvokļa prasību nasta. Reiz arī viņām nāksies apprecēties, doties uz tālīniem galmiem, kur viņas būs svešinieces, kas pārstāv savu tautu. Un mācību istabā meitenes gatavojās šai nākotnei. Katru dienu mēs pavadījām sešas stundas, apgūstot matemātiku, vēsturi, valodas un mūziku. Kādu rītu Madlēna atvēra savu piezīmju grāmatu un parādīja man to. – Vakar mēs apguvām mitoloģiju.
– Pie vecā Kašķrunča, – Margarita piebilda. – Bet šodien es viņam pateicu, ka jūtamies nelāgi. Tu jau zini, kā viņš baidās no slimībām, gandrīz tikpat ļoti kā no ziepēm un ūdens.
– Kašķruncis? – es pabrīnījos.
Margarita paskaidroja: – Mēs viņu tā dēvējam, jo viņš valkā