kas balstīta uz meliem.
Piepeši klusumu pārtrauca piešu šķindoņa pret marmora grīdas plāksnēm. Visi kā viens spēji pagriezās. Es ieraudzīju gara auguma jaunekli, kurš tuvojās mums, noraudams ādas pirkstaiņus un aizbāzdams tos aiz jostas. Viņam sekoja vairāki vīrieši saburzītā apģērbā. Fransuā sastinga. Bija skaidrs, ka beidzot ieradies mans līgavainis.
Pirmo reizi skatīdama vaigā Orleānas Anrī, es jutos atvieglota. Viņš vismaz nebija atbaidošs. Četrpadsmit gadus vecs, viņš bija stalts kā dzimis jātnieks, kurš labprātāk dzīvotu zirga mugurā, un droši vien maz domāja par jebko, kas nav valdāms ar grožiem un pātagu. Anrī bija mantojis Valuā izcilno degunu, šaurās acis un kraukļmelnos matus, bet viņa seja šķita drūma, it kā viss prieks būtu sarūdzis kā piens. Viņš nebija pārģērbies un nostājās pie altāra jāšanas tērpā. Uz kamzoļa bija manāmi sakaltuši asiņu traipi, ko droši vien atstājis kāds nogalināts zvērs. Aiz mana līgavaiņa stāvēja garš, kalsns, rapierim līdzīgs vīrietis, apmēram divdesmit gadus vecs. Viņam bija šaura seja un smails zods, un viņš lūkojās uz mani, lūpas sakniebis, it kā es būtu kaut kas netīrs, kur viņš nupat iekāpis. Vēlāk es uzzināju, ka šis jauneklis ir Fransuā de Gīzs, Anrī labākais draugs. Viņš bija vecākais dēls ģimenē, kas apveltīta ar nesalīdzināmu godkāri un dedzīgi aizstāvēja katoļticību. Fransuā bija piešķīris Gīziem hercoga titulu, un tagad viņiem piederēja milzīgi zemes īpašumi Francijas ziemeļaustrumos.
Es atmetu galvu. Mans līgavainis neteica ne vārda.
– Nepateicīgais! – Fransuā nošņāca.
Anrī pat nepapūlējās palūkoties uz tēva pusi. Es sastingu. Šīs kāzas strauji izvērtās par traģēdiju, un es jutos spiesta iejaukties. Galu galā biju Mediči pēctece un pāvesta radiniece. Turklāt – un daudz svarīgāk – biju mantojusi no savas krustmātes visu, kas vien svarīgs.
Es pievērsos bīskapam. – Lūdzu, turpiniet! – Un Fransuā atkāpās, dodot vietu savam dēlam. Anrī oda vēl sliktāk, nekā izskatījās, un es stingi lūkojos uz priekšu, atkārtodama vārdus, kas mani padarīja par Orleānas Anrī sievu.
Pēc kāzām mums nācās pārciest vēl vienas dzīres.
Šoreiz man blakus uz paaugstinājuma sēdēja Anrī, un, kaut gan mēs neskatījāmies viens uz otru, es biju pārliecināta, ka mēs abi domājam par gaidāmo nakti. Es pat nespēju ieēst neko no piecdesmit septiņiem ēdieniem, ko kalpotāji galvu reibinošā ātrumā lika mums priekšā, un tēlot prieku par augstmaņu dāvanām, kas tika sakrautas mums pie kājām.
Kad pienāca pusnakts, vairāki simti galminieku sadrūzmējās pils gaiteņos un gavilēdami pavadīja mūs līdz jaunlaulāto apartamentiem. Es novilku tērpu, kura vietā saņēmu baltu batista naktskreklu, un ļāvos, lai mani ieved guļamistabā. Anrī stāvēja pie platās, ziedu virtenēm rotātās gultas un runāja ar savu vanagam līdzīgo draugu. Manam vīram mugurā bija caurspīdīgs lina krekls, kas apkļāva viņa spēcīgo augumu kā samitrināta āda. Vairākums sieviešu un arī daži vīrieši labprāt redzētu šādu jaunekli savā gultā. Varbūt arī es kaut kur dziļi dvēselē jutu šādu vēlmi, jo mana sirds sitās kā bungas. Man kļuva nelabi; es vairījos no Fransuā de Gīza nicinājuma pilnā smaida un iekāpu gultā, bet Lukrēcija sakārtoja segu man apkārt. Bīskaps svētīja gultu, galminieki vēl pēdējo reizi iedzēra par mūsu laimi, un sveces tika nodzēstas. Visi aizgāja, lai turpinātu dzīrot.
Istabā iestājās klusums. Es gulēju stinga kā akmens.
Man nebija noslēpums, ar ko cilvēki nodarbojas kāzu naktī. Lukrēcija man visu paskaidroja, un es biju arī redzējusi suņus kopojamies, tomēr doma par gaidāmo nešķita iepriecinoša.
Anrī izkāpa no gultas, un man aizrāvās elpa. Vai tiešām viņš uzdrošināsies pamest mani vienu? Atplaiksnīja uguns liesma, un Anrī iznāca no tumsas, rokā turēdams sveci. Viņš nolika to pie gultas, apsēdās uz matrača un nokremšļojās.
– Vēlos atvainoties par savu rīcību. – Tie bija pirmie vārdi, ko Anrī man veltīja. Es piecēlos sēdus. – Kad satikāmies, es ar tevi nesasveicinājos, – viņš turpināja. – Manai uzvedībai nav attaisnojuma.
Šī atvainošanās šķita neveikla, un man bija aizdomas, ka Fransuā dēlu norājis.
– Taisnība, – es piekritu. – Nedomāju, ka esmu pelnījusi tādu izturēšanos.
Anrī novērsās. Sveces liesma meta kustīgu ēnu viņam pār zodu. Es nospriedu, ka šādi viņš reiz izskatīsies, ja izaudzēs bārdu. Anrī bija ļoti izskatīgs, kaut gan vēl joprojām oda pēc kazu gana, tomēr tas nenozīmēja, ka man vajadzētu lolot pret viņu jūtas. Patiesībā es nopratu, ka mana dzīve būs daudz vienkāršāka, ja es šim jauneklim nepieķeršos.
– Nē, tu tiešām neko sliktu neesi izdarījusi, – Anrī pēc brīža noteica. – Kaut gan daži uzskata… – Viņš ielūkojās man acīs. Mana jaunā vīra sejas izteiksme bija stinga un bezkaislīga. – Daži uzskata, ka šī laulība nav manis vērta.
– Kādā ziņā? – Es izbrīnā iepletu acis.
Šoreiz apmulsis izskatījās viņš. Acīmredzot Anrī nebija domājis, ka es uzdošu jautājumus. Vai Francijā sievām nav mēles?
– Manuprāt, tas ir acīmredzams, – viņš sacīja, sparīgi atmetis galvu. – Es esmu Francijas princis, bet tu… tu esi vilnas tirgoņu meita.
Es nekustīga sēdēju, balstīdamās pret spilveniem. Nekad vēl nebiju dzirdējusi šādus man veltītus vārdus un jau gandrīz iesmējos, jo tie bija pārāk neticami. Uzjautrinājums pagaisa, kad sapratu, ka viņš runā nopietni. Anrī ticēja, ka neesmu viņa vērta.
– Manas ģimenes izcelsme ir necila, – es piekritu, – bet tagad mūsu radinieku vidū ir divi pāvesti un vairāki valdnieki. Itālijā šādas ģimenes tiek uzskatītas par augstdzimušām, jo…
– Par tavu ģimeni es zinu visu, – Anrī mani pārtrauca. Šķita, ka viņš nav gaidījis tik atklātu sarunu; droši vien domāja, ka sākšu raudāt un lūgties, bet atklātība viņu pārsteidza. Līdz ar katru nākamo mirkli viņš man šķita arvien nicināmāks. Anrī līdzinājās mazam zēnam, kurš piespiests kaut ko darīt pret savu gribu un vēlas iznīcināt nepatikas cēloni, nedomājot par sekām. – Tev tik un tā jājūtas laimīgai, jo tavā gultā ir princis, – viņš turpināja, un es zināju, ka šie nav viņa vārdi. Anrī pats ticēja tam, ko tagad sacīja, bet kāds bija iedēstījis šo domu viņam galvā, kāds uzticams cilvēks. Kurš? Viņa priekšā es negrasījos taisnoties, kaut gan man gribējās atgādināt, ka mana izcelsme bija pietiekami laba viņa tēvam, kurš jau gadiem ilgi kāroja manu zemi un nekavējoties pieņēma gan manu pūra naudu, gan pāvesta solījumu piešķirt viņam hercogistes. – Jā, – es piekritu. – Tas ir liels gods.
Anrī piecēlās un izrieza krūtis kā gailis, kas gatavojas cīņai. – Protams, tu neesi vainojama savā izcelsmē. Domāju, ka tu labprātāk paliktu Itālijā pie savas tautas.
Es klusēju, negribēdama atzīt, ka dzimtajā zemē esmu zaudējusi gandrīz visu, pēc kā būtu vērts ilgoties.
– Un man teikts, ka mūsu laulībai nav jābūt naida pilnai, – Anrī turpināja, uztverdams manu nerunīgumu kā piekrišanas zīmi. – Ja darīsim visu, kas no mums tiek prasīts, reiz varēsim dzīvot kā vīrs un sieva.
Šī nakts bija veltīta patiesībai. Man vēl nebija pat piecpadsmit gadi, un es neko nezināju par mīlestību, tomēr pat man bija skaidrs, ka veiksmīga laulība nebalstās uz jūtām. Tādas sievietes kā es bieži apprecējās ar svešiniekiem. Ja viņām izdevies apvaldīt vilšanos, tas būs pa spēkam arī man.
Es pamāju. Anrī apmierināts