noziegumiem.
– Noziegumiem? – es atkārtoju. – Ko tēvocis Klements izdarījis?
– Nē! Nekad vairs nesauc viņu par tēvoci! Visi viņu nīst, jo viņš ir gatavs uz visu, lai tikai glābtu savu ādu. Vai nesaproti? Klements pametis savu pāvesta krēslu brīdī, kad Kārlis Piektais izposta Romu. Neviens nedrīkst zināt, ka tev ir kādas ģimeniskas jūtas pret to gļēvuli, kurš sevi dēvē par pāvestu.
Es izbrīnīta uzlūkoju krustmāti. Vai viņa zaudējusi prātu? Kārlis Piektais bija Hābsburgs, Vācijas, Austrijas, Spānijas un Nīderlandes imperators. Viņš bija zvērējis aizstāvēt kristīgo ticību, kaut gan es atcerējos tēvoča teikto, ka viņš ir arī skopulīgs un nežēlīgs, alkst iekarojumu un vienmēr strīdas vai nu ar viltīgajiem frančiem, vai arī ķecerīgajiem angļiem. Tomēr Kārlis nēsāja svētā imperatora kroni, ko svētī pāvesta atbalsts, un es neticēju, ka viņš uzdrošinātos iebrukt Romā.
Krustmāte turpināja runāt, balsij aizlūstot: – Klementam vajadzēja uzklausīt imperatora prasības un piedāvāt naudu, lai samaksātu impērijas armijai. Bet viņš nolēma nezaudēt savu muļķa lepnumu un atbalstīja frančus, kaut gan kareivji jau klauvēja pie viņa durvīm. – Klarisa sažņaudza rokas dūrēs. – Tagad svētā pilsēta deg liesmās un Florence sadumpojas pret mums. Viņš nolēmis mūs visus iznīcībai! – Klarisa pagriezās pret mani, un piepešais stingums, kas viņu pārņēma, bija vēl baisāks nekā jebkas līdz šim dzirdētais. – Tu mani brīdināji, – viņa nočukstēja. – Tu sacīji, ka maestro to jau pareģojis. Viņš teica, ka Roma kritīs. Bet es, tāpat kā Klements, biju pārāk stūrgalvīga, lai ieklausītos.
Man gribējās skriet augšā pa kāpnēm un ieslēgties istabā, bet krustmātes skatiens bija tik šausminošs, ka es jutos kā piekalta pie grīdas. – Sinjorija apsolījusi, ka tev nekas netiks nodarīts. Bet tev jāpakļaujas viņiem, Katrīna. Dari visu, ko viņi liek.
Es nokļuvu saltu, melnu baiļu varā. Kalpotājs uzlika smagu plaukstu man uz pleca, un tikai tobrīd es aptvēru, ka neesmu dzirdējusi viņu tuvojamies. Un piepeši es visu sapratu. Tas nebija iespējams. Krustmāte bija redzējusi mani piedzimstam un piedzīvojusi abu manu vecāku nāvi. Viņa paklausīja pavēlei sūtīt mani uz Romu, jo nebija citas iespējas, bet drīz vien atveda mani atpakaļ uz Florenci, lai pati varētu mani audzināt. Es gan iebildu pret viņas dzelžaino varu, tomēr nekad nešaubījos par viņas mīlestību. Nespēju noticēt, ka viņa grasās mani pamest.
Piepeši no manām lūpām izlauzās spalgs kliedziens. Kalpotājs steidzīgi aizspieda man muti; es saodu viņa raupjo ādu, kad viņš pacēla mani gaisā. Spēja niknuma pārņemta, es centos viņam iekost, spārdījos un vicināju rokas, bet viņa tvēriens bija dzelžains. Krustmāte raudāja. – Lūdzu, bērns, tas ir tikai tevis pašas labā. Mums jāparūpējas par tavu drošību!
Izmisums viņas balsī lika man spārdīties vēl kaismīgāk, līdz es trāpīju kalpotājam pa sānu. Viņš tikai uzcēla mani plecā un soļoja uz pagalma pusi. Man kļuva nelabi. Es dūrēm situ pa viņa granītcieto muguru, un mēs sasniedzām tumšo pagalmu, kam vidū bija skaista strūklaka. To rotāja staltais bronzas Dāvids ar jocīgo cepuri. Kalpotājs gāja uz pils galveno vārtu pusi.
No ielas skanēja baisi auri, it kā no pekles būtu izlēkuši dēmoni. Apmetnī ietinies vīrs, kura seju slēpa kapuce, iznāca no ēnas aizsega un sacīja: – Dodiet viņu man. – Es locījos un kliedzu, bet kalpotājs pasniedza mani šim svešiniekam, kurš oda pēc sodrējiem un pelējuma. Kad viņš uzcēla mani uz sava kastaņbrūnā zirga, es ielūkojos viņa tumšajās acīs. Vīrietis bija jauns un izskatīgs. Viņš pačukstēja: – Esmu Aldobrindi, sinjorijas sekretārs. Lūdzu, hercogiene, mūsu abu labā, nomierinieties!
Es dzirdēju vārtus atveramies un iztēlojos, ka mani jau gaida dēmoni, rokās turēdami dakšas. Vīrietis uzsēdās zirgā un apsedza mani ar apmetni, lai neviens neredzētu manu seju.
Viņš izjāja uz ielas. Kaut gan nevarēju redzēt ļaudis, kas pulcējās Via Larga, es dzirdēju viņu apdullinošos saucienus:
– Nāvi Mediči! Nāvi tirāniem!
Nošvīkstēja pātaga; zirgs satraukts pagāja soli uz priekšu un atpakaļ. Aldobrindi noņurdēja: – Nost no ceļa, salašņas! Es esmu sinjorijas biedrs! – Brīdi valdīja biedējošs klusums. Es piespiedos vīrietim tuvāk, cenzdamās sarauties mazāka, lai mani neviens neieraudzītu, neizrautu no segliem un nesaplosītu gabalos.
Mēs sākām virzīties uz priekšu. Pilsētu pildīja kliedzieni un dūmi. Atradusi caurumu apmetnī, es ieraudzīju lāpu liesmas un skrejošus cilvēkus. Es centos saglabāt mieru, bet, jo mēs ilgāk jājām, jo vairāk baidījos. Man nebija ne jausmas, kurp mani ved šis cilvēks un kas ar mani notiks, kad sasniegsim ceļa mērķi.
Kad apstājāmies pie augstiem vārtiem ķieģeļu sienā, es jau pārgurusi šūpojos. Svešinieks nocēla mani no zirga un ieveda klosterī, un es vairs nejutu savas kājas. Dega tikai viņa lāpa, kas meta baismīgu gaismu pār raupjajiem mūra pilastriem un pussabrukušu aku klostera vidū.
Mums tuvojās melnā tērpts stāvs. – Sveicam jūs Svētās Lūcijas klosterī!
Es strauji ievilku elpu, šausmās uzlūkodama Aldobrindi. Šajā namā dzīvoja Savonarolas māsas, uzticīgas jukušajam pareģim, kurš sludināja Mediči galu un tika sadedzināts sārtā. Svētās Lūcijas klosteris bija nabadzīgākais Florencē un dzīvs piemineklis māsu naidam pret mūsu ģimeni, jo tā neko nepiešķīra šim dievnamam. Klarisa noteikti nezināja, ka mani vedīs šurp, citādi būtu cīnījusies līdz pēdējam elpas vilcienam.
– Jūs nedrīkstat pamest mani šeit, – es ierunājos, balsij aizlūstot. Bet svešinieks paklanījās un atkāpās, ļaudams mūķenei satvert manu roku.
– Ir pienācis gals, – viņa nošņāca. – Tavs tēvocis pāvests slēpjas savā Orvjeto citadelē, kamēr imperators ļāvis saviem vilkiem vaļu Romā. Lūk, pie kā mūs novedusi tavas dzimtas lepnība! Pie Dieva soda. Bet šoreiz tu nevarēsi no tā izbēgt. Šeit tu izpirksi visus Mediči grēkus.
Es lūkojos uz nepazīstamo seju, ko kropļoja naids. Saltajā skatienā nebija ne miņas no žēluma, un es sapratu, ka viņa nemaz neredz mani. Karstas asaras svilināja manas acis, kamēr viņa vilka mani gar mūķenēm, kas nekustēdamās vēroja mūs, sastājušās rindā uz portika, un prom pa smakojošu gaiteni, līdz sasniedzām celli bez logiem, kur jau gaidīja cita mūķene.
Durvis aizcirtās man aiz muguras. Rīkodamās skarbi un izdarīgi, mūķene mani izģērba kailu, līdz es aukstumā trīcēju. Viņa izņēma kaut ko no kabatas; es sarāvos, ieraudzījusi pamirdzam šķēres. – Ja pretosies, būs vēl sliktāk, – viņa brīdināja.
Asaras ritēja man pār vaigiem, un mūķene satvēra manu bizi. Kastaņbrūnie mati, vēl joprojām pārsieti ar sārtu lenti, nokrita man pie kājām. Gribējās kliegt, tomēr es valdījos, trīcēdama tik spēcīgi, it kā stāvētu sniegā, bet centos neizrādīt savu pazemojumu, kamēr mūķene apcirpa manus matus līdz ādai.
Pabeigusi darbu, viņa uzvilka man mugurā raupju vilnas tērpu un iegrūda man rokā apskrambātu slotu. – Satīri visu, – viņa pavēlēja un vēroja, kā es saslauku kuplās cirtas kaudzē. Kad tas bija paveikts, mūķene ielūkojās man sejā. Viņas acis atgādināja ziemīgu lauku, kurā nav ne miņas no dzīvības.
Neteikusi ne vārda, viņa aizslēdza durvis un pameta mani vienu tumsā, kas oda pēc pelējuma, un sienās čabinājās žurkas, bet mati kutināja manas pēdas.
Tonakt es raudāju, līdz iemigu.
Nedēļām ilgi mani katru dienu ieveda ledainajā kapelā un spieda daudzas stundas tupēt uz ceļiem, līdz tie asiņoja. Man nācās ievērot mūķeņu skarbo dienas kārtību līdz sīkumiem; nebija ļauts runāt, un es apēdu vienu ūdeņainas