galvā kapuci, satvēra manu roku un devās ārā pa vārtiem uz Via Larga. Kalpotājs mums sekoja.
– Kāpēc mēs ejam kājām? – es iejautājos, kaut gan spriedu, ka tā būs daudz interesantāk, nekā tikai lūkoties ārā gar nestuves aizkariem.
– Tāpēc, ka es nevēlos, lai kāds mūs pazīst, – krustmāte paskaidroja. – Mēs esam Mediči, un ļaudis sāks runāt. Negribu, lai visa Florence sačukstas par to, kā Klarisa Stroci vedusi savu brāļameitu pie pareģa. – Viņa satvēra manu roku ciešāk. – Vai saproti? Rudžjēri ir iecienīts savu prasmju dēļ, bet viņš tik un tā ir ticību mainījis ebrejs.
Es nedroši pamāju. Krustmāte bieži lika maestro pagatavot zāļu uzlējumus, un viņš pat palīdzēja izārstēt mani no drudža, tomēr tagad es aptvēru, ka nekad neesmu viņu redzējusi vaigā. Vai tas nozīmēja, ka ebreji nedrīkst mūs apciemot?
Mēs gājām pa Via Larga. Pirms trim gadiem biju ieradusies Florencē, un visā šajā laikā biju pametusi pili tieši četras reizes, vienmēr dodoties uz kādu ceremoniju lielajā duomo. Mani pavadīja milzīga svīta, kas sargāja mani un aizsedza skatu uz apkārtni, it kā tuvošanās iedzīvotājiem varētu apdraudēt manu veselību. Tagad, kad krustmāte ieveda mani pilsētā, es jutos kā atbrīvota no gūsta.
Saules stari iekrāsoja pilsētu safrāndzeltenā un sārtā tonī. Aiz pils pletās apdzīvotie kvartāli, un tajos gaisā vēl jautās trakulīgas nakts aromāti. Mēs laipojām pa šaurajām ieliņām, vairīdamies no mēslu lāmām. Man gribējās apstāties un apbrīnot milzīgās statujas namu nišās, aplūkot gravētos vara heroldus baptistērijā un duomo ķieģeļu fasādi, bet krustmāte dzina mani uz priekšu, turēdamās tālāk no rosīgā tirgus laukuma un izvēlēdamās nomaļākas ieliņas, kur vecas mājas kā pussapuvuši koki liecās cita pret citu un aizsedza gaismu.
Milzīgais kalpotājs slepus satvēra nazi, ko nēsāja pie jostas. Šeit bija daudz tumšāks, un visur oda pēc mēsliem. Es neatkāpos no krustmātes un pamanīju kalsnus bērneļus, kas skrēja pa sānielām, bet viņiem sekoja izkāmējuši suņi. Vairākas sažuvušas večas, ievīstījušās novalkātās šallēs, tupēja uz mājas lieveņa un vēroja mūs. Nedaudz pamaldījušās apkārt, mēs sasniedzām ļodzīgu, no koka būvētu namiņu, kas kuru katru mirkli varēja sabrukt. Krustmāte apstājās, un viņas kalpotājs pieklauvēja pie greizajām durvīm.
Tās atvēra izstīdzējis zēns. Viņam bija izspūruši mati un brūnas, miegainas acis. Mūs ieraudzījis, viņš zemu paklanījās. – Hercogiene, es esmu Karlo Rudžjēri. Mans tēvs jūs jau gaida.
Krustmāte iespieda man rokā nelielu auduma maisiņu. Es satrūkusies viņu uzlūkoju. – Ej, – Klarisa mudināja. – Tev vienai jārunā ar maestro. Samaksā, kad viņš būs beidzis. – Redzot, ka es vilcinos, krustmāte mani pagrūda. – Nekavējies.
Mums nav daudz laika.
Es nospriedu, ka šis Karlo ir maestro vecākais dēls, jo redzēju viņam aiz muguras vēl vienu, mazāku zēnu, kurš kautri uzlūkoja mani. Tiklīdz es bikli pasmaidīju, viņš pienāca man klāt un ar netīru roku sniedzās pēc maniem svārkiem.
– Šis ir mans brālis Kozimo, – Karlo sacīja. – Viņš ir četrus gadus vecs, un viņam garšo saldumi.
– Man arī, – es atzinos. – Bet šodien man nekā nav līdzi. – Šķita, ka mazajam Kozimo patīk mana balss, jo viņš turējās man pie rokas, kamēr Karlo veda mani tālāk ēnainajā namā. Visapkārt vējoja savāds, kodīgs aromāts. Pirms zēns uzkāpa pa čīkstošām kāpnēm, es ieraudzīju nodzeltējušu galvaskausu, kas nolikts uz appelējušu manuskriptu kaudzes. Smaka pieņēmās spēkā; es pazinu kamparu, dažādas zālītes un saldi rūgtu smārdu, kas man atgādināja rudeni un cūku bēres.
Karlo uzsauca: – Tēvs! Mediči sievietes atnākušas! – Viņš atvēra šauras durvis. – Jums jāiet iekšā vienai, – viņš paskaidroja un pievērsās jaunākajam brālim. – Laid dāmu vaļā, Kozimo!
Zēns uzmeta lūpu un paklausīja. Es iztaisnoju muguru un iegāju maestro kabinetā. Pirmais, ko pamanīju, bija gaisma. Tā plūda istabā caur atvērtu žalūziju, kas ierīkota augstu griestos, bet spoži apspīdētā telpa bija tikai nedaudz lielāka par manu guļamistabu pilī. Gar sienām rindojās plaukti, uz kuriem saliktas grāmatas un stikla trauki ar šķidrumu, kurā kaut kas peldēja. Vienā stūrī ap galdu ar misiņa virsmu bija salikti spilveni. Skatienu uzreiz piesaistīja milzīga marmora plāksne uz koka galda. Es satrūkos, ieraudzījusi ar palagu apklātu līķi uz tā.
Zem auduma rēgojās kailas kājas. Es sastingu. Balss, kas šķietami nāca no nekurienes, paziņoja: – Lūk, kur jūs esat, bērns! – Pēc brīža parādījās pats maestro, kura kalsnos vaibstus ietvēra sudrabota bārda. Viņam mugurā bija melns uzsvārcis un notraipīts priekšauts. Viņš pamāja ar roku. – Vai vēlaties paskatīties?
Es piegāju pie plāksnes. Biju spiesta nostāties uz pirkstgaliem, lai kaut ko redzētu pāri malai. Līķis bija sieviete ar noskūtu galvu, un viņas rumpis bija uzšķērsts no kakla līdz iegurnim. Asiņu nebija, un es nesajutu arī nekādu sliktu smaku, tikai smaržīgās zālītes. Biju domājusi, ka mani pārņems riebums vai bailes, bet patiesībā es aizgrābta vēroju zilās plaušas, sažuvušo sirdi un lauztās ribas.
– Ko jūs darāt? – es nočukstēju, it kā bītos, ka mirusī var mani sadzirdēt. Maestro nopūtās. – Meklēju viņas dvēseli.
– Vai dvēseli iespējams redzēt? – Es saraucu pieri.
Rudžjēri pasmaidīja, un viņa sejā ievilkās neskaitāmas krunkas. – Vai vienmēr nepieciešams kaut ko redzēt, lai tam noticētu? – Satvēris manu roku, viņš pieveda mani pie stūrī saliktajiem spilveniem. – Apsēdieties un stāstiet, kāpēc esat atnākusi.
Vēl joprojām nejutos pārliecināta, ko vajadzētu šim cilvēkam atklāt, bet viņš mani uzlūkoja tik labvēlīgi, ka es nolēmu teikt patiesību. – Vakar es… kaut ko ieraudzīju. Tas mani nobiedēja.
– Vai sapnis?
– Nē, es biju nomodā. – Brīdi klusējusi, es piebildu: – Bet jutos kā sapnī.
– Ko jūs redzējāt?
Balsij drebot, es atstāstīju piedzīvoto un atkal sajutu baismo bezpalīdzību. Kad biju beigusi, maestro sakrustoja rokas. – Vai uz gultas bija kāds, kuru pazināt? – Es papurināju galvu, un viņš pasmaidīja. – Saprotu. Lūk, kāpēc jūs nobijāties. Jūs domājāt, ka ieraudzīsiet kādu mīlētu cilvēku, bet tā vietā bija svešinieks. Jauns vīrietis, vai ne? Vardarbības sakropļots?
Man pār muguru pārskrēja šermuļi. – Kā jūs to zināt?
– Es to saskatu. Tikai nebīstieties, bērns! Nav iemesla baidīties, ja vien saprotat, ka nav daudz tādu, kas spētu pieņemt jūsu spējas. – Rudžjēri pievirzījās man tuvāk. – To, ko jūs piedzīvojāt, sauc par nojausmu. Varbūt tas ir ieskats nākotnē, bet varētu arī būt atbalss no pagātnes. Senie cilvēki to uzskatīja par dievu dāvanu un pielūdza tos, kuri saņēma šo velti. Bet šajos tumsonīgajos laikos daudziem tā šķiet raganas pazīme.
To dzirdot, es satrūkos. – Krustmāte sacīja, ka tas esot paredzējums. Vai tāpēc viņa atveda mani šurp? Vai pār mani gulstas ļaunuma lāsts?
Rudžjēri iesmējās. – Esmu redzējis daudz dažādu noslēpumu, bet pagaidām nav izdevies gūt pierādījumus lāstu esamībai. – Viņš ar mezglainu pirkstu viegli uzsita man pa zodu. – Vai uzskatāt sevi par ļaunu?
– Nē. Es katru dienu piedalos dievkalpojumā un bijāju svētos. Bet dažreiz mani pārņem nelāgas domas.
– Tāpat kā mūs visus. Varu apliecināt, ka nekādu lāstu nav. Kad