Kaut kas jāizgudro, kaut vai jāizliekas, ka pēdējā mirklī viņš sadabūjis biļetes uz populāru Brodvejas mūziklu, ko sen vēlējies apmeklēt.
– Paskatīšos, ko varētu izdomāt, bet pagaidām brauksim atpakaļ uz viesnīcu un pavadīsim jauku vakaru trijatā. Gaidīšu šīs Reičelas telefona zvanu; ja viņa piezvanīs, varbūt man nāksies sagudrot vēl kādu ieganstu, lai aizšmauktu projām. Vai tu man pievienosies?
Deizija pamāja ar galvu. – Protams. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Vanesa uzzina par notikušo. Mēs nedrīkstam stāstīt viņai par gredzena pazaudēšanu.
– Laba meitene, – Ītans atzina un pacēla roku ar izplestiem pirkstiem, lai brālīgi sasistu kopā plaukstas, tomēr vienlaikus jutās līdz izmisumam vainīgs, ka iesaistījis savu astoņgadīgo meitu melos un viltībās. Viņas plaukstiņa sparīgi atsitās pret tēva delnu.
– Tēti, uzvelc cimdus, tev rokas nosalušas!
– Jauki, jauki… ap tevi izskatīgi puisieši uzrodas kā no zila gaisa! – Kima pavēstīja, tiklīdz Reičela atgriezās slimnīcā tikai dažas minūtes pēc Ītana aiziešanas.
– Ko?
– Viens izskatīgs blondīns guļ tepat palātā, bet sapņaini glīts, Maiklam Bublē līdzīgs vīrietis nupat atstāja tev savu telefona numuru. Es viņam noteikti piezvanītu, ja būtu tavā vietā.
– Par ko tu runā? – Reičela nesaprata.
Kima skaļi iesmējās. – Piedod, gluži vienkārši nespēju noturēties. Ja runājam nopietni, tu neticēsi, bet šeit kopā ar savu meitiņu bija ieradies vīrietis, kurš pēc negadījuma palīdzēja Gērijam. Tas cilvēks, kurš pagaidīja, kamēr atbrauks “ātrie”.
– Tiešām? – Uz Reičelu, kura jau bija dzirdejusi par šo “žēlsirdīgo samarieti”, dziļu iespaidu atstāja fakts, ka viņš ieradies apvaicāties par Gērija veselības stāvokli. – Brīnums gan, kā viņš mūs atrada?
– Nav ne jausmas. Zinu tikai to, ka viņš ir satriecoši izskatīgs, bet viņa meita – mīlīga kā pumpuriņš.
Reičela sarauca pieri. – Un viņš atstāja savu telefona numuru? Kāpēc? Tu katrā ziņā jau viņam pastāstīji, ka Gērijs sekmīgi veseļojas.
– Pats par sevi saprotams, bet es nopratu, ka negadījuma brīdī viņš kaut ko pazaudējis, tāpēc gribot noskaidrot, vai tev par to kaut kas zināms. Arī apvaicāties par Gēriju. Nudien, tev vajadzētu viņam piezvanīt.
Reičela apjuka. – Lai notiek, piezvanīšu un pateikšos. Tikai nesaprotu, ko es tur varu līdzēt, ja viņš kaut ko pazaudējis.
– Hmm… – Kima nenoteikti paraustīja plecus. – Ko gan šeit, Ņujorkā, var zināt…
8. nodaļa
Kad vēlāk vakarpusē Ītans, Vanesa un Deizija apbrīnoja Taimskvēra jaukumus, iezvanījās viņa mobilais telefons. Izņēmis vibrējošo aparātu no kabatas, Ītans ieraudzīja displejā nepazīstamu numuru un nosprieda, ka zvanītāja ir Reičela. Lieliski.
Viņš izgāja no M&M veikala un jutās pārlieku laimīgs, ka radies iemesls atstāt šo vietu un pamest savas dāmas neprātīgi krāsainajā dražeju pasaulē.
– Sveiki. – Viņš mēģināja maskēt nepacietību, kaut arī rokas satraukumā trīcēja.
– Sveiki, vai es runāju ar Ītanu Grīnu? – Zvanītājas balsī jautās īru akcents. – Mans vārds ir Reičela. “Sinaja kalna” slimnīcas medmāsas iedeva man jūsu numuru.
– Jā, liels paldies, ka piezvanījāt. – Ītans atvieglots izelpoja, bet tad pacēla acis un pamanīja, ka Vanesa, kura kopā ar Deiziju patlaban stāvēja rindā pie kases, uzmanīgi vēro viņu caur veikala logu. Viņš nervozi pamāja ar roku un nosprieda, ka netraucētai sarunai atlikusi vēl pusminūte. – Jā, es, hmm, gribēju apvaicāties par jūsu… par misteru Noulsu, bet…
– Gērijam klājas labi. Pateicos, ka viņam palīdzējāt.
– Priecājos dzirdēt. Vai viņš atguvis samaņu?
– Baidos, ka vēl ne. Tā kā jūs negadījuma brīdī atradāties netālu, būtu vērtīgi uzzināt, kas īsti tur notika. Varat iedomāties, ka man tas bija kā zibens no skaidrām debesīm.
Ītans atvieglots uzelpoja, jo sieviete bija pavērusi viņam labu iespēju.
– Protams, ar prieku visu izstāstīšu. Vai jums atradīsies laiks iedzert kafiju? Vēlams, rīt no rīta, jo pēcpusdienā es lidoju atpakaļ uz Londonu. Turklāt ceru aprunāties ar jums par vēl vienu lietu.
– Jā, medmāsa minēja kaut ko tamlīdzīgu.
– Tā šķiet, ka tur uz ielas atgadījās arī kāds pārpratums un… tas ir garš stāsts, turklāt, hmm… situācija ir kutelīga. – Ītans mēģināja rūpīgi izvēlēties vārdus, jo viņam tuvojās Vanesa un Deizija. – Man rīt no rīta atradīsies brīvs brītiņš, tālab būtu jauki aprunāties aci pret aci, vai tas der? – Viņš uzsmaidīja Vanesai, kuras vērīgais skatiens kā pielipis kavējās pie viņa sejas.
Reičela šķita vilcināmies. – Hmm, es lielākoties uzturos slimnīcā, bet…
– Tad varbūt satiksimies tur? Sacīsim, vienpadsmitos? – Kaut nu viņa uzstājība neizbiedētu sievieti, tomēr izvēles nebija. Ja izdosies visu nokārtot tā, lai atgriešanos mājup nenāktos pārcelt uz vēlāku laiku, jo labāk.
– Jā, domāju, ka tas der.
– Burvīgi. Redzēsimies rīt.
– Ar ko tu runāji? – Vanesa jautāja, tiklīdz viņš bija pabeidzis sarunu. – Vai tu rīt no rīta norunāji tikšanos? – Viņa šķita izbrīnīta. – Bet rīt taču ir mūsu pēdējā diena Ņujorkā. Par laimi, Ītans jau bija sacerējis gluži sakarīgu aizbildinājumu. – Tici vai ne, bet zvanīja aģente, kurai pirms kāda laika nosūtīju savu piedāvājumu, – viņš skaidroja ar tēlotu entuziasmu balsī. – Pirms Ziemassvētkiem aizsūtīju e-pastu, ka būšu Ņujorkā, un, rau – viņa vēlas mani sastapt!
Bija skaidrs, ka Vanesa mīļuprāt atbalstīs šādus centienus;
galu galā tieši viņa pastāvīgi mudināja Ītanu vairāk laika un enerģijas veltīt rakstīšanai. Viņš pasmaidīja, itin kā nespēdams noticēt savai veiksmei. – Nedrīkstu taču laist garām tādu izdevību, vai ne?
– Tie ir brīnišķīgi jaunumi! – Vanesa neslēpa sajūsmu, un viņai nenāca ne prātā apšaubīt viņa vārdus. Droši vien tāpēc, ka Vanesa vērtēja Ītana talantu daudz augstāk nekā viņš pats. – Protams, tev jāsatiekas ar aģenti. Kādu aģentūru viņa pārstāv? Varbūt es viņu pazīstu? – Pirms Ītanam radās iespēja pavērt muti, viņa uzsmaidīja Deizijai. – Oho, tā vien šķiet, ka rīt mūs gaida meiteņu izpriecām veltīta priekšpusdiena!
– Bet es gribu iet kopā ar tevi, tēt, – meita aizvainota protestēja. – Lūdzu!
Ītans sabužināja matus, lāgā nezinādams, kā atrisināt šo situāciju. Skaidrs, ka Deizija vēlas būt klāt brīdī, kad tiks atgūts gredzens, bet viņai taču jāsaprot, ka Ītans nedrīkst spēlēt ar atklātam kārtīm. Lai gan – viltība un izmanība nevar būt astoņus gadus veca bērna stiprā puse, vai ne?
– Hmm, domāju, ka to var. Tad tu, dārgā varēsi pavadīt kādu laiciņu savā nodabā, – viņš atkal pievērsās Vanesai.
– Ko? Bet es jau esmu pavadījusi savā nodabā krietni daudz laika. Ītan, vai tu patiešām grasies uz biznesa tikšanos ņemt līdzi bērnu? – viņa